Bonds jau bija nolēmis, ko darīt Maigā balsī viņš vienkārši atbildēja:
— Ja pameklē, gan atradīsies. Stāsti tālāk Tas ir ļoti interesanti, daudz interesantāk nekā mana dzīve. Tātad tava zīdītāja nomira. Un pēc tam?
Meitene negribīgi turpināja savu stāstu.
— Tu taču mani pārtrauci Un nerunā par to, ko nesaproti. Tu, protams, zini, ka esi pievilcīgs vīrietis, un varu iztēloties, kā meitenes tev karas kaklā. Tomēr būtu pavisam citādi, ja tu būtu šķībacis ar zaķalūpu vai kaut kas līdzīgs. Vēl vairāk, — Bonds viņas balsī saklausīja jautru noti — kad atgriezīsimies, es aiziešu pie burvja un palūgšu, lai viņš tev kaut ko piebur. — Viņa klusām piebilda: — Tad mēs būsim viens otram piemēroti
Bonds izstiepa roku un pieskārās HanijaL
— Man ir citi plāni, — viņš nočukstēja. — Turpini Kas bija tālāk?
— Tad nu tā, — meitene nopūtās. — Man jāatsauc atmiņā pagātne. Redzi, visas plantācijas ir apstādītas ar cukurniedrēm bet Kasagrande atrodas pašā vidū. Divreiz gadā cukurniedres nocērt un sūta uz rūpnīcu. Ražas novākšanas laikā visi dzīvnieki, kas mitinās plantācijā, krīt panikā, daudziem sabradā alas, daudzi iet bojā. Tā nu daži no tiem sāka meklēt patvērumu vecā nama drupās. Sākumā zīdītāja no tiem drausmīgi baidījās, tur bija mangusti, čūskas, skorpioni un vēl šis tas Taču es sakārtoju dažus pagrabus, lai viņiem būtu mājas Es nebaidījos, un viņi ne reizes man nenodarīja ļaunu. Likās, viņi saprot ka vēlos tos aizsargāt Droši vien viņi kaut kādā veidā par to ziņoja saviem draugiem drīz vien dzīvnieki gluži vienkārši nāca šurp un slēpās savās istabās tik ilgi, līdz sāka augt cukurniedres. Tad viņi visi atgriezās laukā. Kad viņi dzīvoja pie mums, es tos baroju ar ēdiena atliekām, un viņi izturējās lieliski, ja neskaita retos kautiņus, kurus tie sarīkoja savā starpā, un smaku Taču ar mani viņi un viņu bērni bija gluži kā mājdzīvnieki, es ar tiem varēju rotaļāties, ak vien gribēju. Protams, cukurniedru cirtēji par to uzzināja, viņi redzēja mani ar čūskām ap kaklu. Strādnieki ļoti baidījās un domāja, ka man piemīt burvju spēks. Tāpēc mūs neaiztika. Redz, kādēļ tik daudz zinu par dzīvniekiem un kukaiņiem. Ilgas stundas es pavadīju ūdenī, vērodama zivis un moluskus Arī putnus. Ja tu zini, ko viņi ēd un no kā baidās, ja vienmēr esi viņiem līdzās, tu kļūsti par viņu draugu. — Meitene pacēla skatienu. — Tos nepazīdams, tu ļoti daudz zaudē
— Domāju, ka tev ir taisnība, — Bonds pārliecinoši teica. — Iztēlojos, ak tie ir patīkamāki un interesantāki par cilvēkiem.
— Nezinu, — Hanija domīgi sacīja. — Es nepazīstu daudz cilvēku. Tie, kurus nācās redzēt pārsvarā bija pretīgi Domāju, ka arī viņi var būt interesanti Tomēr neticu ka spēšu mīlēt cilvēkus tāpat kā dzīvniekus. Protams, izņemot aukli. Līdz tam laikam, kad.. — Meitene aprāvās un mulsi iespurdzās. — Tad nu mēs visi kopā dzīvojām laimīgi, bet man palika piecpadsmit gadu, aukle nomira — un dzīvot kļuva grūtāk. Bija kāds Menders, šausmīgs cilvēks Viņš bija baltais un strādāja plantācijās par uzraugu. Laiku pa laikam viņš ieradās pie manis. Gribēja, lai es pārceļos pie viņa, netālu no Marijas pilsētiņas viņam bija māja Viņš man bija pretīgs, un, kad dzirdēju, kā viņš uz zirga jāj cauri plantācijai, es bēgu un slēpos. Reiz vakarā viņš atnāca kājām un es viņu nedzirdēju Viņš bija piedzēries. Nokāpa pagrabā un ar spēku mēģināja piespiest mani izdarīt to, ko viņš vēlējās. Vai zini, nu to, ko dara cilvēki kad mīl viens otru
— Zinu.
— Es centos iedurt viņam ar dunci, bet viņš bija ļoti stiprs un iesita man pa seju, salauzdams degunu. Es zaudēju samaņu un domāju, ka viņš to izmantoja. Proti, esmu par to pārliecināta. Nākamajā dienā, kad ieraudzīju savu seju un pamanīju ko viņš ar mani izdarījis, man gribējās sevi nogalināt Baidījos, ka man būs bērns. Es tiešām nodurtu sevi ja gaidītu bērnu no šī cilvēka. Tomēr tas nenotika Ārsts manu degunu izlaboja, kā vien spēja un neņēma no manis naudu Par pārējo es viņam neizstāstīju ļoti kaunējos. Tas cilvēks vairs nenāca. Es mierīgi sagaidīju nākamo ražas novākšanu. Man bija plāns: cerēju ka uz manu pagrabu atnāks Melnās Atraitnes. Kad tās ieradās, es paņēmu pašu lielāko mātīti, ieliku to bundžā un nedevu ēst Mātītes ir nešpetnākas par tēviņiem. Kādā tumšā bezmēness naktī es paņēmu bundžu ar zirnekli un devos uz tā cilvēka māju. Bija ļoti tumšs, un es baidījos no spokiem. Paslēpos dārzā starp krūmiem un nogaidīju, kamēr viņš apgulsies. Tad uzrāpos kokā, bet no tā — guļamistabas balkonā Kad viņš sāka krākt es ielīdu pa logu Viņš gulēja gultā zem moskīttīkla pavisam kails. Es pacēlu tīklu, atvēru bundžu un palaidu zirnekli uz vēdera. Tad atgriezc^ mājās
— Dievs Visuvarenais' — Bonds iesaucās. — Un kas notika ar viņu?
— Pēc nedēļas viņš nomira, — Hanija līksmi paskaidroja. — Jādomā, viņš krietni pamocījās. Vai zini, tas ļoti sāp. Burvis teica, ka nekā sliktāka par to nav. — Viņa apklusa, bet kad Bonds neteica ne vārda, satraukta vaicāja: — Tu domā, ka esmu rīkojusies nepareizi?
— Labāk pie tā nepierast — Bonds maigi atbildēja. — Tomēr, zinot ko viņš tev nodarīja, es nevaru sacīt ka esi rikojusies slikti Un pēc tam?
— Nu, pēc tam es nomierinājos — viņa atteica mīļā vaļsircfibā. — Man vajadzēja sev gādāt iztiku, un, protams mana vienīgā vēlēšanās bija sakrāt naudu plastiskajai operācijai. Agrāk man bija pa īstam skaists deguns. Domā, ārsti man varēs uztaisīt tādu pašu?