— Kas ir Krebkeja? — Bonds vaicāja.
Kvorrels pētoši paraudzījās uz viņu.
— Patlaban tā ir draņķīga vieta, kaptein, — viņš īsi atbildēja. — Kara laikā šo salu nopirka kāds ķīnietis un saveda tur algādžus, lai iegūtu putnu mēslus. Viņš nevienam neļauj tur uzturēties un nevienu no turienes neizlaiž Mēs turamies tālāk no tiem krastiem.
— Kāpēc?
— Tur ir lērums sargu, ložmetēji lokators, pat lidmašīna Daži mani draugi riskēja doties uz turieni bet neviens neatgriezās Šis ķīnietis nevēlas nevienu ielaist savā salā, kaptein, atklāti sakot es no viņa baidos,— viņš vainīgi piebilda
— Nu, nu,— Bonds domīgi nomurmināja.
Pasniedza vakariņas, Bonds pasūtīja vēl dzeramo un,
kamēr viņi ēda, izstāstīja Kvorrelam notikumu ar Strengveiza Kvorrels uzmanīgi klausījās, reizēm uzdodams jautājumus. Sevišķi viņu interesēja Krebkejas putni, sarga stāsts un aviokatastrofa. Tad viņš atstūma šķīvi un aizsmēķēja. Pieliecies pie Bonda viņš klusām sacīja:
— Kaptein, lai tie ir putni tauriņi vai bites, tas nav svarīgi, taču, ja tie ir no Krebkejas salas un jūsu cilvēks tur gribēja kaut ko izošņāt tad varat mierīgi derēt uz pēdējo dolāru, ka viņš ir novākts. Viņš un meitene. Ķīnietis viņus nožmiedzis.
— Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? — Bonds vaicāja satraukti raudzīdamies Kvorrela pelēkajās acīs
Tas paraustīja plecus. Viņa atbilde bija vienkārša:
— Tas tips grib, lai viņu netraucē. Viņš nevēlas, ka tur pie viņa blandās Esmu pārliecināts, ka viņš nogalēja jūsu draugu tāpēc, lai mēs turētos no Krebkejas pa gabalu. Viņš ir ļoti varens un novāc visus, kas viņu traucē. •
'— Kāpēc?
— Precīzi es to nezinu, kaptein,— Kvorrels vēsi atteica, — šajā pasaulē viens grib vienu, otrs — citu, un katrs cenšas panākt savu.
Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja uzliesmojumu un strauji apgriezās. Netālu no viņiem pustumsā sēdēja jaunā ķīniete no lidostas, šoreiz viņai mugurā bija melna, pieguļoša atlasa kleita ar izgriezumu gandrīz līdz gurniem Rokās viņa turēja «Leiku» ar zibspuldzi.
— Nu, aizturi šo daiļavu! — Bonds pavēlēja.
Vienā mirklī Kvorrels bija viņai līdzās
— Labvakar, kaķīt— viņš nočukstēja, pastiepis viņai roku Meitene pasmaidīja un paspieda pasniegto roku. Kvorrels apķēra viņu ap vidukli gluži kā dejā un spēcīgi sažņaudza, neļaudams viņai kustēties
— Jūs darāt man sāpes,— viņa dusmīgi sacīja.
Kvorrels pasmaidīja, raudzīdamies viņas degošajās,
melnajās mandeļveida acīs.
— Kapteinis vēlas, lai jūs kaut ko iedzertu kopā ar mums — viņš mīlīgi teica, pievezdams meiteni pie galdiņa Ar kāju piebīdīja krēslu un nosēdināja viņu sev blakus, joprojām spiezdams roku Viņi sēdēja izslējušies un saspringti, gluži kā mīlētāji strīda laikā.
Bonds ielūkojās viņas skaistajās dusmu pilnajās acīs.
— Labvakar, ko jūs šeit darāt? Kāpēc jums ievaja- dzējās vēl vienu manu fotogrāfiju?
— Es vācu materiālu arī naktslokālos,— viņa mēģināja pārliecinoši pasmaidīt — Jūsu pirmā fotogrāfija bija slikta. Sakiet tam tipam lai mani atlaiž.
— Tātad jūs strādājat «Glinneram»? Kā jūs sauc?
— Neteikšu.
Pacēlis vienu uzaci, Bonds paskatījās uz Kvorrelu. Kvorrela acis samiedzās. Viņš sāka lēnām griezt meitenes roku. Sakodusi apakšlūpu, ķīniete izlocījās kā uz āķa uzkodies zutis. Kvorrels grieza roku līdz viņa ievaidējās.
— Labi. Anabella čanga,— viņa izgrūda, nikni raudzīdamās uz Bondu. Kvorrels mazliet atlaida roku.
— Pasauc Polipu,— Bonds vērsās pie viņa.
Kvorrels ar brīvo roku padauzīja dakšiņu pret glāzi.
Saimnieks tūdaļ bija klāt
— Vai kādreiz te esat redzējis šo meiteni? — Bonds viņam vaicāja.
— Jā ser. Viņa reizēm šeit iegriežas. Vai viņa jums uzbāžas? Gribat lai viņu izraida?
— Nē, viņa mums patīk,— Bonds jautri atteica, — lai gan pastāvīgi mani fotografē, bet es nezinu vai ir vērts. Lūdzu, piezvaniet uz «Glinner» un pajautājiet vai pie viņiem strādā Anabella Čanga.
— Labi, ser,— Polips sadja un ātri aizgāja.
— Kāpēc jūs nelūdzāt viņam palīdzību? — Bonds smaidīdams vaicāja.
Meitene viņam uzmeta drudžainu skatienu
— Man žēl, ka nācās ar jums tā apieties— Bonds turpināja, — taču mans Londonas direktors mani brīdināja ka Kingstonā ir daudz aizdomīgu personu Esmu pārliecināts ka neesat no viņiem, tomēr nekādi nespēju apjēgt kāpēc jums bija vajadzīga mana fotogrāfija. Lūdzu, paskaidrojiet
— Es jums jau teicu,— meitene viņu pārtrauca — tas ir mans darbs.
Bonds mēģināja uzdot citus jautājumus, bet nekas neizdevās, meitene neatbildēja.
Parādījās Polips.
— Viss pareizi, ser. Tā ir Anabella čanga, viņa strādā ārštatā. Stāsta, ka viņai esot lieliskas bildes Jūs būsit ar viņu apmierināts. — Viņš daudznozīmīgi pasmaidīja — Studijas portrets! Bet vēl labāk — studijas gulta.
— Pateicos,— Bonds sacīja Nēģeris aizgāja, bet Bonds^ griezās pie ķīnietes. — Ārštata fotogrāfe,— viņš teica klusā balsī. — Tomēr vēl nav skaidrs, kāpēc jums vajadzēja manu fotogrāfiju. — Balss kiuva cietāka. — Nu, runājiet!
— Nē— meitene stūrgalvīgi sacīja.
— Labi Kvorrel, turpini. — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņš instinktīvi aptvēra, ka atbilde uz šo jautājumu ir zelta vērtībā. Ja viņš spētu to izspiest tā atsvērtu veselas nedēļas darbu