Misters Pleidels-Smits bija jauneklis ar kupliem matiem un dzīvīgām puišeļa acīm. Viņš bija tā nervozā pīpes pīpētāju tipa pārstāvis, kuri pastāvīgi rakņājas kabatās, meklēdami sērkociņus, un ik pa bridim ver vaļā ta- bakdozi, pārbaudīdami, vai tur ir tabaka, vai arī visu laiku tīra pīpi. Pēc desmit minūtēm, kuras Pleidels-Smits iztērēja šai procedūrai, Bonds uzprasīja sev, vai viņš vispār kādreiz smēķē.
Silti paspiedis Bondam roku un nosēdinājis viņu krēslā, Pleidels-Smits sāka staigāt pa istabu, ar pīpes iemuti kasīdams pakausi
— Bonds. Bonds. Bonds. Šo to atceros. Velns parāvis! Jūs nodarbojāties ar dārgumu lietu. Tieši tā! Pirms četriem vai pieciem gadiem. Tieši vakar es uzdūros mapei ar jūsu dokumentiem. Teicami nostrādāts! Vienkārši lieliski! Kā es gribētu lai an te saceltos tāda vētra kas mazliet izkustinātu šo purvu. Te domā tikai par federāciju. Pašnoteikšanās! Bet paši pat nespējam noorganizēt autobusu satiksmi. Un krāsaino jautājums! Mans draugs rasu problēma: strīdiņi starp Jamaikas iedzīvotājiem ar taisniem un sprogainiem matiem ir asāki nekā man ar manu melnādaino pavāru — Pleidels-Smits apstājās pie galda, apsēdās pretim Bondam un uzlika kāju uz krēsla paroceņa. Tad paņēma «Karaliskās koledžas» tabakas kārbiņu iegrūda tajā pirkstus un sāka piebāzt pīpi. — Taču negnbu krist jums uz nerviem Labāk uzdodiet jautājumus. Kādas problēmas jūs satrauc? Būšu priecīgs jums palīdzēt ja vien spēšu Tomēr labāk nekā šī skribelēšana viņš norādīja uz dokumentu jūkli.
Bonds laipni pasmaidīja. Viņš bija atradis sabiedroto, kurš turklāt nebija muļķis.
— Esmu šeit Strengveiza lietas sakarā. Taču vispirms man jums jāuzdod jautājums, kurš var likties dīvains. Kādā vadā jūsu rokās nonāca mape ar manu bijušo lietu? Vai jums kāds to palūdza? Negribu būt netaktisks, un, ja nevēlaties, varat neatbildēt
Pleidels-Smits pamirkšķināja Bondam
— Jums tas nepieciešams darbam? — Tad padomāja, raudzīdamies griestos. — Kā atceros, to mapi es pamanīju uz manas sekretāres galda. Es viņu nesen pieņēmu darbā. Viņa teicās kārtojam arhīvus Uz galda bija arī daudz citu mapju. Jūsējo es ievēroju nejauši.
— 0, es saprotu — Bonds it kā atvainodamies pasmaidīja, — piedodiet bet man šķita'ka dažs labs interesējas par manu vizīti. Es gribu ar jums aprunāties par Krebkejas salu, ko jūs zināt par to un ķīnieti kurš salu nopircis, par doktoru «NĒ» un viņa biznesu. Vēlos uzzināt pēc iespējas vairāk, tomēr arī pati nenozīmīgākā informācija var izrādīties noderiga.
Pleidels-Smits pasmīkņāja un, joprojām turēdams pīpi zobos un ar sērkociņu kārbiņu stampādams tabaku, teica:
— Par mēslojuma ieguvi es zinu vairāk, nekā jums interesēs. Ar šo jautājumu sāku nodarboties vēl pirms manas pārcelšanas uz Koloniju ministriju. Pirmoreiz Peru. Daudz esmu runājies ar tiem kuri vada šādu ražošanu. — Galu galā pīpe aizdegās, un Pleidels-Smits nosvieda kārbiņu uz galda — Labāk aplūkosim lietu. — Viņš nospieda zvana pogu. Pēc mirkļa Bondam aiz muguras durvis atvērās. — Mis Taro, lūdzu Krebkejas dokumentus un visu, kas attiecas uz pārdošanu un notikumu ar to sargu, kurš pirms Ziemassvētkiem atpeldēja no turienes laiviņā Mis Longfello jums parādīs kur tos meklēt
— Labi ser, — atskanēja maiga balss, un Bonds izdzirdēja, kā aizveras durvis.
Tad Pleidels-Smits izplūda sīkā stāstā par salām un mēslojuma ieguvi.
— Un kas bija tālāk? — Bonds vaicāja, cerēdams drīzāk nokļūt pie svarīgākā
— Nu, kara sākumā tas viltīgais ķīnietis nolēma šo to izspiest no salas. Viņš to nopirka un sāka ražošanu. Jādomā, viņš sakrāja pamatīgu summiņu. Mēs tā arī nezinām cik viņš maksā saviem strādniekiem, jo sala ir pārvērsta par īstu cietoksni un no tās neviens neatgriežas. Esmu dzirdējis, ka tur notiekot dīvainas lietas tomēr sūdzību mums nav. Protams tā ir viņa sala un viņš tajā var darīt visu, kas ienāk prātā
— Vai tiešām šīs iegulas ari šobrīd ir tik vērtīgas? — Bonds uzprasīja Kā jūs domājat cik tas viss varētu maksāt?
— Pēc pēdējām ziņām, Krebkejā ir simttūkstoš putnu un viens putns katru gadu dod divus dolārus, neskaitot īpašnieka tēriņus. Pieņemsim ka pārītis putnu maksā piecpadsmit dolāru, un, redz, — jau pusotra miljona Pieskaitīsim ēku vērtību — vēl miljons, un kļūst skaidrs, ka viņa kapitāls nav no mazajiem. — Pleidels-Smits atkal nospieda pogu. — Kāpēc vēl aizvien nav atnesti dokumenti? Tur jūs atradīsit visu vajadzīgo.
Durvis aiz Bonda muguras no jauna atvērās.
— Tātad mis Taro,— Pleidels-Smits vaicāja — kur ir dokumenti?
— Diemžēl, ser,— atskanēja tā pati maigā balss, — mums neizdevās tos sameklēt
— Ko nozīmē «neizdevās sameklēt»? Kurš tos ņēma pēdējais?
— Strengveiza kungs, ser.
— Es lieliski atceros, ka viņš tos atnesa tieši uz šo istabu. Kur gan tie noklīduši?
— Nezinu, ser,— balss skanēja vienaldzīgi — Mapes ir palikušas, taču tās ir tukšas
Bonds atskatījās. Palūkojās uz meiteni un novērsās. Viņš aptvēra kas noticis ar dokumentiem Tāpat viņš apjēdza, kāpēc mape ar viņa lietu nonākusi uz sekretāres galda. Viņš varēja iztēloties, kādā veidā no Karaliskā Nama aizplūdušas ziņas par viņa vizītes mērķi Jamaikā.
Gan doktors «NĒ», gan Anabella čanga, gan mazā, nesatraucamā sekretāre ar brillēm bruņurupuča ragvielas rāmjos bija ķīnieši.
6. Gailis uzvilkts
Koloniju lietu sekretārs uzaicināja Bondu paēst pusdienas Karaliskajā klubā. Viņi iekārtojās ar sarkankoku izrotātas zāles kaktā. Kad pasniedza kafiju, Pleidels- Smits sāka filozofēt par dzīvi šajā plaukstošajā un burvīgajā salā.