Viņi sasniedza smilšu strēli un pa šauru taciņu iznāca laukumiņā, kur bija pussabrukusi būda Arī te no ezera bija izgājušas' tās pašas platās, noslēpumainās vagas un šķērsojušas laukumiņu, saspiezdamas visu, kas gadījās ceļā Daudzi krūmi bija sadeguši vai pārogļojušies. Viņi atrada no koraļļu gabaliem darinātu pavardu, ap kuru mētājās katliņi un tukšas konservu bundžas. Viņi parakāja kaudzi, un Kvorrels atrada pāris kārbu ar šķiņķi un pupām. Meitene uzgāja diezgan netīru guļammaisu, bet Bonds — nelielu ādas kabatasportfeli kurā bija piecas . dolāru banknotes, trīs Jamaikas mārciņas un vēl sīknauda. Baiļu pārņemti, viņi abi bija mukuši steigā.
Viņi pagāja nostāk no būdas, virzīdamies gar mazo, smilšaino laukumiņu. Cauri krūmiem blāvoja un atspīdēja ūdenī uguņu virtenes. Austrumpusē zem tumstošajām debesīm mirdzēja vienīgi ūdensspogulis.
— Ja nekurināsim uguni būsim drošībā. Vispirms jānomazgājas. Hanij, tu paliec tepat bet mēs paiesim tālāk Satiekamies pēc pusstundas un ēdam vakariņas
Meitene iesmējās
— Vai tu apģērbsies?
— Protams, — Bonds atbildēja — Uzvilkšu bikses.
— Kaptein, — Kvorrels ieteicās, — kamēr vēl šo to var redzēt es atvēršu bundžas un sagatavošu naktsmītni. — Viņš parakājās mugursomā. — Te jums bikses un revolveris. Maize diez kāda nav, taču tā ir tikai izmirkuši. Vēl var ēst bet no rīta droši vien būs apkaltuši Šodien apēcfīsim konservus. Bet rītdienai atstāsim sieru un sālīto liellopu gaļu
— Labi, Kvon-el, — Bonds piekrita — Ēdienkarti sastādi pats. — Paņēmis revolveri un bikses viņš iegāja ūdenī un paspēra dažus soļus pa seklumu. Ticis līdz sausajai smilšu strēlei, Bonds noģērba kreklu, atkal iebrida ūdenī un nogūlās. Ūdens bija nepatīkami silts. Bonds ierīvēja sevi ar smiltīm. Tad sastinga, izbaudīdams klusumu un vientufibu
Parādījās zvaigznes, tās pašas, kuras viņu bija atvedušas uz salu, šķita, kopš tā laika ir pagājis vesels gads — tās pašas, kuras viņam rādīs ceļu rīt Kolosāla ekskursija! Katrā ziņā tā bija rezultatīva Patlaban Bon- dam netrūka pierādījumu un liecinieku liecību, lai lūgtu audienci pie gubernatora un pieprasītu doktora «NĒ» darbības sīku izmeklēšanu. Nedrīkst taču ar ložmetēju tēmēt uz savu rīdzdvēku vienīgi tāpēc, ka viņš pārkāpis personīgās teritorijas robežu. Turklāt — kas tā par velnišķīgu mašīnu, kas ielauzusies apvienības zonā, iznīcinājusi tās īpašumu un, iespējams, nogalinājusi vienu no sargiem. Arī tas ir jāizmeklē. Ko gan viņš atradīs salā, ja atgriezīsies ar mīnukugi un jūras kājnieku vienību? Kā atrisināsies doktora «NE» noslēpums? Ko viņš slēpj? No kā baidās? Kādēļ savas vientulības saglabāšanai viņš slepkavo cilvēkus? Kas viņš ir — šis doktors?
Netālu kāds šļakstinājās pa ūdeni. Bonda domas atgriezās pie meitenes. «Un tomēr — kas ir Haničaila Raidere? Vismaz to es uzzināšu šonakt» viņš prātoja izbridis karstā.
Bonds uzvilka mitrās bikses un, apsēdies smiltīs, izjauca revolveri un ar kreklu cītīgi notīrīja katru detaļu un katru patronu. Tad salika to un, pirms pielādēja aptveri, nospieda mēlīti. Atskanēja sauss klikšķis. Bonds pielādēja revolveri, iebāza to makstī, piecēlās un devās uz laukumiņu.
Hanija ar žestu uzaicināja viņu apsēsties blakus.
— Nāc šurp, — viņa sacīja — mē% mirstam badā Es iztīrīju vienu katliņu, un mēs tajā sagāzām visas pupas. Katram iznāk divas saujas un vēl gabaliņš maizes. Man nav kauna ēst jūsu barību, jo ar jums kopā esmu nogurusi daudz vairāk, nekā ejot viena. Dod roku!
Bonds pasmaidīja Tumsā viņš saskatīja vienīgi viņas aprises. Raudzīdamies uz meitenes matiem, Bonds prātoja, kādi tie būtu, ja tos izžāvētu un saķemmēta Varēja iztēloties. Viņa kļūtu par brīnišķīgu, valdzinošu Neglīto Pīlēnu Kāpēc viņa nav izārstējusi salauzto degunu? Tā ir gluži vienkārša operādja. Un tad Hanija būtu pati skaistākā meitene Jamaikā.
Hanija liegi pieskārās viņa plecam. Bonds, izstiepis rokas, pagriezās un sajuta viņas auguma silto smaržu. Uz brīdi viņš aizvēra acis. Smarža bija tik uzbudinoša ka drebulis pārskrēja pār kauliem. Meitene iesmējās, un Bonds viņas smieklos saklausīja mulsumu, .apmierinājumu un maigumu.
— še, ņem, — viņa teica mātišķā balsī, atvilkdama roku
11. Ienaidnieka teritorijā
Bija apmēram astoņi. Ja neņem vērā varžu kurkstēšanu apkārt viss bija mierīgi. Laukumiņa pretējā pusē Bonds saskatīja Kvorrela tumšo stāvu. Skanēja metāliski klikšķi: viņa draugs izjauca un tīrīja «Remingtonu».
Vējš norima, un pār viņiem nolaidās tumsa. Gaiss kļuva spirgtāks. Bonda drēbes bija izžuvušas. Ēdiena saujiņa sasildījusi kuņģi, un viņš jutās labi, mierīgi un mazliet snauduļoja. Dzīve Bondam likās viegla un brīnišķīga.
Meitene gulēja guļammaisā līdzās Bondam. Viņa bija izstiepusies uz muguras, salikusi rokas aiz galvas un raudzījās zvaigznēs. Varēja redzēt tikai Hanijas sejas balto plankumu.
— Džeims, — viņa nočukstēja, — tu solīji man visu paskaidrot Citādi es neaizmigšu
Bonds iesmējās.
— Es visu izstāstīšu tikai tad, ja arī tu man pastāstīsi par sevi.
— Esmu ar mieru. Man nav noslēpumu Taču vispirms tu
— Labi - Bonds salieca kājas un ar rokām aptvēra ceļgalus. — Tātad es esmu kaut kas līdzīgs policijas aģentam. Kad kaut kur notiek dīvainas padarīšanas, ar kurām neviens negnb nodarboties, tad no Londonas sūta mani. Nesen kāds gubernatora ierēdnis, kuru es pazinu. vārdā Strengveizs, pazuda bez pēdām. Un kopā ar viņu — arī viņa sekretāre, skaista meitene. Visi nosprieda, ka šie abi aizlaidušies. Visi, bet ne es. Es_