Bet Ipolits Matvejevičs nedziedāja un necitēja dzejoļus. Ceļš
veda kalnup. Naktis, kuras bija nācies pavadīt zem klajas debess, lika sevi manīt ar stipriem dūrieniem sānos, smagumu kājās, bet tējdesa — ar pastāvīgu un svelošu dedzināšanu kuņģī. Viņš gāja, salicis uz sāniem, rokā turēdams Vladikaukazas avīzē ietītu piec- mārciņu maizes klaipu un mazliet pievilkdams kreiso kāju.
Atkal jāiet! Šoreiz gan uz Tiflisu, šoreiz pa skaistāko ce|u pasaulē. Bet Ipolitam Matvej.evičam bija viss vienalga. Viņš neskatījās apkārt kā Ostaps. Viņš pilnīgi neievēroja Tereku, kas krāca kaut kur dziļi ielejā. Un tikai saulē mirdzošās, sniegotās kalnu virsotnes viņam kaut ko atgādināja: tā kā briljantu mirdzumu, tā kā meistara Bezenčuka labākos pulētos zārkus.
Aiz Baltiem ceļš ievirzījās kalnu aiza un atgādināja tumšajās, stāvajās klintis izcirstu šauru dzegu. Spirālveidīgais ceļš vijās augšup, un vakarā koncesionari atradās Laras stacijā, tūkstoš metru virs jūras līmeņa.
Pārnakšņoja par brīvu kādā nabadzīgā krodziņā un dabūja pat pa glāzei piena, jo bija iekarojuši saimnieka un viņa viesu simpātijās ar dažādiem kāršu spēles trikiem.
Rīts bija tik brlnum jauks, ka pat Ipolits Matvejevičs, kalna gaisa spirdzināts, soļoja mundrāk nekā iepriekšējā dienā.
Aiz Laras stacijas tūliņ pacēlās grandiozā Sānkalnu grēdas siena. Terekas ieleja bija iespiesta šaurā aizā. Ainava kļuva aizvien drūmāka, toties uzrakstu uz sienām gadījās aizvien vairāk. Vietā, kur klintis tā ieskāva Tereku, ka tilts bija tikai desmit asu garš, koncesionari uz klinšainajām aizas sienām ieraudzīja tik daudz uzrakstu, ka Ostaps, aizmirsis Darjala aizas majestātiskumu, iekliedzās, cenzdamies pārspēt Terekas dārdoņu un vaidus:
— Diženi ļaudis! Skatieties, muižniecības priekšniek! Redzat? Mazliet augstāk par mākoni un drusku zemāk par ērgli! Uzraksts: «Koļa un AAika, 1914. gada jūlijs.» Neaizmirstams skats! Redzat — cik tas mākslinieciski izveidots! Katrs burts vesela metra lielumā un uzmālēts ar eļļas krāsām! Kur jūs pašreiz esat, Koļa un Mika?
— Kisa, — Ostaps" turpināja, — iemūžināsim ari mēs savas personas. Izgriezīsim Alikam pogas. Man par laimi ir Ildzi krīts! Nudien, tūliņ rāpšos augšā un uzrakstīšu: «Seit bija Kisa un Osja.»
Un Ostaps, ilgi nedomādams, salika uz parapeta, kas atdalīja šoseju no Terekas verdošā bezdibeņa, tējdesas krājumus un saka rāpties pa klinti augšā.
Ipolits Matvejevičs sākumā vēroja, kā lielais kombinators kāpa augšā, bet vēlāk kļuva izklaidīgs un novērsies ņēmās pētīt
Tamaras pils pamatus, kas bija saglabājušies uz klints un atgādināja zirga zobu.
Sai laikā divu verstu atstatumā no koncesionariem Darjala aizā no Tiflisas puses iegāja svētais tēvs Fjodors. Viņš gāja vienmērīgā kareivja solī, raudzīdamies uz priekšu stingām, spodrām acīm un balstīdamies uz gara spieķa ar saliektu galu.
Par pēdējo naudu svētais tēvs Fjodors bija aizbraucis līdz Tiflisai un tagad diedza uz dzimteni kājām, pārtikdains no žēlastības dāvanām. Pārejot Krusta kalnu pārkāpi (2345 metri virs jūras līmeņa), viņam uzbruka un ieknāba ērglis. Svētais tēvs Fjodors padraudēja bezkaunīgajam putnam ar spieķi un devās tālāk.
Mākoņos iestidzis, viņš soļoja un murminaja:
— Ne jau savtīgos nolūkos, bet gan izpildot savas sievas gribu!
Atstatums starp ienaidniekiem samazinājās. Apgājis asu klints stūri, svētais tēvs Fjodors uzdrāzās vecim zelta pensnejā.
Aiza pavērās svētā tēva Fjodora priekšā. Noklusa Terekas tūkstošgadīgās čalas.
Svētais tēvs Fjodors pazina Vorobjaņinovu. Pēc šausmīgās neveiksmes Batumi, pēc tam, kad visas ceribas bija zudušas, jauna iespēja gūt bagātibu svēto tēvu Fjodoru ietekmēja pavisam dīvaini.
Viņš sagrāba Ipolitu Matvejeviču aiz noliesējušā ādamābola un, pirkstus sažņaugdams, aizsmakušā balsī iekliedzās:
— Kur liki nogalētās sievasmātes dārglietas?
Ipolits Matvejevičs, nekā tamlīdzīga negaidījis, klusēja, tik ļoti izvalbījis acis, ka tās gandrīz skāra pensneja stiklus.
— Runā! — pavēlēja svētais tēvs Fjodors. — Nožēlo grēkus, grēcinieki
Vorobjaņinovs juta, ka viņam trūkst elpas.
Bet pēkšņi svētais tēvs Fjodors, jau sagatavojies svinēt uzvaru, ieraudzīja pa klinti lejup lecošo Benderu. Techniskais direktors laidās lejā, pilnā rīklē kliegdams:
Šķīstot pret klinšaino krastu, Viļņi verd. puto un krāc…
Svētā tēva Fjodora sirdi pārņēma lielas izbailes. Viņš vēl mechaniski turēja muižniecības priekšnieku aiz rīkles, bet kājas viņam ļodzījās.
— Ko es redzu? — Ostaps draudzīgi iesaucās. — Konkurējošā organizacija!
Svētais tēvs Fjodors nezaudēja laiku. Paklausīdams saprātīgajam instinktam, viņš paķēra koncesionaru desu un maizi un diedza prom.
— Sitiet viņu, biedri Bender! — kliedza no apakšas elpu atgu- vušais Ipolits Matvejevičs.
— Ķer viņu! Turi!
Ostaps ņēmās svilpt' un rīdīt.
— Puči! — viņš kliedza, dzīdamies pakaļ. — Kauja pie pi- ramidāni jeb Benders medibās! Kur jūs skrienat, klient? Varu jums piedāvāt labi pārmeklētu krēslu!
Svētais tēvs Fjodors neizturēja vajāšanas mokas un rāpās augšā pilnīgi stāvā klintī. Viņu augšup dzina sirds, kas bija iesprūdusi pašā kaklā, un kāda sevišķa, vienīgi zaķapastalām pazīstama kņudēšana papēžos. Kājas pašas atrāvās no granita un nesa savu pavēlnieku augšup.
— U-ū-ū! — Ostaps sauca no apakšas. — Turi viņu!
— Viņš aiznesa mūsu pārtikas krājumus! — brēca Ipolits Matvejevičs, pieskriedams pie Ostapa.
— Stāt! — Ostaps nodāi dināja. — Stāt, kad tev saka!