— Protams. Kāpēc gan ne? Es vienmēr tā daru.
— Tātad viņi zina, ka esat šeit Viņiem ir radars.
. — Pagāidām viņiem nav izdevies mani noķert! — Meitene noņēma roku no naža! novilka masku un, turēdama aiz siksniņas, sāka to šūpot — Kā jūs sauc?— viņa uzprasīja jau maigākā balsī.
— Bonds. Džeimss Bonds. Un jūs?
Meitene mirkli klusēja.
— Raidere.
— Raidere, bet vārds?
— Haničaila.
Bonds pasmaidīja
— Vai tas ir smieklīgi?
— Nē, nav. Haničaila Raidere — skaists vārds
Meitene nomierinājās
— Parasti mani dēvē par Haniju.
— Lieliski. Prieks iepazīties ar jums.
Šī oficiālā frāze, liekas, viņai atgādināja ka viņa ir gandrīz kaila Meitene nosarka.
— lešu apģērbties, — viņa nedroši nočukstēja. Meitenes skatiens pievērsās pie kājām izsvaidītajām gliemenēm. Skaidrs, ka viņa gribēja tās salasīt taču droši vien aptvēra, ka ikviena kustība dara viņas tualeti vēl caurspīdīgāku. — Neaiztieciet tās, kamēr atgriezīšos, — viņa valdonīgi sacīja.
— Neraizējieties, es būšu sargs — Bonds pavīpsnāja. Meitene palūkojās uz viņu aizdomīgi. Apgriezušies viņa enerģiski devās uz klintīm un tur nozuda.
Bonds paspēra dažus soļus noliecās un pacēla gliemeni Tā vēl bija dzīva, vāki turējās stingri Parasta gliemene ar dziļām malvas krāsas dzīsliņām. Viņš piesardzīgi nolika to blakus citām Vai tiešam viņa tās'vāc? Vienatnē atbraukt laiviņā, bet pēc tam vēl atpakaļceļš. Turklāt viņa, šķiet zināja, ka te ir ļoti bīstama vieta «Pagaidām viņiem nav izdevies mani noķert». Apbrīnojama meitene! Viņas drošā izturēšanās un agresivitāte darīja viņu vēl pievilcīgāku. Un kā viņa grasījās izraut dunci, lai aizsargātos! Viņa atgādināja vilcēni, kura sajutusi, ka viņas vilcēniem draud briesmas. Meitenē bija kaut kas no pamesta zvērēna, kuram trūkst maiguma. Kas viņa ir?
Bonds izdzirdēja soļus. Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka meitene ģērbusies tikpat kā skrandās: izbalējis brūngans krekls ar sadriskātām piedurknēm, viegli svārki, kas sniedzās līdz ceļgaliem un viduklī apjozti ar jostu, pie kuras karājās nazis. Meitenes plecā kūļājās linaudek- la soma. Likās, ka viņa tērpusies gluži kā uz maskuballi
Viņa pienāca klāt un tūdaļ sāka lasīt un kraut somā gliemenes.
— Vai tās ir reti sastopamas? — Bonds vaicāja.
Meitene pacēla skatienu, uzmanīgi ielūkojās viņam
acīs un teica:
— Apsoliet ka nevienam nestāstīsit Labi? Zvēriet!
— Zvēru, — Bonds apstipnriāja.
— Labs ir. Jā tās ir retas. Visretākās. Maiami par labu gliemeni maksā piecus dolārus. Tas ir mans darbs. Šīs gliemenes sauc par Venus elegans. — Meitenes acis spīdēja. — Šorīt es atradu to,'ko meklēju, tur viņu, ka melns, — un viņa novicināja ar roku uz jūras pusi. — Taču jums tās neatrast — viņa piesardzīgi piebilda. — Tās ir ļoti dziļi un grūti atrodamās Nedomāju, ka jūs varat tik dziļi ienirt šā vai tā, tomēr šodien es visas savākšu, bet jums paliks paši neinteresantākie eksemplāri
— Apsolu, ka es tās nezagšu, — Bonds iesmējās. — Es no tām neko nejēdzu. Zvēru!
Meitene salasīja gliemenes un piecēlās
—Jūs teicāt ka pētāt putnus. Kas tie par putniem? Vai tie ir reti? Arī es nevienam nestāstīšu ja jūs palūgsit Es taču vācu tikai gliemenes.
— Tas ir sārtais stārķis, Bonds paskaidroja, — no sārtā gārņa ģints. Vai kādreiz esat tos redzējusi?
— Ak, tos, — meitene bijā vīlusies. — Agrāk to bija tūkstošiem, bet tagad maz palikuši, visus aizbaidīja. — Viņa apsēdās smiltīs — lepna par savām zināšanām un gandrīz pārliecināta, ka viņai nav jābīstas no sarunu biedra.
Bonds iekārtojās netālu no viņas.
— Vai tiešām? Un kā tas notika? Kas to izdarīja?
— Cilvēki, kuri te dzīvo, — meitene paraustīja plecus — Nezinu, kas viņi ir. Šeit ir kāds ķīnietis kuram nepatīk putni. Viņam pieder pūķis kas aizdedzināja putnu ligzdas. Agrāk te mita divi vīri, kuri putnus apsargāja, bet pēcāk yai nu nobaidījās un aizbrauca, vai arī viņus nogalināja
Likās, ka viņai pašai tas viss bija absolūti normāla pa-, rādība. Viņa par to vēstīja bezkaislīgā balsī, raudzīdamās uz jūru.
— Kas tas par pūķi? — Bonds jautāja. — Vai esat to redzējusi?
— Jā, vienu reizi, — meitene samiedza acis un savilka seju tādā grimasē, it kā ritu rūgtas zāles. Tad ieskatījās Bondam tieši sejā, lai viņš varētu labāk izprast viņas sajūtu. — Jau gandrīz gadu es braucu uz šejieni vākt gliemenes, — viņa norādīja uz liedagu. — Bet šīs es atradu tikai pirms mēneša. Sava pēdējā brauciena laikā lai gan ari agrāk biju salasījusi daudz vērtīgu eksemplāru Pirms Ziemassvētkiem nolēmu izpētīt upi un devos pa to uz augšu līdz tai vietai, kur bija dzīvojuši sargi. Tur viss bija saārdīts.' Atgriezties jau bija par vēlu, un nospriedu pārnakšņot turpat Apmēram pusnaktī pamodos. Divsimt metrus no sevis ieraudzīju pūķi. Tam bija milzīgas degošas acis, kaut kas līdzīgs īsiem spārniem un strupa aste. Melni zeltainā krāsā — Pamanījusi Bonda grimasi, viņa sarauca pieri un turpināja: — Bija pilnmēness, un es to labi aplūkoju Viņš pagāja man gluži tuvu garām. Es dzirdēju kā viņš rēc Tad pūķis devās uz purvu kura sākumā aug biezi krūmi, un viegli tika tiem cauri Priekšā pacēlās putnu bars un pēkšņi no pūķa rīkles izšāvās liesmas. Sadega daudz putnu un visi koki, kuros tie perēja. Tas bija šausmīgi Savā mūžā nebiju redzējusi neko briesmīgāku
Meitene ielūkojās Bondam acīs. Tad atkal sāka spītīgi blenzt uz viļņiem.