Strengveizs ātri šķērsoja ar sarkankoku izrotāto vestibilu, pagāja garām ar moskīttlklu apkārtajām karaliskā kluba durvīm un, nokāpis pa tris pakāpieniem, nokļuva uz ielas
Viņš soļoja uz mašīnu stāvvietu un nedomāja ne par ko konkrētu, vienīgi izjuzdams tīksmi no vakarīgā gaisa un apziņas, ka viņam iekrituši trīs pīķi Protams, bija vēl arī darbiņš kuru viņam pirms divām nedēļām ar zināmu nevērību bija uzticējis M. Taču viss it kā ritēja labi. Daži sīkumi bija noskaidrojušies. «Bez šaubām daudz kas vēl nav saprotams, tomēr, ja izdosies šo to precizēt ķīniešu kopienā,» Strengveizs prātoja, «tad tiešām varēs nokļūt uz pēdām interesantai lietai»
Neviļus Strengveizs pievērsa uzmanību trim aklajiem Viņi lēnām gāja viņam pretim, un viņus šķīra kādi divdesmit metri. Strengveizs sprieda: kad viņš tiks fīdz mašīnai, arī šie tipi būs klāt Riebuma pārņemts, viņš sāka taustīt kabatā sīknaudu. Izrādījās, ka tajā bija divi šiliņi. Kad ubagi bija viņam blakus, Strengveizs aptvēra ka visi trīs ir čigroesi Tas bija dīvaini. Skārda bundžā nošķindēja viņa mestā monēta
— Pateicos, ser, — sacīja pirmais aklais
— Pateicos, — atkārtoja pārējie.
Strengveizs jau turēja rokā mašīnas atslēgas, kad apjēdza, ka aklo ceļaspieķj vairs nerībina pret asfaltu. Taču jau bija par vēlu.
No skrandām pavīdēja trīs pistoles ar klusinātājiem Ar pedantisku precizitāti ubagi tās notēmēja Strengveiza mugurā. Gandrīz vienlaikus atskanēja trīs apslāpēti šāvieni. Strengveiza augums strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņam būtu iesists pa muguru tad bezpalīdzīgi nošļuka uz putekļainā bruģa.
Bija divdesmit divas minūtes pāri sešiem, kad no Ričmondas ielas stūra riepas švīkstinādams, iznira melnām lentēm izrotāts drūms katafalks Piebraucis pie trīs ubagiem katafalks strauji nobremzēja bet skrandās tērptie vīri tik tikko paguva pacelt Strengveizu Atvērās aizmugures durvis. Nogalināto ievietoja no rupjiem dēļiem darinātā zārkā Visi trīs iekāpa furgonā un aiztaisīja zārka vāku. Durvis aizcirtās Nēģeri apsēdās uz nelieliem sēdekļiem furgona stūros nesteidzīgi piesliedami baltos ceļa- spieķus. Uz sēdekļu atzveltnēm karājās melni sēru paltraki. Viņi uzģērba tos virsū skrandām, tad norāva beis- bolistu naģenes un to vietā uzlika melnus cilindrus.
Šoferis, arī melnādains ķīnietis nervozi atskatījās
— Braucami — pavēlēja visgarākais no trijotnes palūkojies sava pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. — Seši un divdesmit piecas minūtes. Pietika ar trim minūtēm Lielisks grafiks
Katafalks apgriezās un aši aizdrāzās kmstojuma virzienā Tad pašāvās pa labi un ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā svinīgi izbrauca uz ceļa, kas veda uz kalniem Trīs gluži kā akmenī cirstas figūras sēdēja svarīgi sakrustojušas rokas uz krūtīm.
