Laiva, kura tik ātri peldēja ar buru, šobrīd, šķiet tik tikko kustējās. Bonds juta, kā ieniezas un sāk smelgt plea Rokas iekrampējās airī, kurš negaidot tapa neticami smags
Lai gan negribējās tam ticēt tomēr viņi tuvojās salai , Iedārdējās bangas Viņi brauca gar krastu, meklēdami, kur pietauvoties. Drīz vien viņi ieraudzīja jūrā ieplūstošas straumes mirdzu. Upe! Tātad viņi bija atraduši vajadzīgo vietu. Viļņi norima. Laiva ieslīdēja rāmos ūdeņos, kuri apskaloja tikko saskatāmus koraļļu rifus. Bonds un Kvorrels tika pāri arī šim šķērslim un sasniedza krastu.
Kvorrels piestūrēja laivu pie klinšaina zemesraga kurš noslēdza liedagu Bonds sev vaicāja, kāpēc pludmale joprojām ir tumša un neatstaro mēness bālo gaismu Kad viņš izkāpa krastā viss kļuva skaidrs. Liedags bija
melns. Smiltis pēc taustes likās irdenas un mīkstas. Droši vien tās bija vulkāniskas izcelsmes.
Viņi steidzās. Kvorrels izcēla no laivas trīs pamatīgus bambusus un nolika smiltīs, lai pa tiem pārvilktu laivu Ik pēc metra Bonds pēdējo bambusu novietoja priekšā. Pamazām viņiem izdevās laivu iedabūt biezos krūmos. Tad viņi to nomaskēja, apbērdami ar sausām ūdenszālēm un kociņiem, kurus krastā bija izmetušas bangas. Visbeidzot Kvorrels aizslaucīja visas pēdas ar nolauztiem zariem.
Vēl bija tumšs. Taču paies kāds laiciņš un pelēkā migla austrumos nokrāsosies perlamutra krāsā. Pulkstenis bija piea. Abi bija galīgi pārmocījušies Viņi pārmija dažus vārdus. Kvorrels nozuda zemesraga klintīs bet Bonds sausajās irdenajās smiltīs sev izraudzījās nelielu ieplaku Nepievērsdams uzmanību sīkajiem kukaiņiem, kurus bija pievilinājusi viņa ķermeņa smarža un siltums, Bonds acumirklī aizmiga
8. Dailā Venera
Bonds'pamodās un, ieraudzījis smiltis, atcerējās, kur atrodas. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Saule, kas spiedās cauri biezajai krūmu lapotnei, jau sāka cepināt Pēkšņi pazibēja kāda ēna. Kvorrds? Bonds piecēlās no zāles, kas aizsedza liedagu, un sastinga Sirds uz mirkli pamira un atkal sāka pukstēt ar tādu spēku, ka viņam nācās dziļi izelpot lai nomierinātos. Bonds samiedza acis.
Viņa priekšā, pagriezusies ar muguru, stāvēja kaila meitene Precīzāk ne gluži kaila. Viņas gurnus sedza plata ādas josta Pie kuras karājās liels nazis. Šī josta viņas kailumu darīja vēl kairāku.
Viņai bija lielisks augums iedegusi āda ar«īdainu mirdzumu. Tļjmsnējā skaistā mugurkaula liegais izliekums atklāja muskuļus — pārāk spēcīgus, nekā piederētos sievietei. Tie bija elastīgi un stingri kā puikam Burvīgi taisnas kājas mazliet paceltās kreisās kajas pēdai nebija sārtās nokrāsas. Meitene bija baltā
Līdz pledem garie, pelnu gaišie mati mitrās cirtās krimta uz vaigiem. Meitenei galvā bija peldmaska, kuras sik- . snina uz pakauša saturēja matus
Šī aina — tukšais liedags, smaragdzilā jūra un kailā blondā meitene — Bondam kaut ko atsauca atmiņā. Viņš mēģināja atcerēties. Protams, BotičeBi Venera no mugurpuses.
