No Batumi līdz Sinopai valdīja šausmīgs troksnis. Jura trakoja un savas dusmas izgāza uz katru kuģīti. Tvaikonis «Ļeņins» kūpināja abus dūmeņus un, dziļi iegrimis, tuvojās Novorosijskai.
Melnajā jūrā plosījās viesuļvētra, izmezdama Trapezundas, Jal- tas, Odesas un Konstances krastos tūkstoštonnīgus viļņus. Aiz mierīgā Bosfora un Dardaneļiem granda Vidusjūra. Aiz' Gibrai- tara gar Eiropas krastiem šķieda šļakatas Atlantijas okeāns. Sirdīgs ūdens apjoza visu zemeslodi.
Bet Batumi krastā stāvēja svētais tēvs Fjodors un, sviedriem plūstot, skaldīja pēdējo krēslu. Vēl mirklis — un viss bija pabeigts. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma izmisums. Uzmetis stulbu skatienu paša saskaldītajai krēslu kāju, atzveltņu un atsperu kaudzei, viņš atkāpās. Ūdens viņu ķēra aiz kājām. Viņš metās uz priekšu un izmircis izskrēja uz šosejas. Milzīgs vilnis gāzās pāri tai vietai, kur tikko bija stāvējis svētais tēvs Fjodors, un, plūzdams atpakaļ, aiznesa sev līdzi ģeneralienes Popovas sakropļoto garnituru. Bet svētais tēvs Fjodors to vairs neredzēja. Viņš salīcis gurdi vilkās pa šoseju, spiezdams pie krūtīm slapju dūri.
Batumi viņš iegāja apstulbis, nekā ap sevi neredzēdams. Viņa stāvoklis bija šausmīgs. Ar divdesmit rubļiem kabatā nobraukt piecus tūkstošus kilometru līdz dzimtajai pilsētai bija pilnīgi neiespējami.
Svētais tēvs Fjodors, pagājis garām turku tirgum, kur viņam čukstus ieteica nopirkt Koti pūderi, zīda zeķes un nebandrolētu Suchumi tabaku, aizvilkās līdz stacijai un iejuka nesēju pūlī.
XXXVIII nodala ZEM PADEBEŠIEM
Trešajā dienā pēc koncesionaru nolīguma ar montieri Meč- ņikovu Kolumba teātris aizbrauca pa dzelzceļu caur Alachačkalu uz Baku. Visas šīs trīs dienas koncesionari, nesamierinājušies ar Mašukā uzšķērsto divu krēslu saturu, gaidīja, ka Mečņikovs atnesīs trešo, pēdējo kolumbiešu krēslu. Bet montieris, narzana nomocīts, visus divdesmit rubļus izdeva vienkārša degvīna iegādei un nokļuva tik bēdīgā stāvoklī, ka tika turēts ieslēgts butaforiju telpās.
— Te nu bija Kislije Vodi! ■— Ostaps iesaucās, uzzinājis par teatra aizbraukšanu. — Tas montieris ir īsts sivēnaste! Ielaidies nu vēl kādās darīšanās ar teatra darbiniekiem!
Ostaps bija kļuvis daudz rosīgāks nekā agrāk. Dārglietu atrašanas iespējas bija kļuvušas nesalīdzināmi lielākas.
— Vajadzīga nauda braucienam uz Vladikaukazu, — Ostaps sacīja. — No turienes uz Tiflisu mēs brauksim automobilī pa Gruzijas Kara ceļu. Brīnišķīgi skati! Valdzinošas ainavas! Burvīgs kalnu gaiss! Un pie visa piedevām — simt piecdesmit tūkstoši rubļu nulle nulle kapeikas. Ir nozīme sēdi turpināt.
Taču izbraukt no Mineraļnije Vodi nebija nemaz tik viegli. Vorobjaņinovs izrādījās galīgi neapdāvināts dzelzceļa zaķis, un, tā kā visi viņa mēģinājumi iekāpt vilcienā beidzās nesekmīgi, tad neatlika nekas cits kā nostāties pie «Puķu dārza» un uzņemties bijušā mācību apgabala kuratora lomu. Tam bija visai niecīgi panākumi. Divi rubļi par divpadsmit stundu smagu un pazemojošu darbu. Tomēr suma bija pilnīgi pietiekoša, lai aizbrauktu līdz Vladikaukazai.
