— Mana laiva! Kā gan es atgriezīšos?
— Neuztraucieties, — Kvorrels pret laivas zaudējumu izturējās daudz līdzjūtīgāk nekā Bonds. Viņš iedomājās, ka laiva Hanijai bijusi visvērtīgākā manta.
— Kapteinis jums dabūs citu. Turklāt jūs varat braukt atpakaļ kopā ar mums. Mums ir pamatīga laiva. Tā ir tur, krūmos, un pilnīgi vesela, es jau pārbaudīju — Kvorrels paskatījās uz Bondu, patlaban viņa seja pauda raizes. — Kaptein, uzklausiet ko es teikšu par šiem vīriem. Viņi nejokos. Piedevām vēl suņi. šķiet ka tos sauc par dober- maņiem. Man stāstīja, ka to ir divpadsmit vai pat vairāk Būs labāk ja mēs izstrādāsim rīcības plānu
— Pareizi, Kvorrel, tomēr vispirms jāpaēd. Viņiem neizdosies mani izkvēpināt no šejienes ātrāk, nekā es par visu tikšu skaidrībā. Hanija ies mums līdzi, — Bonds pagriezās pret meiteni — Hanij, vai esi ar mieru? Kopā ar mums tu būsi drošībā. Pēc tam visi brauksim mājās.
Meitene aizdomīgi paraudzījās uz viņu.
— Man, liekas, nav izvēles. Proti, es ļoti gribētu atgriezties ar jums. Bet ēst es tiešām nevēlos. Pēc tam jūs aizvedīsit mani pēc iespējas ātrāk uz mājām, vai tiesa? Vairs negribu redzēt tos cilvēkus Cik ilgi jūs apskatīsiet putnus?
— Ilgi ne, — Bonds izvairīgi atbildēja. — Sākumā man jānoskaidro, kas noticis un kādēļ noticis, un tikai pēc tam mēs atgriezīsimies. — Viņš palūkojās pulkstenī. — Divpadsmit Pagaidi mūs tē, izpeldies vai dari ko citu. Daudz nestaigā, lai neatstātu pēdas. Iesim nomaskēt laivu.
Kad viņi beidza darbu, bija jau viens dienā. Bonds un Kvorrels piepildīja laivu ar akmeņiem un nogremdēja purviņā starp krūmiem Tad iznīcināja visas pēdas Ložmetēja kārtas bija tā apcirpušas krūmus, ka viņi gāja gluži kā pa paklāju, kurš izausts no lapām un nocirstiem zariem. Paēduši viņi tika pāri lieliem akmeņiem un devās uz trīssimt metru attālo upes grīvu
Jūras un debesu spožums žilbināja acis. Borids bija apmierināts, ka jau iepriekš pieradinājis savu ādu tik karstiem saules stariem.
Upes grīvā viņi ieraudzīja smilšainu sēkli, bet aiz tā dziļu bedri, kura bija pilna ar ūdeni Lai tiktu tai pāri vajadzēja vai nu saslapināt drēbes, vai arī tās novilkt Bonds pagriezās pret meiteni.
— Hanij, šādā stāvoklī ir grūti ievērot pieklājības normas Mēs iesim tikai kreklos, lai neapdegtu. Bet tu nāc mums pakaļ, kā vien vēlies.
Negaidījuši viņas atbildi. Bonds un kvorrels noģērba bikses. Kvorrels tās salocīja un iebāza mugursomā, kur glabājās pārtika un Bonda revolveris. Tad viņi iekāpa ūdenī. Kvorrels — pa priekšu, aiz viņa — Bonds, un pēdējā gāja Hanija. Ūdens sniedzās līdz jostasvietai.
Peļķe sašaurinājās un pārvērtās šaurā kanālā, virs kura stiepās mango ķeburainie zari. Kādu laiku viņi soļoja pa šo gaiteni, tad upe paplašinājās un tapa dziļāka Dibens bija dūņains.
