Meitene parāva Bondu aiz piedurknes.
— Varbūt tu galu galā paskaidrosi ko tas viss nozīmē? — viņa dusmīgi pieprasīja. — Kāpēc jūs gribat cits citu apšaut? Kas jūs esat? Neticu tām pasaciņām par putniem Tas, kurš dodas apskatīt putnus, neņem sev līdzi revolveri
Bonds ielūkojās meitenes niknajās acīs.
— Man ļoti žēl, Hanij. Baidos ka tu esi iekūlusies pamatīgā ķezā. Es tev visu izstāstīšu vakarā, kad tiksim līdz nometnei. Man ir diezgan sliktas attiecības ar šiem cilvēkiem. Šķiet viņi grib mani novākt Vienīgais, ko vēlos, — par katru cenu izkļūt no šīs salas, nepievēršot lieku uzmanību. Esmu jau savācis pietiekami daudz faktu, lai nākamreiz te atgrieztos pa parādes durvīm
— Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad tu esi policists? Un taisies to ķīnieti iespundēt tuptūzī.
— Kaut kas līdzīgs. — Bonds viņai uzsmaidīja. — Vismaz tu esi labo cilvēku pusē. Saki — vai nometne ir tālu no Šejienes?
— Apmēram stundas gājiena attālumā.
— Vai tā ir labi nomaskēta? Vai mūs tur nenogrābs kā puikas?
— Lai to izdarītu, viņiem jānokļūst līdz ezeram vai arī jāiet uz augšu pa upi. Tā ir droša vieta, ja jums pakaļ nedzenas pūķis. Tas var staigāt arī pa ūdeni. Es viņu redzēju.
— Tiešām? — Bonds diplomātiski atsaucās. Cerēsim ka viņš uzmīs sev uz astes vai kur citur.
Meitene iespurdzās.
— Labi Visziņa kungs, viņa izmeta. — Pagaidi — tad pats to apskatīsi.
Kvorrels iznāca no brikšņiem ar šauteni rokās.
— Kaptein, vēl viens stobrs mums nebūs par skādi, — viņš sacīja it kā atvainodamies — Liekas, tā mums var noderēt
Bonds paņēma šauteni. Tā bija Remingtona sistēmas karabīne, kura ietilpst amenkāņu armijas apbruņojumā Skaidrs ka šie tipi ir labi ekipēti. Viņš atdeva šauteni Kvorrelam.
— Viltīgi zeļļi kaptein, tas bilda — Tas puisis sekoja pārējiem, lai mūs noķertu, kad mēs sakustēsimies pēc suņu aiziešanas šis doktors nav vakarējais
— Tātad rnalads, — Bonds domīgi piekrita. — Bet tagad iesim. Hanija teica, ka līdz nometnei jāiet stunda. Jāturas pa kreisi kalna aizsegā. Viņi var pārskatīt upi ar tālskati. — Bonds pasniedza šauteni Kvorrdam, kurš to iebāza slapjajā mugursomā. Viņi devās ceļā, pa priek-
. šu — Kvorrels aiz viņa — plecu pie pleca Bonds un meitene.
Krūmi un bambusa audzes augstajā kreisās puses krastā viņus aizsedza no saules toties sejā cirtās vēja brāzmas. Bonda ads apsarka, neizturami sāpēja ar laidi sadauzītā roka. Viņu nepavisam nevilināja gaidāmās vakariņas kuras sastāvēja no izmirkušas maizes, siera un sālītas liellopu gaļas. Cik ilgi viņiem izdosies pagulēt? Iepriekšējā naktī viņš tikpat kā nebija atpūties, šonakt liekas būs tas pats. Un mdtene? Viņa vispār nav gulējusi.
