Bonds tikko valdījās no smiekliem.
— Mums diezgan ar to, ka viņš prot vadīt mašīnu Ceru ka viņiem izdosies dzīviem un veseliem tikt līdz Montego.
— Neraizējieties, — Kvorrels neuztvēra Bonda satraukuma iemeslu. — Es viņiem piekodināju: ja viņi neatbrauks, tad paziņošu policijai, ka šie nospēruši mūsu automobili
Viņi nokļuva Stonhila virsotnē no kuras uz ziemeļu piekrasti līkumodama laidās lejup Džanstona maģistrāle Bonds pārslēdza ātrumu un brauca lejā. No ālā kalna augšup cēlās saule, liedama savus zeltainos starus pār ieleju.
Mierīga lauku ainava kas nav mainījusies gadusim- tiem, ja neskaita līdzeno šosejas palagu. Bonds gandrīz vai saoda mēslu smaku kas nāca no kalnu takas, kura kopš 1750. gada savienoja Karaļa līci ar garnizonu Morgana līcī.
— Kaptein,— Kvorrels atkal ierunājās vainīgā balsī, — piedodiet ka jums par to vaicāju tomēr — vai jūs mani neinformētu par savas darbības plānu. Es visu laiku par to domāju, taču nekādi nespēju apjēgt jūsu nolūkus.
— Kvorrel, man pašam vēl viss nav skaidrs. Es jau tev teicu, ka šeit atrodos tāpēc ka pazudis Strengveizs un viņa sekretāre. Visi domā ka viņi kopā aizbēguši taču es esmu pārliecināts ka viņi noslepkavoti
— Ak tā? — Kvorrels mierīgi sacīja — Un kurš, jūsuprāt to izdarījis?
— Spriežot pēc tava stāsta, es uzskatu, ka tas ir doktors «NE», ķīnietis no Krebkejas salas. Izmeklēdams gadījumu ar putniem, Strengveizs sāka pētīt šā tipa darījumus Taču doktors «NĒ» nevāas, ka bāž degunu viņa lietās. Pats par to man stāstīji. Šķiet ka viņš ir gatavs uz visu. lai tikai nevienu neielaistu savos īpašumos. Labi ja tas būtu vienīgi minējums. Bet pēdējo dienu laikā notikušas dīvainas būšanas. Tāpēc es aizsūtīju mūsu mašīnu uz Montego. Mums jāsajauc pēdas. Tādēļ mums dažas dienas jāpadim villā.
— Un ko tālāk, kaptein?
— Vispirms es gribu, lai tu man palīdzētu tāpat kā iepriekš, kad es te biju, vai atceries, atgriezties lieliskā formā.
— Protams, kaptein. Es to izdarišu katrā ziņā.
— Pēc tam, domāju nebūtu slikti uzmest aci Krebkejai
Kvorrels iesvilpās, tiesa svilpiens izskanēja visai bēdīgs.
— Mēs tikai apskatīsim apkārtni. Un neiesim klāt doktora zonai. Vienīgi gnbu aplūkot putnu rezervātu un savām acīm redzēt kas noticis ar sargu nometni. Ja atklāsim ko aizdomīgu, varēsim ierasties salā atklāti un eskorta pavadībā. Un sāksies plaša mēroga izmeklēšana. Tomēr es to varu pieprasīt tikai tad, kad savākšu konkrētus faktus. Ko tu par to domā?
Kvorrels brīdi rakņājās pa kabatām, meklēdams cigareti, un ilgi to aizsmēķēja. Tad caur degunu izlaida dūmus un ņēmās vērot kā tie izlokās aiz mašīnas lodziņa.
— Kaptein,— viņš teica, — es domāju ka izdarīsim vislielāko muļķību ja dosimies uz šo salu — Viņš apklusa. Arī Bonds nerunāja Daudz klusāka balsī, kurā jautās mulsums Kvorrels turpināja: — Kaptein, gribu piebilst tikai to, ka Kaimanu salās man palika vecāki Vai es drik- stu līdz akcijas sākumam apdrošināt savu dzīvību?
Bonds noraizējies paraudzījās viņam acīs Grumba Kvorrela sejā nodeva viņa satraukumu.
