Pakaļgalā stāvēja divi vīrieši. Tie bija nēģeri, tiesa āda viņiem bija gaišāka nekā parasti Viņi bija tērpušies haki- krāsas biksēs, siksnām apjoztos kreklos un salmu cepurēs ar ļoti gariem nagiem. Viens turēja rokā megafonu, otrs lādēja uz trijkāja novietotu ložmetēju.
Nolaidis megafonu, pirmais paņēma binokli un sāka sīki jo sīki pētīt krastu. Līdz Bondam nonāca viņa balss, kas saplūda ar motora pukšķiem.
Apskatījis zemesragu, nēģeris aplūkoja liedagu, tad viņa skatiens aizkavējās pie klintīm un aizsfīdēja tālāk Pēc tam pagriezās atpakaļ. Cilvēka balss kļuva skaļāka. Viņš padeva tālskati ložmetējniekam, kurš mirkli paturēja to pie acīm un atdeva. Pirmais kaut ko uzkliedza stūres- vīram. Kuteris apstājās un apgriezās. Tagad tas stāvēja tieši pretim Bondam un meitenei. Cilvēks ar megafonu atkal aplūkoja klintis, kurās bija paslēpta Hanijas piroga. Vēlreiz Bondu sasniedza satrauktas balsis, un vēlreiz ložmetējnieks ieskatījās tālskatī. Tad apstiprinoši pamāja.
«Tā,» Bonds domāja, «šie tipini prot savu amatu.» Viņš redzēja, kā tie tēmē.
Tas, kurš bija pētījis liedagu pielika megafonu pie mutes, un līcītī spalgi ieskanējās viņa balss.
— Hei, jūs! Nāciet ārā, mēs jūs neaiztiksim!
Viņam bija diezgan pareiza izruna, lai gan varēja nojaust amerikāņu akcentu.
— Nu, fiksāk! — balss dārdēja. — Mēs redzējām, kur jūs izkāpāt krastā, arī jūsu laivu mēs atradām jūs to apbērāt ar zariem. Mēs neesam muļķi un jokus nesaprotam! Nebaidieties! Nāciet ārā, rokas aiz galvas! Mēs jūs neaiztiksim!
Klusums. Krastā šļakstinājās viļņi. Bonds dzirdēja, kā elpo Hanija. Viņš lēnām izstiepa roku un pieskārās meitenes piedurknei
— Pievirzies tuvāk — viņš nočukstēja. — Samazināsim viņiem mērķi — Bonds līdzās juta viņas auguma siltumu. Hanijas elkonis bija piespiedies pie viņa rokas. — Mēģini ierausties dziļāk smiltīs, — Bonds čukstēja. — Tagad katrs centimetrs zelta vērtībā.
Viņš sāka piesardzīgi kustēties, cenzdamies iespiesties smiltīs Bonds juta ka meitene dara to pašu. Patlaban viņu acis bija gandriz vienā līmenī ar liedagu.
Cilvēks ar megafonu atkal ierunājās. No jauna ieblark- šķējās viņa balss.
— Nu labi! Nāksies jums parādit ka šis verķis nav dekorārija! — Viņš padeva zīmi. Pie ložmetēja stāvošais nēģeris notēmēja uz pludmales krūmu galotnēm. Atskanēja skaļi tarkšķi. Bonds atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu viņš bija piedzīvojis Ardenos, kad viņu apšaudīja no vācu tranšejām. Tad viss noklusa
Tālumā Bonds pamanīja melnu putnu bariņu, pacēlušies gaisā, tie riņķoja virs ūdens. Pēc tam viņš pievērsa skatienu ložmetējniekam. Tas ar roku nobraucīja stobru, pārbaudīdams vai stobrs nav sakarsis. Abi nēģeri pārmija pāris vārdu, tad vīrs ar megafonu atkal ierunājās:
— Vai redzat mēs jūs brīdinājām. Bet tagad paaenā- sim pa īstam
Bonds ievēroja, kā nodreb un sāk nolaisties ložmetēja stobrs. Droši vien viņi vispirms apšaudīs klintīs noslēpto laivu.
— Hanij, — viņš nočukstēja, — turies Nebāz degunu laukā. Ilgi tas nebūs. — Bonds juta, ka meitenes plauksta žņaudz viņa roku. «Nabaga mazulīte,» Bonds nodomāja, «manis dēļ nokļuvusi tādā ķibelē.» Viņš pavirzījās mazliet pa labi, aizsedza meitenes galvu un iespieda Haniju smiltīs.
Šoreiz uzbrukums izrādījās daudz briesmīgāks. Lodes svilpdamas atsitās pret klintīm, akmeņu šķembas lidoja pāri liedagam. Un visu šo troksni noslāpēja ložmetēja tarkšķi.
No jauna klusums. «Vēlreiz pārlādē,» Bonds nosprieda. «Tagad jāturas » Viņš juta, ka meitene viņam piespiežas ciešāk Viņu kratīja drudzis. Bonds iztiepa rokas un pievilka Haniju sev klāt
Atkal ložmetēja tarkšķi. Lodes lidoja liedaga virzienā. Viņiem pāri nošalca ložu krusa. Krūmi, zem kuriem abi bija noslēpušies, izzuda acu priekšā. Viņiem virsū, viņus aprakdami, krita zan un lapas. Pēc tā, ka gaiss kļuva svaigāks, Bonds apjauta, ka virs viņiem vairs nekā nav. Vai zari un lapas viņus apsedz pietiekami? Ložmetēja kārtas pārsviedās tālāk gar krastu. Tad dārdoņa norima.
Meitene klusām vaidēja. Bonds saspieda viņu vēl ciešāk. Megafons atkal ierunājās.
— Hei jūs, klausieties, ja jums ir ar ko klausīties, mēs drīz atgriezīsimies, lai savāktu to, kas palicis pāri no jums, un atvedīsim sev līdzi suņus. Nu, uz redzēšanos!
Motors palielināja apgriezienus, un Bonds aptvēra, ka kuteris devies uz rietumiem. Viss apklusa.
Bonds piesardzīgi pacēla galvu. Jūra bija mierīga liedags — tukšs. Viss bija tāpat kā agrāk, ja neskaita to, ka asi un šķērmi smirdēja pulveris un apsvilinātie akmeņi Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņas no pārsteiguma apstulbusī seja mirka asarās.
— Cik tas bija šausmīgi! Kāpēc viņi tā darīja? Mūs taču varēja nogalināt
— Viss ir labi, Hanij, — viņš atbildēja — Tie ir slikti ļaudis, un viņi no mums baidās. Mēs viņiem ierādīsim īsto vietu. — Bonds apskāva viņas plecus. — Tu biji lieliska un ļoti drosmīga. Tagad iesim pie Kvorrela jānolemj, kā rīkoties. Turklāt laiks kaut ko iekost Ko tu parasti ēd, kad ierodies šeit?
Viņi devās pa liedagu uz zemesraga pusi. Pēc brīža meitene jau varēja runāt mierīgā balsī
— 0, te ir milzums ēdamā. Vispirms jau jūras eži. Tad banāni. Taču pirms šurpbraukšanas es divas dienas iz- guļos un pieēdos. Man nekas nav vajadzīgs.
Bonds ar aizbildniecisku žestu pievilka meiteni sev klāt bet pamanījis, ka no klintīm rāpjas lejā Kvorrels, atlaida viņas roku Kvorrels no augšas lūkojās uz viņiem. Bonds un meitene piegāja tuvāk. Ložmetēja kārta Hanijas laivu bija pārgriezusi uz pusēm. Meitene izmisumā iekliedzās.