Viņam ar Kvorrelu nāksies Haniju apsargāt Bet rīt no rīta — atkal ilgs un mokošs ceļš cauri tropu brikšņiem pie laivas. Un pēc tam — visu nākamo nakti jāairē. Redz, tādi tie plāni Bonds vilkās uz pnekšu, atcerēdamies par «atvaļinājumu saulītē», par ko bija runājis M. Bonds daudz ko atdotu, lai M. patlaban būtu līdzās.
Upe pamazām sašaunnājās, līdz beigu beigās pārvērtās mazā strautiņā, kurš plūda starp niedrēm. Tad strautiņš uzplūda bfīvā purvā, aiz kura bija redzams ezers, kas stiepās fīdz salas pretējai malai. Vēl tālāk spīdēja skrejceļš un spoži sauleszaķīši rotaļājās uz angāra jumta. Meitene teica, ka jāpagriežas uz austrumiem, un viņi lēnām steberēja tālāk, lauzdami sev ceļu cauri brikšņiem.
Pēkšņi Kvorrels apstājās un sāka blenzt uz purvaino zemi zem kājām Dubļos vīdēja divas dziļas paralēlas vagas, bet starp tām vēl viena — mazāka: tas, kurš atstāja tādas pēdas bija norāpies no kalna un šķērsojis purvu ezera virzienā.
— Te ir gājis pūķis, — meitene nevērīgi sacīja.
Kvorrels izbolīja acis.
Bonds gausi devās pa pēdām Ārējās vagas bija diezgan pareizi veidotas — ar mazām rieviņām malās Tās varētu būt riteņu sliedes, ja nebūtu tik platas — vismaz sešdesmit centimetrus. Vidējā vaga pēc formas bija līdzīga, taču apmēram desmit centimetrus plata, gluži kā automobiļa nepa, citu pēdu nebija, bet šīs šķita pavisam svaigas. Tās veda taisnā virzienā, un krūmi pa cēlam bija tā saspiesti, it kā tiem pāri būtu braucis tanks
Bonds nespēja apjēgt kāda mašīna, ja tā tiešām ir mašīna, atstāj tādas pēdas. Kad- meitene viņam viegli iegrūda ar elkoni un nočukstēja: — Es taču tev teicu, — viņš tikai domīgi atbildēja:
— Nu, Hanij, ja tas nav pūķis, tad vismaz kaut kas tāds ko nekad neesmu redzējis.
Mazliet vēlāk meitene parāva Bondu aiz piedurknes.
— Skaties, — viņa nočukstēja un norādīja uz apdegušu krūmu, gar kuru veda pēdas. — Viņš tam uzpūtis, — viņa satraukti paskaidroja.
Bonds piegāja pie krūmiem un tos aplūkoja
— Tieši tā, — viņš piekrita. — Kāpēc tam vajadzēja sadedzināt šos krūmus? — Tas viss bija ļoti dīvaini.
Pēdas stiepās fīdz ezeram un nozuda ūdenī. Bonds gribēja tās apskatīt taču nebija vērts to dēļ pamest aizsegu
Saule lēnām paslēpās aiz kalnu grēdas Beidzot meitene parādīja uz kaut ko priekšā, un Bonds pamanīja smilšainu strēli, kura piekļāvās ezeram. Gar nērijas malām auga biezi krūmu puduri, bet vidū bija redzama pus- sagruvusi būda. Tā likās klusa un naktsguļai piemērota vieta, kuru no abām pusēm aizsargāja ūdens. Vējš norima, gludais ūdensspogulis vilināja pie sevis. Tā vien gribējās pēc daudzu stundu ilgā gājiena pa purvaino slīkšņu nomest netīro apģērbu un nomazgāties ezerā.
Uzspīdinājusi pēdējo zeltaino staru, saule nolaidās aiz kalna. Stari vēl brīdi uzkavējās salas austrumpusē, taču gar ezeru jau virzījās melna kalnu ēna un drīz vien noklāja visu salu. Vardes sāka savu koncertu, kas bija daudz skaļāks nekā Jamaikā un nomāca visas pārējās skaņas šajā melnajā tumsā.