Kā viņa te nokļuvusi? Ko šeit dara? Bonds apskatīja pludmali. Tā vairs nebija melna, bet tumši brūna. Labajā pusē apmēram piecsimt metru attālumā viņš pamanīja upes grivu. Liedags bija tukšs, vienīgi šur tur tumšajās smiltīs mētājās kaut kas sārts. To bija ļoti daudz «Tās ir gliemenes,» Bonds nosprieda. Viņš palūkojās pa kreisi — divdesmit metrus tālāk pacēlās klintis. Gar tām stiepās starp klintīm paslēptas laivas uzarta sliede. Laiva droši vien bija vieglaJ citādi meitene viena pati ar to nebūtu tikusi galā.
Meitene trallināja. Tā bija Bonda mpkā dziesma «Mariona» — tagad jau aizmirsta bet kādreiz diezgan populāra Bonds pasmaidīja, aplaizīja lūpas un sāka svilpot piedziedājumu.
Meitene aši nolaida rokas sakrustojusi tās uz krūtīm. Viņas muskuļi saspringa. Viņa klausījās, pagriezusi galvu. Seju slēpa matu cirtas.
Tad svešā atkal piesardzīgi iedungojās. Skaņas vibrēja un apklusa. Tiklīdz Bonds viņai piebalsoja, meitene strauji apgriezās, pat necenzdamās slēpt savu kailumu ar klasisko kaunīguma žestu. Vienu roku viņa nolaida, bet ar otru, tā vietā, lai piesegtu krūtis, aizklāja seju, atstādama redzamas tikai no bailēm lielās acis.
— Kas tur ir? — meitene šausmās nočukstēja.
Bonds piecēlās un izgāja ārā no krūmiem. Apstājies
viņš izstiepa rokas, rādot ka tās ir tukšas.
— Tas esmu tikai es, vēl viens robežpārkāpējs. Nebaidieties, — pasmaidījis viņš jautri sacīja
Meitene uzlika roku duncim. Bonds paskatījās uz pirkstiem, kuri spieda spalu, tad pievērsa uzmanību viņas sejai. Viņš saprata, kāpēc viņa to bija slēpusi Tā bija ļoti skaista seja — lielas zilas acis zem izbalējušām uzacīm, dižciltīga mute, ja lūpas nebūtu tik saspringti sakostas, tās izskatītos pilnīgas un maigas. Bonds nodrebēja, kad iztēlojās, kas noticis ar šo skaisto meiteni: viņas deguns bija pārlauzts un saplacināts gluži kā bokserim. Nebija brīnums, ka viņa par to kaunējās vairāk nekā no skatienam atklātajām brīnišķīgajām, apaļajām un stingrajām krūtīm.
— Kas jūs esat? Ko te darāt? — meitene jautāja, lepni raudzīdamās uz Bondu: Viņa runāja ar vieglu Jamaikas, akcentu. Balss skanēja noteikti un valdonīgi.
— Esmu anglis un šajā salā pētu putnus.
— Tiešām? — viņas balsī jautās šaubas. Roka vēl aizvien spieda naža spalu. — Cik ilgi jūs mani1 vērojāt? Kā te nokļuvāt?
— Desmit minūtes. Taču es neatbildēšu uz jūsu jautājumu, iekams nepateiksit kas jūs esat
— Vienkāršs cilvēks. Dzīvoju Jamaikā šeit vācu gliemenes.
— Es uz šejieni atbraucu laivā, bet jūs?
— Tāpat Un kur ir jūsu laiva?
— Es atpeldēju kopā ar draugu, un mēs to noslēpām krūmos. «
— Un smiltīs nepalika pēdas?
— Mēs esam piesardzīgi ļaudis, pēdas neatstājam. Bet jūs gan ne, — Bonds norādīja uz klintīm. — Jums jābūt uzmanīgākai. Braucāt ar buru līdz klintīm?