— Kvorrel, - Bonds lūdza — Polisadosas ielas galā tur, kur ir pagrieziens uz Kingstonu un Moranu, strauji pagriezies pa labi, apturi mašīnu un nodzēs ugunis. Vai saprati? Bet tagad gāā grīdāl
— Klausos, kaptein, — Kvorrels bija laimīgs iespiest pedāli grīdā. Mazais automobilis ierēcās un sāka drāzties pa šoseju. Kādu brīdi viņi brauca taisni, tad iegriezās tunelī. Vēl piecdesmit metri — un viņi būs pie krustojuma Bonds atkal atskatījās. Aiz muguras neviena nebija Šķērsielā Kvorrels strauji nobremzēja. Apstādinājis mašīnu pie ietves, viņš nodzēsa ugunis. Bonds pagriezās un sāka gaidīt Pēc'brīža atskanēja motora rēkoņa un viņš ieraudzīja mežonīgā ātrumā joņojošu automobili. Tas aizdrāzās tieši uz Kingstonu. Bonds paguva ievērot ka tas bija amerikāņu markas taksometrs kurā brauca vienīgi šoferis
. Putekļu mākonis lēnām izklīda. Vēl minūtes desmit ' viņi nosēdēja klusēdami. Tad Bonds pavēlēja izbraukt uz maģistrāles, kas veda uz pilsētu
— Kvorrel, man šķiet ka šī mašīna mums sekoja No lidostas neatgriežas tukšs taksometrs, šis maršruts ir dārgs. Esi piesardzīgs: ja pašlaik arī esam tikuši vaļā no astes, mums var uzglūnēt citā vietā.
— Klausos kaptein, — Kvorrels liksmi atbildēja. Tieši par tādu dzīvi viņš bija sapņojis kad saņēma vēsti no Bonda. Viņi brauca pa Kingstonas ielu, kaš bija pārpildīta autobusiem, vieglajiem automobiļiem, zirgu un ēzeļu pajūgiem kuri no kalnu ciematiem veda kravas, un spilgti izkrāsotiem atspirdzinošo dzērienu tirgoņu ratiņiem
Šajā jūklī nevarēja apjēgt vai viņiem seko vai ne. Viņi nogriezās pa labi uz kalniem Aiz viņiem brauca dažas mašīnas, un viena no tām varēja būt amerikāņu taksometrs. Pēc stundas ceturkšņa viņi izbrauca uz Halfuejas ielu, tad — uz Džanstona maģistrāles kas visā garumā šķērsoja salu Mazliet vēlāk pie kāda nama viņi pamanīja ar neona laternām apkarinātu palmu, bet zem tās izkārtni «Zilie kalni»: Kvorrels aizripināja pa aleju, kas bija apstādīta ar akurāti apgrieztiem krūmiem.
Apmēram simt metru attālumā aiz muguras melns taksometrs pasignalizēja mašīnām, tad, kavēdams kustību, strauji apgriezās un devās Kingstonas virzienā.
«Zilie kalni» bija vecs, tomēr komfortabls hotelis ar visām mūslaiku labierīcībām. Lai gan Bonda numuru bija pasūtījusi Gubernatora pārvalde, viņu tur sagaidīja diezgan vēsi Viņam iedeva labu stūra istabu ar nelielu verandu, no kuras pavērās skats uz līci. Bonds ar baudu novilka sviedriem izmirkušās drēbes iegāja vannas istabā, atgrieza auksto ūdeni un desmit minūtes nostāvēja zem dušas. Uzģērbis kokvilnas šortus viņš labpatikā izbaudīja siltā gaisa pieskārienu augumam. Izkrāmējis čemodānu, Bonds pasauca oficiantu
Pasūtījis dubulto džinu ar toniku un citronu, viņš izgāja verandā un sāka aplūkot lielisko panorāmu. Cik brīnišķīgi ir būt tik tālu no štāba mītnes, no Londonas un slimnīcām, būt šeit un ticēt kā viņam to teica intuīcija, ka viņu atkal gaida interesants darbs. Atnesa džinu. Bija ceturksnis uz astoņiem. Viņš vienojās satikties ar Kvorrelu septiņos trīsdesmit lai kopā paēstu vakariņas. Bonds lūdza, lai Kvorrels viņam iesaka kādu restorānu, un tas, brīdi klusējis, atbildēja, ka ikreiz, kad vēlas izklaidēties, viņš dodas uz restorānu «Pie Džoja Bota», kas atrodas netālu no ostas.
