— Vai jūs man neticat? — viņa vaicāja dusmīgā, spalgā balsī. — Jūs esat pilsētnieks un tāpēc nekam neticat Ek! — meitene sašutumā paraustīja plecus.
— Hanij, — Bonds mēģināja meiteni nomierināt — pasaulē nav pūķu. Jūs redzējāt kaut ko līdzīgu pūķim Redz, es domāju, kas tas varētu būt
— Kā jūs zināt ka pasaulē nav pūķu? — Liekas viņa tūlīt sadusmosies ne pa jokam. — No šīs puses salā neviena nav, un pūķis varēja mierīgi izdzīvot Un ko gan jūs saprotat no dzīvniekiem? Kopš bērnības es mitu starp čūskām un citiem mūdžiem. Viena pati. Vai kādreiz esat vērojis, kā mantisa mātīte pēc pārošanās aprij tēviņu? Bet mangusta deju esat redzējis? Un astoņkāja dana? Vai zināt cik gara mēle ir kolibri? Vai jums mājās ir bijusi čūska, kurai ap kaklu būtu zvaniņš un kura to skandinātu, lai jūs pamostos? Vai jums ir nācies skatīt skorpionu, kurš saules dūriena reibonī nogalina pats sevi ar dzdo- ni? Un puķu paklāju kas naktī atveras jūras dzdmē? Un vai jūs zināt ka kondors no milzīga attāluma sajūt bēgtas ķirzakas smaku? — Meitene apklusa, tad, ievilkusi elpu, piebilda: — Ek, jūs esat no pilsētas tāpat kā visi pārējie.
— Paklausieties, Hanij, — Bonds sadja, — Jūs zināt daudz interesanta, un es neesmu vainīgs, ka dzīvoju pilsētā. Arī es gribētu apgūt to pašu, ko jūs. Taču man ir cita dzīve, un es zinu ko citu, piemēram, — Bonds centās atsaukt atmiņā kaut ko ievērības cienīgu, tomēr nespēja atcerēties, tad klusām pabeidza savu domu — kā piemēram, to, ka šis ķīnietis par jūsu šodienas vizīti idntere- sēsies daudz nopietnāk nekā citas reizes. Un mēģinās izdarīt visu iespējamo, lai jūs šeit aizkavētu. — Bonds brīdi klusēja, pēc tam piebilda: — Tāpat arī mani.
Meitene apgriezās un ziņkārīgi viņu nopētīja.
— Ohd Kādēļ? Nu, tas nav svarīgi. Pa dienu jāpaslēpjas, bet aizbraukt var naktī. Reiz viņš man pa pēdām palaida suņus bet citu reizi — pat lidmašīnu Tomēr viņam tā arī nav izdevies mani noķert — Viņa atkal palūkojās uz Bondu. — Varbūt viņš grib atrast tieši jūs?
— Nu, vispār tā ir taisnība, Bonds piekrita — Diemžēl Mēs nolaidām buru dažas jūdzes no krasta, lai radars mūs neuztaustītu Domāju, ka šis ķīnietis gaida manu parādīšanos. Viņš katrā ziņā nopeilējis jūsu laivu un, esmu gatavs derēt uz ko vien vēlaties, ir pārliecināts, ka tā ir mana. Es pamodināša manu draugu, un tad visi kopā apspriedīsim stāvokli. Viņš jums patiks Puisis no Kaimanu salām, vārdā Kvorrels.
— Hm.. Man žēl- — meitene apklusa, nepabeigusi sakāmo. Jo cilvēkam kurš gatavs aizsargāties, grūti pārvarēt sevi, lai atvainotos. — Nu, es taču nezināju, vai tā?
