Lai neuztrauktu Kvorrelu Bonds šo avīzi sadedzināja
Dienu pirms sagatavošanās programmas beigām atnāca telegramma no Pteidela-Smita. Tās saturs bija šāds:
KATRĀ EKSEMPLĀRĀ CIANKĀLIJS KAS VAR NOGALINĀT ZIRGU PKT IESAKU NOMAINĪT AUGĻU PĀRDEVĒJU PKT VĒLU PANĀKUMUS
SMITS
Bonds sadedzināja ari telegrammu.
Kvorrels noīrēja kanoe, un viņi trīs dienas to izmēģināja Tā bija izdobta no koka stumbra. Tajā atradās divi soliņi, divi airi un neliela netīra bura.
— Kaptein pēc septiņām astoņām stundām mēs nolaidīsim buru un ķersimies pie airiem,— Kvorrels paskaidroja. — Tas palielinās mūsu izredzes, ka radars neuztaustīs laivu.
Bija labs laiks. Meteoroloģiskās ziņas, ko translēja radio, bija iepriecinošas. Naktis bija tumšas, ka dur vai acis laukā. Divatā viņi aizbrauca pēc produktiem un noformēja apdrošināšanu. Bonds sev nopirka melnas audekla bikses, tumši zilu kreklu un pītas kurpes.
Bonds bija laimīgs, ka var sākt rīkoties
Saule norietēja. Satumsa
Bonds iegāja savā istabā, izvilka pistoli un revolveri un ilgi tos aplūkoja. Ne viens, ne otrs viņam nepatika tā kā «Beretta», kas it kā bija kļuvusi par viņa rokas turpinājumu, taču viņš zināja, ka šie ieroči ir labāki, un izvēlējās «Smith and Wesson». Tas ir smagāks Tomēr Krebkejā nenāksies šaut no tuvas distances, ja vispār būs jālieto ierocis.
Bonds izņēma no ledusskapja viskija pudeli, ledu un sodas ūdeni un izgāja dārzā, lai mierīgi pavadītu atlikušo jau aizgājušās dienas daļu.
No mājas izlīda ēna, ietina pļaviņu un aprija to. No salas pūta naksnīgs vējš un locīja palmas.
— Laiks, kaptein,— teica no jūrmalas atnākušais Kvorrels
Bonds izdzēra viskiju un sekoja savam ceļvedim uz kanoe, kura šūpojās mierīgajos vilnīšos, ar priekšgalu iespiedusies smiltīs. Kvorrels apsēdās pakaļgalā bet Bonds iekārtojās priekšā starp kanoe priekšgalu un solu. Viņam aiz muguras pie neliela masta bija piesieta bura. Bonds paņēma airi un atgrūda kanoe no krasta. Laiva lēnām peldēja uz koraļļu rifiem. Viņi airēja saskanīgi un vienmērīgi. Skanēja vienīgi viļņu šļaksti pret laivas malām. Viss bija klusu. Elles tumsa. Neviens nebija redzējis, kā viņi devās ceļā.
Bonds tikai airēja bet Kvorrels piedevām arī stūrēja. Pie klints griezās ūdensvirpulis, vairākas reizes Bonda airis atdūrās pret rifu, un viņam nācās pieķerties pie soliņa, kad kanoe atsitās pret zemūdens rifu. Beidzot viņi tika pāri nfiem. Ūdens bija absolūti nekustīgs
— Okei, kaptein,— Kvorrels nočukstēja. Bonds ievilka airi laivā un ar muguru atspiedās pret mastu. Viņš dzirdēja kā Kvorrels atbrivo buru un tajā ar troksni iebrāžas vējš Laiva nodrebēja un sāka peldēt Viļņi klusām šļakstināja pret malām. Bonda seju apšļāca dažas šaltis Vējš bija spirgts, driz vien varēja kļūt aukstāks Bonds sēdēja, ar rokām aptvēris ceļgalus. Ar mokām viņš saskatīja apvārsni, virs kura cēlās viegla migliņa. Tad iemirdzējās zvaigznes. Sākumā to nebija daudz, bet vēlāk saplūda ar Piena Ceļu. Bonds palūkojās atpakaļ. Tālumā aiz Kvorrela salīkušā stāva vīdēja Marijas pilsētiņas ugunis. Jādomā, laiva jau bija divas jūdzes no krasta. Drīz vien viņi nobrauks desmito daļu no ceļa, tad — ceturto, pusi. Pusnaktī Bonds nomainīs Kvorrelu. Viņš nopūtās, nolika galvu uz ceļiem un aizvēra acis
Bondu pamodināja aira uzsitiens pret laivas malu Viņš pacēla roku lai paziņotu, ka ir pamodies, un uzmeta acis spīdošajai pulksteņa ciparnīcai. Ceturksnis uz vieniem Viņš izstaipīja notirpušās kājas un pārrāpās pāri soliņam.
— Kvorrel, atvaino,— Bonds nočukstēja. — Man vajadzēja pamosties agrāk.
— Nav ne vainas, kaptein,— Kvorrels atbildēja. — Jums jāizguļas.
Viņi piesardzīgi apmainījās vietām Boņds apsēdās pie stūres un ķērās pie aira. Virve no buras bija piestiprināta turpat blakus. Viņš ievirzīja laivu vējā. Redz, arī viņam bija ko darīt
Nakts bija mierīga Vienīgi kļuva vēl tumšāka un nedzīvāka. Jūra, liekas, snauduļoja, lēni un dziļi elpodama. Laiva šķīra viļņus, no airiem pilēja spožas ūdenslāses.
Bonds mēģināja iztēloties, kas notiek jūras dzīlēs: lielas zivis, haizivis, gausās barakudas, skumbriju bari, bet tur, pavisam dziļi, pelēkā dūmakā — mirdzošas želejvei- da būtnes, kuras neviens nekad nav redzējis. Kas notiks, ja viļņi laivu pēkšņi apgāzīs? Cik ilgi viņ. noturētos? Bonds koncentrējās, dzīdams prom šādas domas
Viens naktī, divi, trīs, četri. Kvorrels pamodās un izstaipījies klusām sacīja:
— Kaptein, es jūtu zemes smaržu.
Mazliet vēlāk, kad tumsa drusdņ izklīda, pie apvāršņa parādījās salas zemās aprises. Atklājās bāis mēness. Tagad sala bija skaidri saskatāma. Vēl divas jūdzes — un atskanēs bangu dārdi
Viņi no jauna apmainījās vietām Kvorrels nolaida buru, un viņi stājās pie airiem. Bonds nodomāja, ka vēl vienu jūdzi viņi var peldēt nepamanīti. Viļņos pat radars viņus neuztaustīs Bet pēdējā jūdzē nāksies pasvīst turklāt drīz ausīs.
Tagad arī Bonds sajuta zemes smaržu. Parasta smarža, tikai neierasta pēc ilgas braukšanas atklātā jūrā Bonds jau saskatīja bangu baltās putas.
— Uz priekšu kapteini — Kvorrels viņu uzmundrināja, un Bonds, sviedrus slaucīdams, sāka airēt spēcīgāk Ak Dievs, ir nu gan darbiņš!