— Tur nav nekā sevišķa,— Kvorrels sacīja vainīgā balsī, — tomēr labi baro, ir ko iedzert un ari mūzika nav uzbāzīga. Saimnieks ir mans draugs. Viņu dēvē par Polipu, jo reiz viņš saķērās ar briesmīgu astoņkāji
Bonds atgriezās istabā, apģērba tumši zilu uzvalku, ko~ parasti valkāja tropos, baltu kokvilnas kreklu ar īsām piedurknēm un apsēja melnu trikotāžas kaklasaiti. Uzmanīgi aplūkojis sevi spogulī un pārbaudījis vai zem paduses nav redzams «Valters», viņš nokāpa lejā
Viņi brauca uz pilsētas centru, tad nogriezās pa kreisi uz ostas pusi un drīz vien apstājās pie restorāna ar spilgtu jaunu izkārtni «Piē Džoja Bota». Novietojuši mašīnu, Bonds un Kvorrels cauri nelielam iežogojumam iegāja dārziņā ar palmām. Tālāk bija pludmale un jūra. Zem palmām bija izkārtoti galdiņi vidū — cementa laukumiņš dejām. Malā muzikanti koši sarkanos, spīgufīšiem izšūtos kreklos klusām spēlēja kādu maigu melodiju
Puse galdiņu nebija aizņemta, pie pārējiem pārsvarā sēdēja vietējā publika, lai gan bija ari daži amerikāņu jūrnieki ar savām draudzenēm. No galdiņa piecēlās milzīgs nēģeris elegantā, baltā smokingā un devās pretī Kvorrelām un Bondam
— Sveiks Kvorrel, sen neesam tikušies Galdiņu diviem?
— Tieši tā, Potip. Tuvāk virtuvei un tālāk no orķestra
Gigants pavīpsnāja. Viņš iekārtoja viņus pie klusa galdiņa zem palmas jūras malā.
— Vai kaut ko dzersit?
Bonds, kā vienmēr, pasūtīja džinu ar toniku un citronu, bet Kvorrels — alu Izšķirstījuši ēdienkarti, abi izvēlējās langustu, bifšteku un salātus.
Pasniedza aprasojušas glāzes. Tas Bondam atsauca atmiņā dažas epizodes no viņa dzīves karstās zemēs. Pāris metru no viņiem šalca jūra, klusi spēlēja orķestris, čabēja palmas. Bonds atcerējās Londonu, kuru bija pametis tikai vakar. -
— Man šeit patīk Kvorrel— viņš teica. Kvorrels bija laimīgs.
— Polips ir mans draugs, un, ja gribat šo to uzzināt viņš ir lietas kursā par visu, kas notiek Kingstonā. Arī viņš ir no Kaimanu salām. Kādu laiku mēs bijām laivas līdzīpašnieki, taču reiz viņš devās uz Krebkeju pēc putnu olām peldus tika līdz klintīm, bet tur saskrējās ar astoņ- kāji Mūsu ūdeņos tie nav lieli, bet pie Krebkejas — tādi milzeņi, tur netālu ir Kubas ieplaka un jūra ir dziļāka. Polips apmēram stundas ceturksni cīnījās ar to pretīgo radījumu, līdz viņam izdevās izrauties. Polips no bailēm vēl ilgi nespēja atģisties un tāpēc, pārdevis man laivu, atgriezās Kingstonā. Tas bija pirms kara. Tagad viņš ir bagāts, bet es joprojām zvejoju.