Выбрать главу

Bonds izstāstīja meitenei šo atgadījumu vienkāršos vārdos, sadalīdams cilvēkus labajos un sliktajos, gluži kā bērnu grāmatās.

—        Tātad, — viņš nobeidza, — mums vienīgi atliek rītvakar atgriezties Jamaikā, jo gubernators mūs uzklau­sīs un atsūtīs uz šejieni kareivjus, lai arestētu ķīnieti. Un viņš nokļūs cietumā. Domāju ka viņš to saprot un tāpēc grib mūs aizturēt Tas arī viss Tagad tava kārta.

—       Man šķiet ka tava dzīve ir satraukumu pilna. Tavai sievai droši vien nepatīk, ka tu nekad neesi mājās. Vai vi­ņa nebaidās par tevi?

—        Man nav sievas. Vienīgais kas rūpējas par manu veselību, ir apdrošināšanas kompānija.

—       Laikam tev ir daudz meiteņu — viņa painteresē­jās.

—       Pastāvīgu nav.

—      Tiešām?

Iestājās klusums. Pie viņiem pienāca Kvorrels.

—        Kaptein, ja neiebilstat es stāšos sardzē pirmais. Paslēpšos krastmalā Pusnaktī es jūs pamodināšu Jūs sargāsit līdz pieciem, bet pēc tam dosimies ceļā. Iesim prom pirms gaismas.

—        Piekrītu, — Bonds atteica — Pamodini mani, ja ko manīsi. Vai karabīne kārtībā?

—         Kārtībā, — Kvorrels līksmi atbildēja. — Saldus sapņus, mis. — Un klusu nozuda tumsā.

—        Man patīk Kvorrels, — meitene nočukstēja. Tad, brīdi klusējusi, piebilda: — Tu tiešām vēlies, lai es tev pa­stāstu par sevi? Tas nav tik interesanti kā tava dzīve.

—       Protams, gribu Un neko neizlaid.

—      Man nav ko izlaist Manas dzīves stāstu var uzrak­stīt uz pastmarkas Iesākumam sacīšu, ka nekad nees­mu bijusi ārpus Jamaikas. Visu mūžu esmu pavadījusi Bo Dezeras ciematā ziemeļu piekrastē blakus Morgana lībm. »

Bonds iesmējās.

—        Ir nu gan, ari es tur dzīvoju Vismaz šobrīd. Taču tevi nekad neesmu saticis Kur tu dzīvo — vai kokā?

—       Ā, tātad tu mitinies mājiņā pie pludmales. Nekad tur neesmu bijusi. Es dzīvoju Kasagrandē.

—       No tās taču nekas nav palicis pāri. Vienīgi drupas cukurniedru plantācijas vidū.

—       Es dzīvoju pagrabā. No piecu gadu vecuma. Kopš tā laika, kad māja tika nodedzināta, bet mani vecāki — nogalināti. Es viņus galīgi neatceros, tāpēc vari līdzjūtību man neizteikt Dzīvoju tur kopā ar savu melnādaino zīdī­tāju, kura nomira, kad man bija piecpadsmit gadu. Jau piecus gadus esmu viena.

—      Ak, Dievs! — Bonds satriekts iesaucās. — Vai tie­šām nebija neviena, kurš parūpētos par tevi? Vai tavi ve­cāki tev neatstāja naudu?