— Protams, Kvorrel. Rīt Morgana līcī mēs visu nokārtosim. Tu varēsi apdrošināties par pamatīgu summu, teiksim pieciem tūkstošiem sterliņu mārciņu. Bet tagad saki — kā mēs tiksim līdz salai? Ar pirogu?
— Domāju, ka ar to. — Kvorrels nespēja savaldīt savu balsi. — Mums jāizraugās brīdis, kad ir mierīga jūra, neliels vējiņš un tumša nakts. Tas, kas mums nepieciešams Nedēļas beigās sāksies pilnmēness. Kurā vietā jūs gnbat pietauvoties, kaptein?
— Dienvidu krastā pie upes grīvas. Tad mēs pa upi dosimies līdz ezeram. Esmu pārliecināts, ka sargu nometne bijusi tieši tur — pie dzeramā ūdens, bet pa upi viņi nokļuva līdz jūrai, lai zvejotu zivis.
— Gk jlgi mēs tur uzkavēsimies, kaptein? — Kvorrels apvaicājās bez sevišķa entuziasma — Mēs tak nevarēsim paņemt līdzi daudz provīzijas: maize, siers, sālīta liellopu gaļa Cigarešu dūmi mūs var nodot Tā ir nolādēta vieta, kaptein. Vieni vienīgi purvi, mangrovju brikšņi.
— Jārēķinās ar trim dienām,— Bonds atbildēja. — Var uznākt lietus, un mums nāksies pāris dienas tur padzīvot Paķer savus nažus. Man būs pistole.
— Tiešām— Kvorrels izteiksmīgi rezumēja un iegrima dziļdomīgā klusēšanā, kura ilga līdz Marijas pilsētiņai.
Viņi izbrauca cauri pilsētiņai, šķērsoja zemesragu un devās uz Morgana līci. Bonds atcerējās šīs vietas: Sopre- sas salu, kas bija redzama aiz piekrastes izliekuma, krastā izvilktās pirogas līdzās gliemežvāku kaudzēm tālo bangu dārdoņu pret rifiem, kuri gandrīz vai kļuva par viņa kapu
Galu galā viņi piebrauca pie villas Kvorrels izkāpa, lai" atslēgtu vārtus, Bonds ietipināja pagalmā un apturēja mašīnu aiz mājas. Viss bija mierīgi. Bonds apgāja apkārt divstāvu villai, šķērsoja pļaviņu un iznāca jūras krastā. Redz, te viņš toreiz izrāpās malā. Reizēm šīs murgainās vīzijas atkal un atkal izpeldēja no atmiņas dzīlēm Bonds ilgi lūkojās uz salu atcerēdamies Soliteri — ievainotu un asinīs mirkstošu meiteni kuru viņš bija izglābis. Kas ar viņu notika? Kur Solitere ir tagad? Bonds strauji apgriezās un gāja uz māju, dzīdams prom šos murgus
Pusdeviņi. Bonds izkravāja čemodānu un uzvilka vieglus šortus un sandales. Drīz vien viņa degunā ieplūda kafijas un cepta šķiņķa gardais aromāts. Pie brokastu galda Bonds ieskicēja dienas režīmu: celšanās sešos, puskilometru garš peldējums, brokastis stunda saules vannām divu kilometru skrējiens atkal peldēšanās, pusdienas, pēcpusdienas miegs, no jauna divi kilometri jūrā karsta vanna, masāža, vakariņas un deviņos — gultā.
Pēc brokastīm Bonds ķērās pie savas programmas. Nekas neizjauca šīs nedēļas mierigo plūdumu, ja neskaita korespondenci «Glinnerā» un Pleidela-Smita atsūtīto telegrammu. «Glinner» vēstīja, ka uz Kingstonas—Montego šosejas avāriju cietis «Talbota» markas automobilis ar numuru H 2473. Tas sadūries ar kravas mašīnu, kas pēkšņi izbraukusi no pagrieziena. Smagās mašīnas šoferis tiek meklēts. Abas mašīnas noskrējušas no ceļa un iegāzušās bezdibenī. Vieglajā automobilī braucošie Bens Džibons, kurš dzīvo Harburtas ielā, un Hosia Smits kura dzīvesvieta nav zināma, gājuši bojā. Lūgums misteram Bondam. kurš īrējis šo mašīnu, ierasties policijā.