— Ho-ho! — atskanēja nakts tumsā. — Lieliski, Ernestulīt! Rr-r-rīnišķīgi!
Apgaismotajā bufetē sēdēja kautrīgais zaglēns Aļchens ar savu laulāto draudzeni Sašchenu. Tās seju joprojām, daiļoja ā la Nicolas vaigubārda. Aļchens kautrīgi ēda kariešu šašliku, piedzerdams Kachetijas vīnu Nr. 2, bet Sašchena, glaudīdama savu vaigubārdu, gaidīja pasūtīto stori.
Pēc sociālās nodrošināšanas otrā invalidu nama likvidēšanas (viss bija pārdots, ieskaitot pat tualdenora pavāra mici un lozungu «Rūpīgi sakošļādams barību, tu palīdzi sabiedrībai») Aļchens nolēma mazliet izklaidēties un atpūsties. Pats liktenis sargāja šo aptaukojušos zagli. Viņš tai dienā taisījās braukt uz Iegruvi, bet nepaspēja. Tas viņu paglāba: Ostaps no biklā saimniecības pārziņa būtu izspiedis ne mazāk kā trīsdesmit rubļus.
Ipolits Matvejevičs pie narzana avota atvilkās tikai tad, kad muzikanti bija savākuši savas pultis un dīkdienīgā publika sāka izklīst. Un tikai samīlējušies pārīši satraukti elpoja «Puķu dārza» šaurajās alejās.
— Cik ievācāt? — Ostaps jautāja, kad pie avota parādījās muižniecības priekšnieka sakumpušais stāvs.
•— Septiņus rubļus divdesmit deviņas kapeikas. Trīs rubļus papīrnaudā. Pārējais — kapars un mazliet sudraba.
— Pirmajai viesizrādei dievīgi labi! Atbildīga darbinieka līmenī! Esmu par jums sajūsmā, Kisa! Bet gribētos zināt, kāds muļķis jums iedevis trīs rubļus? Varbūt jūs viņam izdevāt sīknaudā?
-— Iznurenkovs iedeva.
— Nevar būt! Absolons? Skat, kas par bumbiņu! Kur ieripojusi! Jūs ar viņu runājāt? Ak, viņš jūs nepazina!
Iztaujāja par Valsts domi! Smējās!
Nu redziet, nu, muižniecības priekšniek, par ubagu būt nav
nemaz tik slikti, it sevišķi, ja ir mērena izglītība un slikti nostādīta balss! Bet jūs vēl spurojāties pretī, tēlojāt lordu zīmogglabā- tāju! Nu, Kisucīt, arī es neesmu veltīgi šķiedis laiku. Piecpadsmit rubļi, apaļi kā pimberi! Kopā mums pietiks.
Otrā rītā montieris saņēma naudu un vakarā atstiepa divus krēslus. Trešo krēslu, pēc viņa izteicieniem, nekādi nebijis iespējams paņemt. Uz tā skaņu ietērpa meistari spēlējot kārtis.
Drošības labad draugi uzrāpās gandrīz pašā Mašuka virsotnē.
Apakšā mirdzēja spožās, rāmās Pjatigorskas ugunis. Vēl zemāk par Pjatigorsku vājas uguntiņas norādīja Gorjačije Vodi atrašanās vietu. Pie apvāršņa kā divas paralēlas, punktētas līnijas no kalniem izlīda Kislovodska.
Ostaps paskatījās zvaigžņotajās debesīs un izņēma no kabatas jau pazīstamās platknaibles.
XXXVII nodala ZAĻAIS RAGS
Inženieris Brunss sēdēja Zaļā raga vasarnīcas mūra verandā zem lielas palmas, kuras cietās lapas meta asas un šauras ēnas uz inženiera skūto pakausi, uz viņa balto kreklu un uz ģeneralie- nes Popovas garnitūras Gambsa krēslu, kur sēdēja inženieris, gaidīdams pusdienas.
Brunss izstiepa resnās, sulīgās lūpas un draiskulīga knauķa balsī novilka:
— Mī-ī-īlīt!
Vasarnīca klusēja.
Ap inženieri glaudās tropiskā flora. Kaktusi sniedza savus ežainos cimdus. Šalca dracenas lapas. Banani un sago palmas atgaiņāja mušas no inženiera plikā pakauša. Rozes, kas apvija verandu, glaudās pie viņa sandalēm.
Bet viss bija veltīgi. Brunsam gribējās ēst. Viņš satraukti skatījās uz perlamutram līdzīgo jūras līci, uz talo Batumi zemes radziņu un dziedošā balsī sauca:
—' Mī-ī-ī-līt! Mī-ī-ī-līt!
Mitrajā subtropu gaisa skaņa atri apsīka. Atbildes nebija. Brunss iedomājās lielu, brūnu pīli ar čurkstošu, treknu adu un, nespēdams vairs valdīties, iebrēcās:
— Mīlīt!!! Vai gatava pīlīte?!
— Andrej Michailovič! — istabā atsaucās sievietes balss. — Nejauc man prātus!
Inženieris, izstiepis lūpas, nekavējoties atbildēja:
— Mīlīt! Tu nemaz nežēlo savu mazo vīriņu!
— Vācies prom, negauša tāds! — atbildēja no istabas.
Bet inženieris nepadevās. Viņš taisījās turpināt pīlītes aicināšanu, ko nesekmīgi darīja jau divas stundas, bet pēkšņa čaboņa aizmugurē piespieda viņu atskatīties.
No melni zaļajiem bambuka brikšņiem iznāca cilvēks zilā, noplīsušā krievu kreklā, ko apjoza nobružāta aukla ar resniem pušķiem galā, un nonēsātās, strīpainās biksēs. Svešinieka labsirdīgā seja bija apaugusi ar izspūrušu bārdeli. Rokās viņš turēja svārkus.
Cilvēks nāca klāt un patīkamā balsī jautāja:
— Kur šeit varētu sastapt inženieri Brunsu?
— Es esmu inženieris Brunss, — pēkšņi basa balsī atbildēja pīlītes kvēlais pielūdzējs. — Ar ko varu pakalpot?
Cilvēks klusējot nokrita ceļos. Tas bija svētais tēvs Fjodors.
— Jūs esat prātu zaudējis! — inženieris iesaucās, pielēkdams kājās. — Piecelieties, lūdzu!
— Necelšos, — atbildēja svētais tēvs Fjodors, ar skatienu sekodams inženierim un raudzīdamies viņā skaidrām acīm.
— Piecelieties!
— Necelšos!
Un svēl-ais tēvs uzmanīgi, lai nenodarītu sāpes, sāka dauzīt pieri pret grantēto celiņu.
— Mīlīt! Panāc šurp! — inženieris izbijies kliedza. — Paskaties, kas te noliek. Piecelieties, es jūs lūdzu! Nu, es jūs ļoti lūdzu!
— Necelšos, — atkārtoja svētais tēvs Fjodors.
Verandā izskrēja Mīlīte, kas smalki orientējās vīra balss into- nacijās.
Ieraudzījis dāmu, svētais tēvs Fjodors nepieceldamies, tāpat uz ceļiem, veikli pielīda tuvāk, paklanījās pie viņas kājām un nobēra: