Выбрать главу

Lai neuztrauktu Kvorrelu Bonds šo avīzi sadedzināja

Dienu pirms sagatavošanās programmas beigām at­nāca telegramma no Pteidela-Smita. Tās saturs bija šāds:

KATRĀ EKSEMPLĀRĀ CIANKĀLIJS KAS VAR NOGA­LINĀT ZIRGU PKT IESAKU NOMAINĪT AUGĻU PĀRDE­VĒJU PKT VĒLU PANĀKUMUS

SMITS

Bonds sadedzināja ari telegrammu.

Kvorrels noīrēja kanoe, un viņi trīs dienas to iz­mēģināja Tā bija izdobta no koka stumbra. Tajā atradās divi soliņi, divi airi un neliela netīra bura.

—         Kaptein pēc septiņām astoņām stundām mēs nolaidīsim buru un ķersimies pie airiem,— Kvorrels pa­skaidroja. — Tas palielinās mūsu izredzes, ka radars neuztaustīs laivu.

Bija labs laiks. Meteoroloģiskās ziņas, ko translēja ra­dio, bija iepriecinošas. Naktis bija tumšas, ka dur vai acis laukā. Divatā viņi aizbrauca pēc produktiem un noformē­ja apdrošināšanu. Bonds sev nopirka melnas audekla bikses, tumši zilu kreklu un pītas kurpes.

Bonds bija laimīgs, ka var sākt rīkoties

Saule norietēja. Satumsa

Bonds iegāja savā istabā, izvilka pistoli un revolveri un ilgi tos aplūkoja. Ne viens, ne otrs viņam nepatika tā kā «Beretta», kas it kā bija kļuvusi par viņa rokas turpināju­mu, taču viņš zināja, ka šie ieroči ir labāki, un izvēlējās «Smith and Wesson». Tas ir smagāks Tomēr Krebkejā nenāksies šaut no tuvas distances, ja vispār būs jālieto ierocis.

Bonds izņēma no ledusskapja viskija pudeli, ledu un sodas ūdeni un izgāja dārzā, lai mierīgi pavadītu atlikušo jau aizgājušās dienas daļu.

No mājas izlīda ēna, ietina pļaviņu un aprija to. No sa­las pūta naksnīgs vējš un locīja palmas.

—          Laiks, kaptein,— teica no jūrmalas atnākušais Kvorrels

Bonds izdzēra viskiju un sekoja savam ceļvedim uz kanoe, kura šūpojās mierīgajos vilnīšos, ar priekšgalu ie­spiedusies smiltīs. Kvorrels apsēdās pakaļgalā bet Bonds iekārtojās priekšā starp kanoe priekšgalu un solu. Viņam aiz muguras pie neliela masta bija piesieta bura. Bonds paņēma airi un atgrūda kanoe no krasta. Laiva lē­nām peldēja uz koraļļu rifiem. Viņi airēja saskanīgi un vienmērīgi. Skanēja vienīgi viļņu šļaksti pret laivas ma­lām. Viss bija klusu. Elles tumsa. Neviens nebija redzējis, kā viņi devās ceļā.

Bonds tikai airēja bet Kvorrels piedevām arī stūrēja. Pie klints griezās ūdensvirpulis, vairākas reizes Bonda ai­ris atdūrās pret rifu, un viņam nācās pieķerties pie soliņa, kad kanoe atsitās pret zemūdens rifu. Beidzot viņi tika pāri nfiem. Ūdens bija absolūti nekustīgs

—       Okei, kaptein,— Kvorrels nočukstēja. Bonds ievilka airi laivā un ar muguru atspiedās pret mastu. Viņš dzir­dēja kā Kvorrels atbrivo buru un tajā ar troksni iebrāžas vējš Laiva nodrebēja un sāka peldēt Viļņi klusām šļaksti­nāja pret malām. Bonda seju apšļāca dažas šaltis Vējš bija spirgts, driz vien varēja kļūt aukstāks Bonds sēdēja, ar rokām aptvēris ceļgalus. Ar mokām viņš saskatīja ap­vārsni, virs kura cēlās viegla migliņa. Tad iemirdzējās zvaigznes. Sākumā to nebija daudz, bet vēlāk saplūda ar Piena Ceļu. Bonds palūkojās atpakaļ. Tālumā aiz Kvorrela salīkušā stāva vīdēja Marijas pilsētiņas ugunis. Jādomā, laiva jau bija divas jūdzes no krasta. Drīz vien viņi no­brauks desmito daļu no ceļa, tad — ceturto, pusi. Pus­naktī Bonds nomainīs Kvorrelu. Viņš nopūtās, nolika gal­vu uz ceļiem un aizvēra acis

Bondu pamodināja aira uzsitiens pret laivas malu Viņš pacēla roku lai paziņotu, ka ir pamodies, un uzmeta acis spīdošajai pulksteņa ciparnīcai. Ceturksnis uz vie­niem Viņš izstaipīja notirpušās kājas un pārrāpās pāri soliņam.

—       Kvorrel, atvaino,— Bonds nočukstēja. — Man va­jadzēja pamosties agrāk.

—         Nav ne vainas, kaptein,— Kvorrels atbildēja. — Jums jāizguļas.

Viņi piesardzīgi apmainījās vietām Boņds apsēdās pie stūres un ķērās pie aira. Virve no buras bija piestipri­nāta turpat blakus. Viņš ievirzīja laivu vējā. Redz, arī vi­ņam bija ko darīt

Nakts bija mierīga Vienīgi kļuva vēl tumšāka un ne­dzīvāka. Jūra, liekas, snauduļoja, lēni un dziļi elpodama. Laiva šķīra viļņus, no airiem pilēja spožas ūdenslāses.

Bonds mēģināja iztēloties, kas notiek jūras dzīlēs: lie­las zivis, haizivis, gausās barakudas, skumbriju bari, bet tur, pavisam dziļi, pelēkā dūmakā — mirdzošas želejvei- da būtnes, kuras neviens nekad nav redzējis. Kas notiks, ja viļņi laivu pēkšņi apgāzīs? Cik ilgi viņ. noturētos? Bonds koncentrējās, dzīdams prom šādas domas

Viens naktī, divi, trīs, četri. Kvorrels pamodās un izstai­pījies klusām sacīja:

—       Kaptein, es jūtu zemes smaržu.

Mazliet vēlāk, kad tumsa drusdņ izklīda, pie apvāršņa parādījās salas zemās aprises. Atklājās bāis mēness. Ta­gad sala bija skaidri saskatāma. Vēl divas jūdzes — un atskanēs bangu dārdi

Viņi no jauna apmainījās vietām Kvorrels nolaida bu­ru, un viņi stājās pie airiem. Bonds nodomāja, ka vēl vie­nu jūdzi viņi var peldēt nepamanīti. Viļņos pat radars vi­ņus neuztaustīs Bet pēdējā jūdzē nāksies pasvīst tur­klāt drīz ausīs.

Tagad arī Bonds sajuta zemes smaržu. Parasta smarža, tikai neierasta pēc ilgas braukšanas atklātā jūrā Bonds jau saskatīja bangu baltās putas.

—       Uz priekšu kapteini — Kvorrels viņu uzmundrinā­ja, un Bonds, sviedrus slaucīdams, sāka airēt spēcīgāk Ak Dievs, ir nu gan darbiņš!