—         Nē. — Viņa to sacīja bez sarūgtinājuma, drīzāk gan lepni. — Redzi, Raideri ir viena no vecākajām Jamai­kas ģimenēm. Pirmais Raiders ieguva savā īpašumā Bo Dezeru no Kromvela kā balvu par savu parakstu uz pa­vēles, kura piesprieda nāvessodu karalim Kārlim. Šis senas uzcēla Kasagrandi un kopš tā laika mūsu ģimene dzīvoja tur Tad ienākumi no plantācijām samazinājās, droši vien darbus slikti uzraudzīja, un, kad tēvs saņēma mantojumu, viņš dabūja vienus vienīgus parādus, viss bija ieķīlāts. Un, kad tēvs un māte aizgāja bojā. īpašumu pārdeva izsolē. Mani tas neskāra Es biju pārāk maza. Mana zīdītāja šādā stāvoklī bija vienkārši lietiska. Mācī­tājs un advokāti gribēja, lai kāds mani adoptē, bet zīdītāja savāca ugunsgrēkā nesadegušās mēbeles un mēs ie­kārtojāmies pagrabā. Neviens mūs vairs neapgrūtināja. Zīdītāja strādāja ciematā par kalponi, audzēja dažus ba- nānkokus, bet pie vecās mājas auga liels maizeskoks. Tā mēs ēdām to pašu, ko jamaikieši Mums apkārt pletās cukurniedru plantācija, zīdītāja uzmeistaroja tīklu, ar kuru mēs ik dienas ķērām zivis Dzīvojām labi, ēdamā netrūka. Viņa iemācīja mani lasīt un rakstīt Tur bija ugunsgrēkā neskartas grāmatas un starp tām arī encik­lopēdija. Kad man bija astoņi gadi, es sāku ar «A» burtu, bet tagad esmu tikusi fīdz «T» burta vidum. — Meitene sāka aizsargāties. — Varu derēt ka dažas jomas es pār­valdu labāk nekā tu.

—         Esmu par to pārliecināts, tava aukle acīmredzot bijusi apbrīnojama sieviete. — Bonds iztēlojās gaišma­tainu meitenīti, kura rotaļājas drupās un kuru modri uzrauga veca nēģeriete, kas dažreiz pat nesaprot ko vi­ņai prasa.

—        Viņa bija kā brīnums. Kad aukle nomira, domāju, ka arī nomiršu. Bet vēlāk vairs nebija tik labi kā agrāk. Tad es dzīvoju kā bērns, un pēkšņi man vajadzēja kļūt pieaugušai un visu darīt pašai Mani sāka vajāt vīrieši, tie gribēja man nodarīt ļaunu. Teica, ka vēloties ar mani pār­gulēt — Meitene brīdi klusēja. — Es biju ļoti skaista.

—      Tu esi viena no skaistākajām meitenēm, kuras es jebkad esmu redzējis, — Bonds nopietni sacīja.

—      Ar tādu degunu"? Nerunā muļķības.

—       Tu nesaproti. — Bonds centās atrast piemērotus vārdus. — Protams, var redzēt ka tev ir lauzts deguns. Taču šobrīd es to vairs nemanu. Kad skaties uz cilvēku,- tu pievērs uzmanību viņa acīm un mutei, jo tā kaut ko pauž Bet lauzts deguns ir tas pats, kas atkarenas ausis. Degunam un ausīm nav lielas nozīmes, tās mēdz būt skaistas un neglītas, tomēr pārējie vaibsti ir svarīgāki. Ja deguns tev būtu tikpat brīnišķīgs kā viss cits, tu būtu Ja­maikas pirmā skaistulei

—      Tiešām? — Viņas balsī skanēja cerība. — Domā, es varu kļūt skaista? Zinu, ka neesmu neglītene, tomēr, kad lūkojos spogufī, redzu vienīgi lauzto degunu. Droši vien to pašu jūt visi. ķēmīgi'e cilvēki

—        Tu taču neesi ķēmīga! — Bonds nepacietīgi ie­saucās. — Nerunā blēņas. Turklāt degunu var izlabot ar vienkāršas operācijas palīdzību. Jāaizbrauc uz Ameriku, un pēc nedēļas tu būsi pilnīgā kārtībā.

—       Domā, tas tik viegli izdarāms? — Hanija dusmīgi iebilda. — Pagrabā zem kāda akmens man glabājas piecpadsmit sterliņu mārciņas. Man ir trīs kleitas, trīs blūzītes, duncis un tīkls. Es lieliski zinu par operācijām. Marijas pilsētiņas ārsts par tām ievāca ziņas. Viņš ir labs cilvēks. Ārsts rakstīja uz Ameriku. Vai zini. ka tādai operā­cijai nepieciešamas piecsimt mārciņas: ceļam, slimnīcai un visam pārējam — Meitenes balss kļuva skumja- — Kur, tavuprāt lai es tās ņemu?