Krūmu ēnā nebija tik karsts vismaz Bondam, un viņš pateicās Dievam, ka viņi iet pa ēnu
Jo tālāk viņi aizgāja no jūras, jo ūdens ieguva specifiskāku smaku — tas oda pēc sērūdeņraža, kas raksturīgs purviem
. Uzradās odi un knišļi.
Krūmi kļuva retāki, upe pamazām tapa platāka. Ūdenslīmenis pazeminājās, bet upes dibens ieguva stingrību. Pēc pagrieziena viņi iznāca atklātā vietā
— Mums jābūt piesardzīgākiem, — Hanija ieteica. — Tagad viņi mūs var viegli ieraudzīt Upe tā plūdīs apmēram jūdzi, tad sašaurināsies un tāda būs līdz pašam ezeram. Tur ir ala, kurā dzīvoja sargi.
Viņi apstājās krūmu ēnā,.raudzīdamies uz lēni no salas vidienes plūstošo upi. Ar zemām niedrēm apaugušie krasti varēja noderēt par īslaicīgu slēptuvi. Rietumos pacēlās kalns, sākumā tas bija lēzens, tad strauji slējās uz augšu. Tā pakājē Bonds saskatīja dažas saliekamās mājiņas. No kalna uz ciematu stiepās sudrabaina līnija. «Pa šo ceļu,» Bonds domāja «uz drupināmo mašīnu un se- peratoru laidās lejup ratiņi ar mēslojumu.»
Kalna virsotne bija balta kā sniegs. Bonds uz šā fona pamanīja melnus putnus. Tie atlidoja un aizlidoja gluži kā bites stropā
«Tātad te nu ir tā doktora »INĒ' valstība Neko bēdīgāku neesmu redzējis," Bonds nosprieda.
Viņš palūkojās uz zemi starp upi un kalnu. Droši vien tur jābūt taciņai, kas no kalna ved uz upi un purviem. Citādi būtu grūti šķērsot salu. Bonds ievēroja, ka visa augu valsts ir koncentrējusies salas rietumpusē. Viņš mēģināja iztēloties, kā būtu šeit dzīvot pastāvīgs vējš, kas dzenā purvu un putnu mēslu smaku. Jā, katorga salīdzinājumā ar šo salu bija tīrā paradīze.
Bonda prātojumus pārtrauca Kvorrela balss.
— Kaptein, redz, kur šie brauc.
Bonds paraudzījās Kvorrela norādītajā virzienā. No ciema, saceldams biezu putekļu mākoni, izbrauca liels kravas automobilis. Apmēram desmit minūtes Bonds vēroja mašīnu, fīdz tā pazuda krūmos pie upes. Viņš ieklausījās. Vējš atnesa suņu rejas.
— Kaptein, viņi dosies lejā pa upi, — Kvorrels iesaucās, — viņi saprot ka mēs varam iet tikai pa upi, ja pieņem, ka esam dzīvi. Mūs meklēdami, viņi. protams, tiks līdz liedagam. Pēc tam droši vien piebrauks kuteris, lai savāktu cilvēkus un suņus. Katrā ziņā es rīkotos tieši tā.
— Viņi tā arī dara, kad ķersta mani, — Hanija apgalvoja. — Taču diezgan ar to, ka nogriež bambusa caurulīti un, kad viņi pienāk klāt vajag ienirt ūdenī. Caur to var elpot tik ilgi, kamēr viņi aiziet
Bonds uzsmaidīja Kvorrelam.
— Lieliski, nogriez bambusu, bet mēs tikmēr pameklēsim vietu, kur paslēpties.
Šaubu pilns Kvorrels devās pret straumi uz bambusu audzi. Bonds atgriezās zem biezās lapotnes, cenzdamies neskatīties uz meiteni.
— Kam tas vajadzīgs? Ir muļķīgi mūsu stāvoklī piešķirt nozīmi tādiem sīkumiem. Pats taču teici, — Hanija nepacietīgi iesaucās.