Jans Flemings
DOKTORS "NĒ"
1. «Uztveru, es jūs dzirdu.-»
Tieši pulksten sešos vakarā, kad saule zeltainā ielokā laidās lejup aiz Zilā kalna, bet violets nokrēslis izpletās pār Ričmondas ielu, elegantajās pļaviņās namu priekšā sāka čirkstināt sienāži un kurkstēt vardes.
Šī platā un tukšā iela neizdvesa citas skaņas. Lielo villu bagātie īpašnieki — banku direktori, uzņēmumu vadītāji un svarīgi ierēdņi — jau no pieciem bija mājās un apsprieda pēdējos jaunumus ar saviem mājiniekiem, gāja dušā un pārģērbās: pati aristokrātiskākā Kingstonas iela it kā pamira, un tikai pusstundu vēlāk to atdzīvinās uz kokteiļvakariem uzaicināto ļaužu plūsma.
Ričmondas iela ir visgreznākā Jamaikā Pamatīgos, veclaiku stilā celtos namos, kurus ieskauj brīnišķīgi, varbūt pat pārāk gleznaini dārziņi, dzīvo pilsētas pati izsmalcinātākā publika. Šī garā tīrā un mierīgā iela atrodas sāņus no automaģistrālēm
Vislepnākā Ričmondas ielas ēka ir liela trīsstāvu māja, kuras divus augšējos stāvus apjož plašas baltas verandas. Tā slejas ielas austrumu pusē pie krustojuma Uz ieeju ar klasikas stilā būvētām kolonnām ved baltām smiltīm nokaisīta aleja. Tā šķērso zaļas pļaviņas un tenisa kortus Tas ir Karaliskais klubs — Kingstonas sabiedriskās dzīves Meka. Svešiem te nav ko meklēt Augstākās klases administrācija un personāls, bet virtuve un restorāns — paši labākie visā reģionā.
Gandrīz katru vakaru šajā stundā pie kluba piebrauc četras mašīnas, kas pieder četriem bridžistiem, kuri šeit sapulcējas precīzi pulksten piecos un spēlē līdz pusnaktij. Pēc automobiļiem var pārbaudi! laiku.
Mašīnu īpašnieki (ievērojot kārtību, kādā tās parasti izvietojas gar ietvi) ir Kārību baseina Aizsardzības spēku virspavēlnieks, pilsētas krimināl'ietu vadošais advokāts un Kingstonas universitātes matemātikas profesors. Pēdējā mašīna šajā rindā vizina Kārību reģionālās kontroles dienesta virsnieku vai — vienkārši sakot — Lielbritānijas Slepenā dienesta vietējo rezidentu.
Vēl nebija pat ceturksnis uz septiņiem kad Ričmondas ielas klusums tika pārtraukts Trīs nabadzīgi aklie, apgājuši apkārt stūrim lēnā gaitā pa ietvi steberēja uz kluba pusi. Tie bija čigroesi — ķīniešu nēģeri. Pēc izskata stipri puiši, lai gan mazliet sakumpuši — viņi soļoja zosu gājienā, švīkādami kājas un klaudzinādami pret asfaltu baltas nūjas. Pirmais zilās brillēs, kurš droši vien onentē- jās labāk par visiem, piedevām vēl kreisajā rokā turēja skārda bundžu. Otra aklā labā roka turēja pirmā gājēja plecu, trešā aklā labā roka — otra gājēja plecu. Diviem pēdējiem acis bija aizvērtas. Visi trīs bija tērpušies skrandās. galvās — cepures ar ļoti gariem nagiem. Viņi klusēdami virzījās pa ielas ēnas pusi, varēja dzirdēt tikai ceļa- spieķu klaudzienus pret asfaltu.
Spēļu salonā spēlmanis pastiepa tumsnēju roku un atklāja četras kārtis.
— Simt — Strengveizs teica. — Un deviņdesmit
Viņš pameta acis pulkstenī un piecēlās.
— Tavs gājiens, Bil es atgriezīšos pēc divdesmit minūtēm. Pasūtiet kaut ko iedzert Man kā parasti.
Bils Templers — Aizsardzības spēku virspavēlnieks — mazliet pasmaidīja piešķindināja zvaniņu un savāca kārtis.
— Velns parāvis, ātrāk! Tu vienmēr nozudi, ja kādam sāk veikties.
Katru vakaru ceturksni uz septiņiem Strengveizs, par nepatiku saviem partneriem pārtrauca spēli. Pat partijas kulminācijas brīdī viņš bija spiests doties uz ofisu — uz sakaru seansu. Tas kaitināja partnerus, taču Strengveizs bija kvarteta neatņemama daļa Neviens no viņiem nezināja, kas tie bija par sakariem, un neviens viņam par tiem nevaicāja. Strengveizam bija delikāts darbs, un viņa darīšanās nejaucās Viņš reti kad bija prom ilgāk par divdesmit minūtēm un ar trijotnes mēmu piekrišanu saņēma piedošanu par savu īslaicīgo dezertēšanu, pasūtīdams visiem dzeramo.
Patiesībā Strengveizam šīs minūtes daudz ko nozīmēja Katru dienu pusseptiņos viņš pārraidīja pārskatus un saņēma uzdevumus. Protams, tas nenotika tajās reizēs, kad dienesta darīšanās viņš apceļoja valsti. Kaut gan — par to jau zināja. Ja viņam neizdotos nodibināt sakarus, tad eksistēja otrs seanss — «zilais» — septiņos, un pēdējais — «sarkanais» — pusastoņos. Ja viņa raidītājs klusētu arī tad, Londonā to saprastu kā trauksmi un situācijā nekavējoties iejauktos Trešā nodaļa, kurai bija pakļauts Strengveizs.
«Zilais» seanss aģentam bija nepiedodama nolaidība arī tad, ja viņa «rakstiskais paskaidrojums» izrādītos nevainojams. Londona visu bija iekārtojusi tā, lai seansi ar aģentiem visās valstīs notiktu pēc stingra grafika, un mazākais šī grafika pārkāpums, ko izraisījis papildseanss, izpildītājam draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Strengveizam nebija nādes pārciest «zilā» seansa radīto pazemojumu, nemaz nerunājot par «sarkano», un, protams, viņš nekad netika pārbaudes
Katru vakaru tieši ceturksni uz septiņiem Strengveizs šķērsoja ar sarkankoku izrotāto hollu, iesēdās mašīnā un pēc desmit minūtēm jau bija Zilā kalna pakājē — ērtā namā ar skatu uz ostu. Sešos divdesmit piecās viņš iegāja mājā un aizslēdza durvis. Mis Trublada — bijusī sieviešu korpusa virsniece, kas oficiāli skaitījās viņa vietniece — ar ierasto punktualitāti jau regulēja raidītāju, kurš bija novietots mazā istabā. Viņa bija uzlikusi austiņas un četrpadsmit megahercu diapazonā raidīja izsaukuma signālu WXN. Uz viņas smailajiem ceļgaliem bija nolikts bloknots stenogrāfiskiem pierakstiem Strengveizs ierīkojās uz krēsla viņai līdzās, uzkabināja otras austiņas un tieši sešos divdesmit astoņās nomainīja mis Trubladu pie raidītāja gaidīdams senilgoto «pauzi», kas liecināja, ka tūdaļ no Londonas tiks raidīts signāls WXN.
Tas bija stingrs princips, bet Strengveizs — stingru principu cilvēks. Par nelaimi, darbība, ko veic ar metodisku pastāvību, kļūst bīstama, ja to uzzina pretinieks.