Tad Bonds izdzirdēja to, ko nekad savā mūžā nebija dzirdējis, — troksni radīja uz viņa galvas stāvus izslēju- šies mati. Viņš ieklausījās Neticami! Neticami! Tie bija viņa mati, un tie kustējās paši no sevis. Bonds juta, ka viņa piere kļuvusi auksta Neiedomājami! Neticami!
Radījums pa viņa kāju turpināja savu ceļu. Bonds pilnīgi skaidri apjauta ka ir pobijies. Viņa augums briesmas bija aptvēris agrāk nekā viņa prāts. Tas bija tropu simtkājis. Bonds pārvērtās sālsstabā Reiz muzejā viņš to bija redzējis iespirtotu. Simtkājis bija gaiši brūnā krāsā, plakans apmērām desmit divpadsmit centimetrus garš. Saplacinātās galvas abās pusēs rēgojās indīgas spīles. Plāksnīte vēstīja: ja inde nokļūst cilvēka artērijā, iestājas nāve.
Kukainis jau bija aizrāpojis līdz celim. Tad tika vēl augstāk Visa Bonda uzmanība bija piekalta divām rindām lēni čāpojošo kājiņu. Redz, mūdzis uzlīda uz gurniem un jau šiverējās ap vēderu. Bondam kutēja, bet vajadzēja ciesties Kukainis sasniedza saules pinumu. Bonds juta, ka ķepiņas cenšas noturēties uz vēdera. Mūdzis jau bija pie sirds. Ja iekodīs, gals klāt Simtkājis joprojām rāpās pa krūšu spalvām uz atslēgas kaulu Apstājās. Ko tālāk? Bonds juta trīc viņa galva. Uz augšu, uz leju. Ko tam draņķim vajag? Varbūt to traucē palags? To mazliet pacelt? Nē! Simtkājis uzlīda līdz miega artērijai. Vai to neizbiedēs sirdspuksti? Velns parāvis ja viņš mācētu regulēt asiņu cirkulāciju! Bonds mēģināja domās aprunāties ar kukaini: «Viss kārtībā, nav nekā briesmīga. Tur pulsē asinis, tās neko ļaunu tev nenodarīs. Uen ārā!»
Gluži kā viņu dzirdējis, mūdzis pa kaklu uzčāpoja uz apakšžokļa. Velna nieze! Patlaban Bonds varēja sajust šā radījuma svaru un pamatīgumu Viņš lēnām aizvēra acis. Abas uzreiz, citādi kājiņas ieķertos labajā acī. Varbūt pamēģināt to nomest kad tas būs uz pieres? Nē! Ak Dievs, tikai ne to! Šīs kājiņas bija tā iekrampējušās, ka ar plēšanu nedabūsi nost
Neiedomājamā apņēmībā kukainis uzrāpās uz Bonda pieres un sastinga pie matiem Velns, ko tas tur dara? Mūdzis dzēra. Dzēra viņa sviedru lāses. Bonds par to bija pārliecināts Kādu brīdi radījums tikpat kā nekustējās. Bonds tik tikko izturēja šo sasprindzinājumu. Viņš juta, ka no viņa tērcītēm plūst sviedri, vēl mirklis — un viņu sāks kratīt drebuļi. Vēl mirklis — un viņu sāks šaustīt šausmas! Vai viņš spēj savaldīties? Vai tas vispār ir iespējams? Bonds nekustīgi gulēja, kaut ko gaidīdams, un lē- • nītēm elpoja
Kukainis atkal ņēmās rāpties pa matiem. Vai tas negrasās tur apstāties? Kā guļ šie mūdži? Savilkušies čokurā vai — gluži otrādi — izstiepušies? Mazie simtkā- ' jīši, kurus viņš bija -vērojis bērnībā un kuri draiskojās izlietnes caurulē, vienmēr salocījās uz pusēm, ja tos aiztika. Galu galā simtkāja galva nokļuva līdz spilvenam «Ko nu? Čāpos tālāk vai paliks matos? Tinies prom! Vācies!» Bonds domās iekliedzās, ar pūlēm valdīdamies.
