— Tad nu tā— viņš sacīja, kā parasti, nodarbodamies ar savu pīpi, — Jamaikas iedzīvotāji pēc savas dabas ir mierīgi ļaudis ar visām bērnišķīgi pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Viņi dzīvo tik bagātā salā bet paši nespēj tikt pie turības Zemi apstrādāt neprot turklāt ir slinki. Angļi atnāk un aiziet izvazādami visu, kas gadās pa ķērienam tikai neviens no viņiem te nav kļuvis miljonārs. Šeit viņi ilgi neuzkavējas. Bet Portugāles ebreji plaukst un zeļ. Viņi te ieradās reizē ar angļiem un tā arī palika Taču viņi ir snobi un tērē pārāk daudz naudas greznām villām un kokteiļvakariem. Kad nav tūristu viņu vārdus var atrast «Glinnera» augstāko aprindu hronikā. Viņi tirgojas ar tabaku un rumu, pārstāv angļu autobūves firmu intereses, apdrošināšanas sabiedrības un tā tālāk
Aiz viņiem seko sīrieši, arī viņi ir bagāti, taču nav tik veiksmīgi biznesmeņi Tiem pieder arī lielākā daļa veikalu un dažas viesnīcas Tad — indusi, viņi andelējas ar audumiem un citām precēm. Un, beidzot ķīnieši tie ir solīdi, kārtīgi ļaudis, kas turas cits pie cita. Tā ir visstiprākā kopiena Jamaikā Viņu īpašumā ir maizes veikali, veļas mazgātavas un labākie produktu veikali Dzīvo ļoti noslēgti, jauktās laulībās nestājas, tiesa, gadās, ka viņi apprec nēģerietes. Šo laulību rezultāts redzams visur čigroesi — hibrīdi pret kuriem gan ķīnieši, gan nēģeri izturas ar nicinājumu. Lāgiem viņi kļūst bīstami. Viņiem ir . ķīnieša prāts un gandrīz visi nēģera trūkumi Policijai viņi sagādā daudz raižu.
— Un jūsu sekretāre, vai arī viņa ir no ķīniešiem? — Bonds painteresējās
— Jā. Viņa ir ļoti apdāvināta un centīga meitene Pie manis strādā jau pusgadu. Bez šaubām, viņa ir pati labākā no visiem kuri atsaucās uz sludinājumu avīzē
— Viņa liekas apķērīga— Bonds konstatēja, sevi ne- nododams — Vai Še cilvēki ir kaut kā apvienoti? Vai nēģeru un ķīniešu kopienu kāds vada?
— Pagaidām ne, tomēr agrāk vai vēlāk kādam izdosies viņus organizēt — Pleidels-Smits palūkojās pulkstenī. — Man jāiet Pat iedomāties nevaru, kur pagaisuši tie dokumenti. Labi atceros, ka_ — viņš apklusa — Taču vissvarīgākais ir tas, ka es tā arī nespēju jums pastāstīt neko būtisku par salu un doktoru «NE». Lai gan man jums jāaizrāda ka pazudušajos papīros jūs nebūtu atradis neko interesantu šis ķīniešu vācietis ir lielisks tirgonis. Vēl arī tas notikums ar apvienību Jūs protams, to zināt Kas attiecas uz salu, lietā bija tikai divi pirmskara pārskati un pēdējā kartogrāfiskā uzņēmuma kopija Šķiet ka tas ir Dieva aizmirsts nostūris Bezgalīgi purvi un krūmāji ar mēslu kalnu vidud. Jūs teicāt ka taisāties apmeklēt Institūtu. Ja vēlaties, es jūs pavadīšu un iepazīstināšu ar ģeogrāfijas nodaļas priekšnieku.
Pēc stundas Bonds jau sēdēja pie galda tukšās istabas kaktā. Viņa priekšā bija 1910. gadā zīmēta Krebkejas karte.
