— Uz jums, cienītā, uz jums, dūjiņ, uz jums es paļaujos.
Tad inženieris Brunss piesarka, saķēra lūdzēju zem padusēm
un, sasprindzinājis spēkus, pacēla viņu, lai nostādītu uz kājām, bet svētais tēvs Fjodors viltīgi savilka kājas. Sašutušais Brunss aizstiepa dīvaino viesi kaktā un ar varu nosēdināja krēslā (Gambsa ražojums, taču nevis no Vorobjaņinova savrupmājas, bet no ģeneralienes Popovas viesistabas).
— Neuzdrīkstos, — murmināja svētais tēvs Fjodors, nolikdams uz ceļiem maiznieka svārkus, kas vēl oda pēc petrolejas, — nē, es neuzdrošinos sēdēt augsti stāvošu personu klātbūtnē.
Un svētais tēvs Fjodors atkal dzīrās nomesties ceļos.
Inženieris skumji iekliedzās un turēja svēto tēvu Fjodoru pie pleciem.
— Mīlīt, — viņš sacīja, smagi elpodams, — parunā ar šo pilsoni. Te noticis kāds pārpratums.
Mīlīte uzreiz pieņēma lietišķu toni.
— Manā mājā, — viņa bargi sacīja, — lūdzu nekad nemesties ceļos!
— Dūjiņ! — žēlīgi lūdzās svētais tēvs Fjodors. •— Cienītā!
— Es jums neesmu nekāda cienītā. Ko jūs vēlaties?
Pops buldurēja kaut ko nesaprotamu, bet acīm redzot žēlabainu. Tikai pēc ilgas izprašņāšanas izdevās saprast, ka viņš kā sevišķu žēlastību lūdzot viņam pārdot divpadsmit krēslu garni- turu, uz viena no kuriem viņš pašreiz sēžot.
Pārsteigumā inženieris izlaida no rokām svētā tēva Fjodora plecus, tas nekavējoties atkal nokrita ceļos un kā bruņurupucis ložņāja pakaļ inženierim.
— Kāpēc, — izvairīdamies no svētā tēva Pļodora garajām rokām, kliedza inženieris, — kāpēc man jums jāpārdod savi krēsli? Lai kā jūs kristu ceļos, tikpat es nekā nesaprotu!
— Tie taču ir mani krēsli, — novaidējās svētais tēvs Fjodors.
— Kā to saprast — jūsu? Kāpēc jūsu? Vai jūs esat prātā jucis? Mīlulīt, tagad man viss skaidrs! Viņš ir jucis!
— Mani krēsli, — pazemīgi atkārtoja svētais tēvs Fjodors.
— Tātad, pēc jūsu domām, es tos jums esmu nozadzis? iekaisa inženieris. — Nozadzis? Dzirdi, Mīlīt! Tā ir šantažal
— Lai dievs mani pasargā, — čukstēja svētais tēvs Fjodors.
— Ja es tos jums esmu nozadzis, tad pieprasiet tiesas ceļā un netaisiet manā mājā tādu jandāliņu! Dzirdi, Mīlīt! Cik nekaunīgs gan var būt cilvēks. Neļauj pat pusdienas paēst.
Nē, svētais tēvs Fjodors negribēja tiesas ceļā pieprasīt «savus» krēslus. Nebūt ne. Viņš zināja, ka inženieris Brunss nav zadzis viņa krēslus. Ai nē! Viņam tas pat prātā nav ienācis. Tomēr šie krēsli pirms revolūcijas piederējuši viņam, svētajam tēvam Fjodoram, un tie bija bezgala dārgi viņa sievai, kas pašreiz Voro- ņežā guļ uz nāves cisām. Izpildīdams sievas vēlēšanos un nevis savas bezkaunības dēļ, viņš atļāvies uzzināt krēslu atrašanās vietu un ieradies pie pilsoņa Brunsa. Svētais tēvs Fjodors nelūdzot dāvanas. Ai nē! Viņš esot pietiekoši pārticis (neliela sveču fabri- ciņa Samara), lai darītu priecīgākus savas sievas pēdējos dzīves mirkļus un nopirktu viņai vecos krēslus. Viņš esot gatavs neskopoties un par visu garnituru samaksāt rubļus divdesmit.
— Ko? — inženieris iebļāvās, kļūdams zili sarkans. — Divdesmit rubļu? Par lielisku viesistabas garnituru? Mīlulīt! Tu dzirdi? Viņš tomēr ir jucis! Nudien, jucis!
— Es neesmu jucis. Vienīgi pildīdams sievas vēlēšanos, kas mani sūtījusi …
—- V-velns parāvis, — inženieris iesaucās, — atkal sāk rāpot! Mīlulīt! Viņš atkal rāpo!
— Sakiet savu cenu, — stenēja svētais tēvs Fjodors, piesardzīgi dauzīdams pieri pret araukarijām.
— Nemaitājiet koku, jūs dīvainais cilvēk! Mīlulīt, viņš, liekas, tomēr nav jucis. Vienkārši acīm redzot cilvēks ļoti pārdzīvo sievas slimību. Varbūt pārdot viņam tos krēslus, ko? Atšūsies varbūt, ko? Citādi viņš pieri sadauzīs!
— Bet uz kā mēs sēdēsim? — Mīlīte jautāja.
— Nopirksim citus.
— Par tiem divdesmit rubļiem?
— Par divdesmit rubļiem, pieņemsim, es tos nepārdošu. Pieņemsim. es tos nepārdošu arī par diviem simtiem . .. Bet par divi simti piecdesmit pārdošu.
Atbildes nebija, toties sekoja briesmīgs trieciens ar galvu pret dracenām.
— Nu, Mīlīt, man tas jau apnicis.
Inženieris apņēmīgi piegāja pie svētā tēva Fjodora un ņēmās diktēt ultimātu:
— Pirmkārt, atejiet no palmas nost ne mazāk par trim soļiem; otrkārt, nekavējoties piecelieties kājās. Treškārt, mēbeles es pārdošu par divsimt piecdesmit rubļiem un ne kapeikas mazāk.
— Ne jau pašlabuma dēļ, — nodziedāja svētais tēvs Fjodors, — bet pildīdams slimās sievas gribu.
— Nu, zini ko, mīļais, mana sieva arī ir slima. Vai nav tiesa, Mīlīt, tev plaušas nav kārtībā? Bet es taču tālab neprasu, lai jūs … nu . . . pārdotu man, teiksim, savus svārkus par trīsdesmit kapeikām.
— Ņemiet par velti! —- iesaucās svētais tēvs Fjodors.
Inženieris ērcīgi atmeta ar roku un vēsi sacīja:
— Netaisiet jokus! Nekādos spriedelējumos es vairs neielaidīšos. Krēslus esmu nocenojis par divsimt piecdesmit rubļiem un nenolaidīšu nevienu kapeiku.
— Piecdesmit, — ierosināja svētais tēvs Fjodors.
— Mīlīt! — inženieris sacīja. — Pasauc Bagrationu. Lai izvada pilsoni!
— Ne jau savtīgos nolūkos . . .
— Bagration!
Svētais tēvs Fjodors bailēs laida ļekas vaļā, bet inženieris iegāja ēdamistabā un ķērās pie pīlītes Iecienītais putns atstāja uz Brunsu labvēlīgu iespaidu. Viņš kļuva mierīgāks.
Mirklī, kad inženieris, aptinis kauliņu ar zīdpapīru, bāza pīles kājiņu sārtajā mutē, logā parādījās svētā tēva Fjodora lūdzošā seja.