Beslanā Ostapu, kas brauca bez biļetes, padzina no vilciena, un lielais kombinators sakaitināts skrēja vilcienam pakaļ kādas trīs verstis, draudēdams ar dūri pilnīgi nevainīgajam Ipolitam Matvejevičam.
Beigās Ostapam izdevās uzlēkt uz kāda vilciena kāpnītēm, kas lēni tuvojās Kaukāzā kalnu grēdai. No šīm pozīcijām Ostaps ziņkārīgi vēroja savā priekšā pavērušos skatu uz Kaukāzā kalnu grēdu.
Pulkstenis rādīja pāri trijiem no rīta. Kalnu virsotnes iemirdzējās tumšsārtā saules lēktā. Kalni Ostapam nepatika.
— Pārāk daudz šika, — viņš sacīja. — Mežonīgs skaistums. Idiota iztēle. Kam tas vajadzīgs.
Pie Vladikaukazas stacijas atbraucējus sagaidīja Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmuma liels, vaļējs autobuss un laipni ļaudis skaidroja:
— Kas brauks pa Gruzijas Kara ceļu, tos uz pilsētu vedam par brīvu.
— Kur tad jūs, Kisa? — Ostaps vaicāja. — Mums jākāpj autobusā. Lai ved par brīvu.
Atbraucis autobusā līdz Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmuma kantorim, Ostaps tomēr nesteidzās pieteikt vietu mašīnā. Dzīvi sarunādamies ar Ipolitu Matvejeviču, viņš tīksminājās gar Galda kalnu, kuru apjoza mākoņi, un, pārliecinājies, ka kalns tik tiešām ļoti līdzinās galdam, ātri aizgāja.
Vladikaukazā nācās dažas dienas aizkavēties. Bet visi mēģinājumi iegūt naudu braucienam pa Gruzijas Kara ceļu vai nu pilnīgi nedeva nekādus rezultātus, vai arī ienesa tikai tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams vienas dienas iztikai. Mēģinājums iekasēt no pilsoņiem griveņikus neizdevās. Kaukāzā kalnu grēda bija tik augsta un tik labi saredzama, ka ņemt naudu par tās parādīšanu bija pilnīgi neiespējami. Tā bija saskatāma gandrīz no visām vietām. Citu daiļumu Vladikaukazā nebija. Bet, kas attiecas uz Tereku, tad tā tecēja garām «Trekam», kurā par ieeju pilsēta pati ņēma naudu bez Ostapa palīdzības. Ubagošana, ar ko pelnījās Ipolits Matvejevičs, divās dienās ienesa tikai trīsdesmit kapeikas.
— Pietiek, — Ostaps sacīja, — izeja ir tikai viena: uz Tiflisu jāiet kājām. Piecās dienās mēs noiesim divsimt verstu. Nekas, vecīt, brīnišķīgi kalnu skati, svaigs gaiss! … Nauda vajadzīga tikai maizei un tējdesai. Savu leksikonu jūs varat papildināt ar pāris itāliešu frāzēm, dariet, kā zināt, bet lai līdz vakaram jūs ievāktu ne mazāk par diviem rubļiem! No pusdienām šodien jāatsakās, dārgais biedri! Diemžēl! Sliktas izredzes…
Agri no rīta koncesionari pārgāja pār Terekas tiltu, apmeta līkumu ap kazarmām un pazuda zaļajā ielejā, kuru šķērsoja Gruzijas Kara ceļš.
— Mums laimējies, Kisa, — Ostaps sacīja, — nakti nolijis lietus, un mums nevajadzēs rīt putekļus. Ieelpojiet, muižniecības priekšniek, tīro gaisu. Dziediet. Citējiet Kaukāzā dzejoļus. Izturieties, kā pieklājasl …