— Ne jau savtīgos nolūkos, — sacīja maiga balss. — Piecdesmit pieci rubļi.
Inženieris neatskatīdamies ierēcās. Svētais tēvs Fjodors nozuda. Svētā tēva Fjodora stāvs visu dienu rēgojās vasarnīcas tuvumā. Te tas izlīda no kriptomeriju ēnas, te iznira no manda- rinu birzs, te pārslīdēja pār pagalmu un drebinādamies traucās uz Botānisko dārzu.
Inženieris augu dienu sauca Mīlīti, sūdzējās par jukušo un par galvas sāpēm. Krēslai iestājoties, laiku pa laikam atskanēja svētā tēva Fjodora balss.
— Simt trīsdesmit astoņi! — viņš sauca kaut kur no debesīm.
Bet pēc mirkļa viņa balss jau skanēja no Dumbasova vasarnīcas puses.
— Simt četrdesmit viens, — piedāvāja svētais tēvs Fjodors, — ne jau savtīgos nolūkos, Brunsa kungs, bet tikai . ..
Beidzot inženieris neizturēja, izgāja verandas vidū un, ielūkojies tumsā,, skaļi un noteikti uzsauca:
— Velns ar jums! Divsimt rubļu! Tikai atšujieties!
Atskanēja bambuku čabēšana, kluss vaids un tāli soļi. Pēc
lam viss apklusa.
Līcī zem sīkajiem vilnīšiem ķepurojās zvaigznes. Spīguliši panāca svēto tēvu Fjodoru un riņķoja ap galvu, apgaismodami viņa seju ar iezaļganu, rnedicinisku gaismu.
— Nu ir gan tagad pīlītes, — iedams istabā, norūca inženieris.
Bet svētais tēvs Fjodors ar pēdējo autobusu gar jūras krastu drāzās uz Batumi. Turpat līdzās kā pāršķiramas grāmatas lapas čabēja sīki jūras viļņi, vējš sitās sejā un, atsaukdamies automobiļa sirēnai, ņaudēja šakaļi.
Tanī pašā vakarā svētais tēvs Fjodors nosūtīja uz N. pilsētu savai sievai Katrinai Aleksandrovnai šādu telegramu:
Preci atradu izsūti pa telegrāfu divsimt trīsdesmit pārdod ko gribi Fedja
Divas dienas viņš sajūsmā blandījās ap Brunsa vasarnīcu, iztālēm paklanoties, sveicināja Mīlīti, un laiku pa laikam tropiskās tāles iztraucēja sauciens:
— Ne jau savtīgos nolūkos, bet dzīves biedres vēlēšanos pildīdams.
Trešajā dienā viņš saņēma naudu līdz ar izmisuma pilnu telegramu:
Pārdevu visu paliku bez kapeikas skūpstu un gaidu Jevstigņejevs vēl pusdieno Katja
Svētais tēvs Fjodors pārskaitīja naudu, dziļā bijībā pārmeta krustu, nolīga furgonu un aizbrauca uz Zaļo ragu.
Laiks bija apmācies. No Turcijas robežas puses vējš dzina mākoņus. Coroha kūpēja. Debess dzidrā plaisa kļuva aizvien šaurāka. Viesuļvētra sasniedza sešas balles. Bija aizliegts peldēties un laivām iziet jūrā. Virs Batumi grāva pērkons un zibeņoja. Vētra drebināja krastus.
Sasniedzis inženiera Brunsa vasarnīcu, svētais tēvs Fjodors važonim adžarietim ar bašliku galvā lika pagaidīt un pats devās pēc mēbelēm.
— Atnesu naudiņu, — sacīja svētais tēvs Fjodors, — būtu drusciņ nolaiduši.
— Mīlulīt, — inženieris ievaidējās, — es vairs nevaru!
—- Nē, nē, es tak naudu atnesu, — pasteidzās svētais tēvs Fjodors, — divsimt rublīšus, kā jūs teicāt.
— Mīlīt! Paņem no viņa naudu! Dod viņam krēslus. Un lai ātrāk taisās prom. Man ir migrēna.
Dzīves mērķis bija sasniegts. Sveču fabriciņa Samarā pati līda rokās. Briljanti bira kabatās kā saulespuķu sēklas.
Divpadsmit krēslus citu pēc cita iekrāva furgonā. Krēsli ļoti atgādināja Vorobjaņinova krēslus, tikai ar to starpību, ka apšuvums tiem nebija vis puķaina angļu katūna, bet gan zila ripsa ar rožainām svītriņām.
Svētais tēvs Fjodors kļuva nepacietīgs. Zem svārkiem aiz jostas viņam bija aizbāzts cirvītis. Svētais tēvs Fjodors apsēdās blakus ormanim un, ik mirkli atskatīdamies uz krēsliem, aizbrauca Batumi virzienā. Žiglie zirgi svēto tēvu Fjodoru un viņa dārgumus aizvizināja lejā uz šoseju, garām krodziņam «Fināls», kur starp bambuka galdiņiem un lapenēm staigāja vējš, garām tunelim, kas aprija naftas ešalona pēdējās cisternas, garām fotogrāfam, kam sliktais laiks atbaidījis parastos klientus, garām izkārtnei «Batumi botaniskais dārzs» un mērenā riksī aizvilka līdz pašai pludmalei. Vietā, kur klintis piespieda ceļu pie jūras, svēto tēvu Fjodoru apšļāca sāļas šļakatas. Atsitušies pret klintīm, viļņi savērpās kā geizeri, pacēlās pret debesīm un lēni gāzās lejā.
Bangas un viļņu eksplozijas vēl vairāk iekvēlināja svētā tēva Fjodora apmulsušo dvēseli. Zirgi, cīnīdamies ar vētru, lēni tuvojās Mahindžaurai. Cik tālu vien acs spēja redzēt, visur bangoja un virpuļoja zaļš, duļķains ūdens. Līdz pašai Batumi bangas kūla baltas putas, kas plandījās kā nevīžīgas dāmiņas apakšsvārki.
— Pieturi! — svētais tēvs Fjodors pēkšņi uzsauca važonim. — Pieturi, musulmani!
Viņš trīcēdams un klupdams ņēmās izkraut krēslus vientulīgajā krastā. Vienaldzīgais adžarietis saņēma savu piecnieku, uzšāva zirgiem un aizbrauca. Bet svētais tēvs Fjodors, pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, no kraujas aizstiepa krēslus pludmalē nelielā laukumiņā, kas vēl bija sauss, un izvilka savu cirvīti.
Mirkli viņš šaubījās, nezinādams, ar kuru krēslu sākt. Bet tad gluži kā mēnešsērdzīgs piegāja pie trešā krēsla un mežonīgi iebelza ar cirvīti pa atzveltni. Krēsls apgāzās, bet nesalūza.
— Ahā! — iesaucās svētais tēvs Fjodors. —- Es t-tev gan rādīšu!
Un viņš uzbruka krēslam kā dzīvai būtnei. Vienā mirklī tas tika samalts sīkos gabaliņos. Svētais tēvs Fjodors nedzirdēja, ka cirvis atsitās pret koku, ripsu, pret atsperēm. Viesuļvētras varenajā rēkoņā kā filcā noslāpa ikkatra blakus skaņa.
— Ahā! Ahā! Ahā! — izsaucās svētais tēvs Fjodors, cirzdams krēslus plašā atvēzienā.
Krēsli izgāja no ierindas cits pēc cita. Svētā tēva Fjodora niknums aizvien pieauga. Pieauga arī viesuļvētra. Daži viļņi jau sniedza svētā tēva Fjodora kājas.