Bonds pagriezās un paraudzījās uz meiteni Viņas sa- driskātais krekls sniedzās līdz ūdenim. Bet no skrandām vīdēja skaistas, garas kājas. Viņa pasmaidīja. Meitenes seja ar salauzto degunu pauda kaut ko dzīvniecisku.
Bonds uzmeta viņai ilgu skatienu. Meitene to saprata. Abi kopā viņi devās lejup pa upi
Bonds atrada to, ko bija meklējis, tā bija neliela iedo- be, kuru ieskāva biezi krūmi.
— Kaut nu nenolauztu zarus, — viņš teica. Pieliecies Bonds izspraucās tiem cauri, ledobe bija apmēram desmit metrus gara. Dūņas zem viņu kājām kļuva dziļākas un šķidrākas. Tad viņi uzdūrās biezai sakņu .sienai, tālāk iet nebija iepējams. Bonds apstājās, un meitene pienāca viņam klāt
— Kaut kas līdzīgs paslēpēm, — viņa nočukstēja trīcošā balsī.
— Tiešām? — Bonds vaicāja, domādams par savu revolveri. Viņš prātoja, vai ar to varēs šaut pēc tam kad tas būs pabijis ūdenī, un dk cilvēku un suņu viņš spēs nokniebt ja viņus atradīs.
Kvorrels jau bija līdzās.
Cauri biezajai lapotnei spiedās saules gaisma. Krabji kņudināja viņu kājas. Viņi klusēdami gaidīja, šīs karstās dienas sasprindzinājums auga augumā.
Kad atskanēja suņu rejas, viņi izjuta kaut ko līdzīgu atvieglojumam.
10. Pūķa pēdas
Sekotāji ātri gāja lejup pa straumi. Divi vīri peldbiksēs un garos gumijas zābakos ar grūtībām tika līdzi suņiem. Tie bija vareni, tumšādaini ķīnieši viņu augumi spīdēja no sviedriem, uz muguras kūļājās šautenes. Laiku pa laikam viņi iekliedzās un nolamājās, biežāk gan lamājās. Viņiem pa priekšu, satraukti riedami ūdeni šļakstināja do- bermaņi. Tie bija saoduši pēdas un tagad drāzās pa tām, ausis tirinādami
— Varbūt tas ir kāds trīskārt nolādēts krokodils? — uzbļāva viens no nēģeriem, pūlēdamies pārkliegt suņu rejas. Viņam rokās bija īsa pātaga, ar kuru viņš ik pa brīdim pliukšķināja gaisā.
Otrs pienāca tuvāk.
— Nē. Domāju, ka tas ir anglis Veru darēt ka viņš noslēpies brikšņos Esi uzmanīgs. — Viņš iespieda šauteni padusē un uzlika roku uz laides.
Kad vajātāji nokļuva pie Bonda atrastās attekas, viens no nēģeriem satvēra suņus aiz kaklasiksnas un iegrūda īsajā attekā. Suņi aši peldēja uz priekšu, bet viņš uzmanīgi no abām pusēm aplūkoja mangroves, meklēdams pēdas.
Cilvēks un suņi sasniedza mazu dīķīti, kurā ieplūda upes atzars. Saimnieks vīlies atskatījās. Tad viņš atkal saķēra suņus aiz kaklasiksnas un pastūma tos ārā no bnksnāja. Suņi negribēja kļausit Nēģeris novicināja pātagu.
Viņa pavadonis bija palicis pie attekas sākuma. Pirmais iznāca no tās un pakratīja galvu, un viņi devās tālāk uz leju pa straumi, sekodami suņiem kuri bija mazliet nomierinājušies.
Pamazām vajātāju soļi noklusa.
Vēl piecas minūtes ūdens virsma mangrovju ielokā nekustējās, tad sakņu mudžekļa vidū lēnām gluži kā pe- riskops pacēlās tievs bambusa stublājs. Pēc tam virspusē parādījās Bonda seja ar pierei pielipušiem matiem; viņa labā roka zem ūdens žņaudzīja revolveri. Ieklausīdamies viņš sastinga Nāves klusums, ne mazākā troksnīša. Bet kas tas? Kas tā par skaņu pie upes? Varbūt kāds nedzirdami vajātājiem iet pa pēdām? Bonds izstiepa rokas un pieskārās saviem biedriem, kuri bija noslēpušies starp dīķīša saknēm. Kad iznira viņu galvas, Bonds pielika pirkstu pie lūpām. Pārāk vēlu! kvorrels ieklepojās un nospļāvās. Bonds savilka sejā grimasi, kas pauda satraukumu, un norādīja uz upi. Visi ieklausījās Absolūts klusums. Tad atkal kaut kas nočaukstēja Kāds iegāja attekā. Visi trīs no jauna ienira ūdenī.
Zem ūdens Bonds nolika galvu dūņās ar kreiso roku aizspieda nāsis un saknieba lūpās stublāju. Viņš dzirdēja, kā šurp bija peldējuši suņi, taču tad viņus neatklāja. Vai viņiem arī šoreiz izdosies tikt cauri ar veselu ādu? Tagad tas bija grūtāk, jo viņi bija saduļķojuši ūdeni. Un ja sekotājs ieraudzīs šo tumšo pleķi? Bonds nolēma neriskēt Ja tuvumā būs kāda kustība, viņš lēks augšā un atklās uguni, paļaudamies uz veiksmi.
Bonds gulēja nekustīgi, taču visi viņa jutekļi bija sasprindzināti. Bonds sastinga. Kāds ar gumijas zābaku uzkāpa viņam uz kājas. Zābaks noslīdēja. Varbūt vajātājs uzskatīja viņa kāju par sakni? Bonds nemēģināja riskēt Viņš strauji izšāvās no ūdens un izspļāva bambusu.
īsajā mirklī Bonds virs sevis paguva ievērot muskuļotu augumu un viņam virsū krītošu šautenes laidi. Bonds pacēla kreiso roku, aizsegdams galvu, un sajuta briesmīgu sitienu. Vienlaikus viņš pagrūda uz priekšu labo roku un, kad revolvera stobrs pieskārās uzbrucēja krūtīm, nospieda mēlīti.
Atsitiens gandrīz sašķaidīja Bonda plaukstu, tomēr sekotājs ievēlās ūdenī gluži kā nocirsts koks. Bonds viņa sānos pamanīja lielu caurumu. Virspusē palika tikai netīras putas un lēni augošs sarkans aplis.
Bonds nodrebēja un apgriezās. Aiz muguras stāvēja Kvorrels un meitene. Kvorrels smīkņāja, bet Hanija, piespiedusi roku pie mutes, ar šausmām lūkojās uz asiņaino pleķi ūdenī.
— Hanij, man ļoti zēl, — Bonds izmeta. — Tā vajadzēja. Viņš bija tieši virs mums
Apkārt atkal bija tukšs. Bonds paraudzījās pulkstenī. Rādītāji bija apstājušies uz trijiem. Viņš palūkojās uz sauli, kura bija pakāpusies uz vakarpusi. Bija apmēram četri Pēkšņi Bonds sajuta nogurumu. Kas izdarīts — izdarīts Pat ja viņi nav dzirdējuši šāvienu, šā vai tā attapsies, kad visi pārējie sapulcēsies upes grivā, kur, kā domā Kvorrels, viņus gaida kuteris. Vai viņi dosies uz augšu pa upi meklēt biedru? Droši vien ne. Kad viņi pārliecināsies, ka viena tik tiešām trūkst jau būs satumsis. Meklējumus viņi uzsāks rīt no rīta. Suņi driz vien atradīs viņa līķi. Un pēc tam?