Kukainis sakustējās un lēnām pa matiem nolīda uz spilvena
Bonds vēl brīdi pagaidīja. Ieklausījās vieglajā kājiņu čirkstoņā uz pārvalka.
Vienā lēcienā, kas sadrebināja visu istabu Bonc4 -: izšāvās no gultas. Pieskrēja pie durvīm un iededza gaismu. Viņš juta, ka viss augums dreb, taču nespēja ar sevi tikt galā.
Grīļīgā solī viņš piesteberēja pie gultas. Kukainis bija paslēpies zem spilvena. Sākumā Bonds gribēja nomest spilvenu uz grīdas. Tomēr prata savaldīties un mazliet pagaidīt kamēr nomierināsies nervi. Tad piesardzīgi pacēla spilvenu aiz stūra, aiznesa to istabas vidū un nosvieda. Simtkājis izlīda no spilvena apakšas un, ātri kustinādams kājeles, metās bēgt pa gridsegu Tagad Bonds bija mierīgs. Viņš atskatījās meklēdams kaut ko piemērotu, lai nosistu mūdzi. Nesteigdamies Bonds aizgāja pēc kurpes. Briesmas bija garām. Patlaban viņš sev uzdeva tikai vienu jautājumu: kādā veidā šis baismeklis nokļuva viņa gultā. Bonds pacēla kurpi un mierīgi, gluži vai nevērīgi to uzmeta virsū simtkājim Noknaukšķēja. Bonds pacēla kurpi. Kukainis raustījās agonijā. Viņš ieblieza vēlreiz. No simtkāja pāri palika vienīgi netīrs pleķis.
Aizsviedis kurpi, Bonds, valdīdams nelabumu, drāzās uz vannas istabu
7. Naksnīgais pārbrauciens
— Starp citu, Kvorrel— Bonds uzprasīja, sēdēdams pie stūres nelielai mašīnai — vai tu kaut ko zini par simtkājiem?
— Par simtkājiem, kaptein? — Kvorrels vaicāja, uzlūkodams Bondu un mēģinādams apjēgt kas izraisījis šādu jautājumu, taču Bonda seja nebija izdibināma. — Pie mums Jamaikā tie ir drausmīgi. Septiņus līdz desmit centimetrus gari Tie pat var nogalēt Visbiežāk sastopami vecās mājās. Tiem patīk sapuvis koks un mitrums. Ārā lien naktīs. Kāpēc jūs jautājāt kaptein? Vai esat tos redzējis?
Bonds neatbildēja. Tāpat viņš nepastāstīja Kvorrelam arī par augļiem.
— Vai šie kukaiņi, piemēram, var nokļūt modernos namos? Kurpē, kastē vai gultā?
— Nē,— Kvorrels stingri atteica, — ja tikai tur nav atnests speciāli šie mūdži dzīvo caurumos un plaisās, tīri- ba tiem netīk bet mēsli — pašā laikā Tie mitinās krūmos, kokos, starp akmeņiem. Atklātās vietās to nav.
— Skaidrs.— Bonds nospneda mainīt sarunas tematu. — Saki, vai tie divi devās ceļā ar mūsu mašīnu?
— Protams, kaptein. Viņi labprāt piekrita, turklāt viņi ir ļoti līdzīgi mums — Kvorrels pasmīkņāja. Aši paraudzījies uz Bondu, viņš nedroši piebilda: — Tikai baidos, ka viņi nav kārtīgi ļaudis. Nav kur meklēt Man, nabadziņam to balto izdevās nocelt Betsijai.
— Kas tā par Betsiju?
— Kāda būtne, kurai pieder visdraņķīgākā iestāde pilsētā — Lai pastiprinātu savu vārdu jēgu Kvorrels nospļāvās pa atvērto lodziņu. — Nu un tas baltais ir viņas grāmatvedis.