Bonds pasmaidīja
— Skaidrs ka nezinājāt — viņš nomierināja meiteni. —Tā ir veiksme, arī jums. Man šķiet ka ķīnietim nav vajadzīga meitene, kura ieradusies vākt gliemenes. Varat būt pārlieanāta. ka viņi ir apskatījuši jūsu pēdas un atraduši, redz, tās, — Bonds norādīja uz liedagu, kur mētājās gliemenes. — Baidos, ka attiecībā uz mani viņam ir citi apsvērumi. Viņš izdaris visu, lai sarīkotu uz mani īstas medibas liekot lietā visus līdzekļus. Vienīgi negribu, ka viņš pie viena noķertu arī jūs. — Bonds beidza un, vēlēdamies meiteni uzmundrināt pasmaidīja —Uzklausīsim, ko teiks Kvorrels.
Bonds piecēlās un, apkārt skatīdamies, devās uz zemesragu Kvorrels bija nomaskējies pēc labākās sirdsapziņas. Bondam vajadzēja piecas minūtes, lai viņu atrastu. Kvorrels gulēja iedobē, kuru sedza bieza zāle, starp diviem laukakmeņiem, gandrīz pilnīgi paslēpies aiz koka stumbra Nolids'roku zem galvas, viņš vēl aizvien gulēja dziļā miegā. Bonds klusām iesvilpās un smaidīdams vēroja, kā acumirklī — gluži kā zvēram — atveras Kvorrela acis.
Kvorrels piecēlās Viņš atgādināja cilvēku, kurš jūtas vainīgs. Ar rokām nobraucīja seju kā mazgādamies
— Labdien, kaptein. Es, liekas, pamatīgi gulēju bet sapnī redzēju to ķīnietīti.
— Bet es atradu kaut ko atu, - Bonds izstāstīja Kvorrelam par Haničailu Raideri, gliemenēm un sarežģīto stāvokli, kādā viņi nokļuvuši. — Jau vienpadsmit — viņš rezumēja, — bet mums vēl jāizgudro jauns plāns.
Kvorrels pakasīja pakausi, caur pieri blenzdams uz Bondu.
— Domājat no meitenes atkratīties? — viņš uzprasīja. — Principā mums nav nekā kopīga.
Pēkšņi viņš apklusa. Pagrieza galvu un sastinga kā suns Ar roku parādīja lai Bonds nerunā. Viņa dzirde bija saspnndzināta.
Bonds pat neelpoja No tālienes, no austrumiem nāca tikko dzirdama rūkoņa
— Ātrāk, kaptein, — Kvorrels iesaucās, pielēcis kājās, — tie ir viņi.
9. Loks savelkas
Pēc desmit minūtēm iedobe bija tukša, visas pēdas tika noslaucītas. Nelieli viļņi glāstīja brūnās smiltis Hani- jas izbrāķēto gliemeņu kaudze bija pazudusi tāpat kā visas pārējās pēdas. Meitenes laiva bija aiznesta tālāk un apklāta ūdenszālēm.
Kvorrels devās uz zemesragu. Bonds ar meiteni nogūlās smiltīs metra attālumā viens no otra, paslēpušies tajos pašos krūmos kuri bija sargājuši Bonda miegu, un klusēdami vēroja zemesragu, no kura vajadzēja parādīties kuģim
Tas atradās puskilometru no viņiem. Pēc motoru trokšņa Bonds aptvēra, ka ļaudis apskata katru liedaga stūrīti. Tāpat dzinēji liecināja, ka tas ir diezgan pamatīgs kuģis. Varbūt jahta? Un kas stāv uz klāja? Kas to vada? Pats doktors? Diez vai. Viņš nesāktu ņemties ar tik «sīku» darbelL Rietumos Bonds pamanīja zemu lidojošu kaiju bariņu un pavadīja to ar skatienu. Tie bija pirmie putni, kurus viņš redzēja salā. Tad uzradās jūras kraukļi un citi putni.
Motoru radītais troksnis pieauga. Jādomā, kuģis bija aiz zemesraga. Bonds uzmanīgi vēroja klintis.
Sākumā viņš ieraudzīja kutera balto priekšgalu, tad spīdīgo, tīro, apmēram desmit metrus garo klāju un zemo kabīni, pie kuras bija piestiprināta sirēna un antena. Bonds saskatīja stūresvīra siluetu. Varbūt tas ir pārbūvēts torpēdkuteris?