Uz lapas ar Institūta zīmogu viņš uzskicēja salas plānu, atzīmēdams svarīgākos punktus.
Sala aizņēma apmēram piecdesmit kvadrātjūdžu lielu platibu, no kuras tris ceturtdaļas austrumos bija purvi; tāpat bija arī neliels ezers no kura iztecēja upīte Tā ieplūda dienvidu piekrastes mazā, smilšainā līcītī kurš sadalīja salu it kā uz pusēm. Bonds nosprieda, ka apvienības sargi savu nometni visdrizāk iekārtojuši netālu no ūdens. Rietumu piekrastē Bonds ievēroja stāvu pakalnu, kurš sasniedza simt piecdesmit metru augstumu un laikam iestiepās jūrā.
Nebija ne ceļu ne taciņu, ne celtņu. Krebkejas kontūras atgādināja ūdensžurku kuras galva pagriezta rietumu virzienā. Sala atradās apmēram trīsdesmit jūdžu attālumā no Jamaikas ziemeļu piekrastē izvietotā Gelin Pointa un sešdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kubas.
Nekā dta interesanta kartē nebija. Krebkeju ieskāva sēkļi, un tikai vienā vietā — rietumos pie rifiem — jūras dziļums gandriz sasniedza vienu kilometru. Tālāk sākās Kubas ieplaka. Bonds salocīja karti un atdeva to bibliotekāram.
Pēkšņi viņš juta pamatīgu nogurumu. Bija tikai četri bet tik šausmīgs karstums, ka krekls lipa pie muguras Viņš izgāja no Institūta, iesēdās taksometrā un, šķērsodams zaļus pakalnus, atgriezās viesnīcā. Bonds bija pilnīgi apmierināts ar aizvadīto dienu un nolēma vakarā atpūsties numurā lai rīt agrāk pieceltos un dotos ceļā.
Bonds piegāja pie portjē lodziņa lai uzzinātu, vai nav kādu ziņu no Kvorrela.
— Ser, nekā nav,— tas atbildēja — Taču no Karaliskā Nama atsūtīts grozs ar augļiem Tūdaļ pēc brokastīm Izsūtāmais to aiznesa uz jūsu numuru
— Kāds izskatījās sūtnis?
— Krāsainais, ser. Teica ka viņu sūtījis adjutants.
— Paldies,— Bonds sacīja, paņēma atslēgu un uzkāpa otrajā stāvā. Spiezdams zem svārkiem pistoles rokturi, viņš klusām piegāja pie sava numura durvīm, pagrieza atslēgu un ar kāju atvēra durvis. Istaba bija tukša. Bonds aizslēdza durvis. Uz .galda bija liels grozs ar augļiem: mandarīni, greipfrūti, banāni, — un eksotisko augļu vidū viņš ieraudzīja divus oranžērijā audzētus persikus. Groza malā pie lielas lentes karājās balta aploksne. Bonds to paņēma un pievirzīja tuvāk pie gaismas, lai labāk apskatītu Atvēris aploksni viņš izlasīja uz balta plāna papīra uzdrukātu vēstījumu «Ar cieņu no Viņa Ekselences Gubernatora». Adresāts nebija norādīts
Bonds nopūtās Kādu brīdi viņš raudzījās uz augļien, tad noliecās pie groza un ieklausījās. Pacēlis grozu viņš izgāza tā saturu uz grīdas. Tajā nebija nekā cita, vienīgi augļi. Bonds pasmaidīja par savām aizdomām Atlika pēdēja; mēģinājums. Viņš pacēla pašu apetīttīgāko persiku un ielika to vannas istabas izlietnē. Tad, pārbaudījis slēdzeni atvēra skapī Piesardzīgi izvilka no tā čemodānu un novietoja to istabas vidū Pēc tam, nometies uz ceļiem sāka vērīgi aplūkot ar talku apkaisītos slēdžus. Kāds acīm redzami bija centies tos attaisīt Bonds ņēmās apskatīt atstātās pēdas.