«WXN izsauc WWW. WXN izsauc WWW_ WWW_ WXN_ WXN_»
Ar labās rokas vidējo pirkstu Mērija Trublada viegli un graciozi spieda raidītāja atslēgu Viņa uzmeta acis pulkstenim. Seši un divdesmit astoņas minūtes. Strengveizs jau bija nokavējis vienu minūti. Viņa pasmaidīja iztēlodamās mazu sporta automobili, kurš šobrīd pilnā ātrumā traucas uz mājām Tūdaļ pēc mirkļa atskanēs ātri soļi, tad viņa izdzirdēs, kā durvīs pagriežas atslēga pēc tam viņš, vainīgi smaidīdams, apsēdīsies viņai blakus un, uzlicis austiņas, pateiks: «Atvaino, Mērij, nekādi nevarēju iedarbināt to sasodīto mašīnu.» Vai: «Nolādētajai policijai jau sen vajadzēja iegaumēt manu numuru. Mani apturēja pie Halfueinas.» Mērija Trublada nocēla no āķa otras austiņas un uzlika līdzās uz krēsla lai Strengveizam ietaupītu pussekundi.
«WXN izsauc WWW_ WXN izsauc WWW.» Viņas pulkstenis rādīja sešub un divdesmit deviņas minūtes. Mērija sajuta uztraukumu. Pēc dažām sekundēm Londona izies ēterā. Pēkšņi viņa nodomāja, ko darīt ja, nedod, Dievs. Strengveizs neieradīsies laikā. Nodibināt viņa vietā sakarus ar Londonu ir veltīgi, veltīgi un bīstami Slepenā dienesta radio kontrolēja ikvienu sava aģenta pārraidi, bet ierīces kas reģistrēja kaut vai mazāko «rokraksta» izmaiņu, tūdaļ atzīmēs ka neraida-Strengveizs Reiz Mērijai tika demonstrēti visdažādākie aparāti, kuri bija novietoti štāba mītnes pēdējā stāva klusā istabiņā. Viņa redzēja kā raustās bultiņas, kas nejādīja katra spiediena spēku, katras aparu grupas ātrumu, pauzi pirms kāda burta. Kad pirms pieciem gadiem viņa ieradās Kārību salu bāzē, viņai viss tika paskaidrots: tiklīdz ēterā parādās aģenta neraidīts signāls, sakari automātiski pārtrūkst Tas ir drošības solis, lai Slepenā dienesta šifrogrammas nenokļūtu pretinieka rokās. Bet ja aģents ir atmaskots un, spīdzināšanas spiests, piekritis nodibināt ar Londonu sakarus viņam tikai jāmaina «rokraksts», tā informējot par savu iekrišanu.
Redz, pienāca seansa laiks. Mērija ēterā noregulēja «pauzi», kas liecināja, ka viņa ir gatava raidījumam. Tad vēlreiz palūkojās pulkstenī. Pusseptiņi Viņu pārņēma panika. Taču tieši tobrīd gaitenī atskanēja sop. Paldies Dievam! Vēl sekunde — un viņš ienāks. Viņai ir jāpalīdz viņam Izmisumā viņa nolēma atstāt sakaru kanālu ar Londonu ieslēgtu.
«WWW izsauc WXN_ WWW izsauc WXN„. Vai jūs mani dzirdat? Vai jūs mani dzirdat?» Londona centās nodibināt sakarus ar Jamaikas raidītāju
Soļi tuvojās durvīm
Mērija — mierīga un droša — atbildēja: «Es jūs dzirdu.. Izeju ēterā. Es jūs dzirdu..»
Aiz muguras atskanēja sprādziens. Kaut kas iebelza pa kāju. Viņa paraudzījās zemē,' tā bija durvju slēdzene. Mērija Trublada aši atskatījās. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis. Tas nebija Strengveizs. Gara auguma nēģeris ar iedzeltenu seju un mandeļveida acīm rokā žņaudzīja pistoli, kuras stobra galā bija resns, melns cilindrs. Mērija atvēra muti, lai iekliegtos. Ienācēja sejā izplūda ļauns smīns. Lēnām gandrīz ar baudu viņš notēmēja un trīsreiz izšāva.