— Viņi tev uztaisīs, kādu vien gribēsi, — Bonds pārliecinoši sacīja. — Un kur tu dabūji naudu?
— Man palīdzēja enciklopēdija. Tur bija rakstīts, ka ir cilvēki kuri kolekcionē gliemenes, un ir tāds retu gliemeņu tirgus. Es izvaicāju ciemata skolotāju, neatklādama savu noslēpumu, un viņš pastāstīja, ka gliemeņu kolekcionāriem ir speciāls amerikāņu žurnāls «Nautilus». Es savācu naudu, parakstījos uz žurnālu un sāku vākt tās gliemenes, kuras lūdza sludinājumos. Uzrakstīju kādam Maiami tirgotājam vēstuli, un viņš sāka pirkt manas gliemenes. Tas bija aizraujoši. Protams, sākumā izdarīju muļķību Domāju, ka cilvēki dod priekšroku pašām skaistākajām gliemenēm, bet tas nebija pareizi. Biežāk viņiem vajadzīgas visneglītākās. Un, kad atradu retus eksemplārus, es tos tīrīju un spodrināju, bet to nedrīkstēja darīt Viņi vēlas, lai gliemenes būtu tādas pašas kā jūrā, ar moluskiem iekšā Tāpēc es palūdzu ārstam formalīnu un salēju to gliemežvākos, lai tie nesmird, bet pēc tam sūtīju tos tirgonim uz Maiami. Pagājis tikai gads, kopš iemācījos darīt darbu kā nākas, un jau esmu sakrājusi piecpadsmit mārciņas. Aprēķināju, ka gada laikā varu nopelnīt apmēram piecdesmit mārciņas un ne agrāk kā pēc desmit gadiem doties uz Ameriku un iztaisīt sev operāciju. Bet vēlāk — viņa līksmi iesmējās, — man neticami paveicās. Ziemassvētku priekšvakarā es Krebkejā atradu šīs gliemenes Tās man nešķita īpašas taču pārīti es aizsūtīju uz Maiami bet tas tirgonis tūdaļ man atbildēja, ka nopirks visu ko sūtīšu, par pieciem dolāriem gabalā. Viņš man ieteica šo vietu turēt slepenībā, citādi kritīs pieprasījums un cena. Tā ir zelta dzīsla Tagad es varu sakrāt nepieciešamo naudu piecos gados Redz, tādēļ biju tik aizdomu pilna, kad sastapu tevi liedagā. Domāju, ka tu gribi nozagt manas gliemenes.
— Arī man tas bija pārsteigums. Baidījos, ka tu esi doktora «NĒ» draudzene.
— Liels paldies.
— Un ko tu darīsi pēc operācijas? Tu taču nevari visu mūžu viena dzīvot pagrabā.
— Domāju kļūt par ieleni. — Viņa to pateica tā, it kā sacītu: par medmāsu vai sekretāri.
— Kā tu to domā? Droši vien viņa iemācījusies šo vārdu, nezinot tā jēgu.
— Nu tās ir meičas, kurām ir skaists dzīvoklis un skaistas drēbes. Tu taču saproti, ko es gribu teikt — viņa nepacietīgi atbildēja. — Tu piezvani, aizbrauc, pamīlējies un samaksā Ņujorkā viņas par vienu reizi nopelna simt dolāru. Protams — Hanija iztēlojās, — sākumā man maksās mazāk. Kamēr nebūšu, ka vai turies. Cik tu maksā iesācējām?
Bonds iesmējās.
— Es vairs neatceros. Tas bija tik sen.
Viņa nopūtās.
— Domāju ka tev neatteiks neviena sieviete un naudu tu vari nemaksāt Laikam maksā vienīgi neglīti vīrieši.
Nu, tas ir neizbēgami Ikviens darbs lielā pilsētā ir šausmīgs. Vismaz ielene var nopelnīt daudz vairāk Tad es varēšu atgriezties Jamaikā un nopirkt Bo Dezeru. Būšu pietiekami bagāta, sameklēšu sev vīru, būs bērni. Vai tas nav brīnišķīgi? . •»
— Tava plāna otrā daļa man patīk. To nu nevar teikt par pirmo. Un tomēr — kā tu uzzināji par ielenēm? Atradi enciklopēdijā uz burta «I».
— Protams, ne. Nerunā muļķības. Pirms pāris gadiem Ņujorkā noskanēja pamatīgs skandāls. Tur darbojās kāds tips, kuram piederēja vesela komanda šādu meiteņu. «Glinners» par to daudz rakstīja, pavēstīja cenas un visu pārējo. Turklāt Kingstonā ir simtiem tādu meiteņu, vienīgi viņas ir lētas Tās ņem apmēram piecus šiliņus, māju viņām nav, un viņas to dara krūmos. Zīdītāja man stāstīja par viņām un teica, ka es nedrīkstu kļūt tāda kā viņas, citādi būšu ļoti nelaimīga. Zināms, tikai par pieciem šiliņiem Cita lieta — simt dolāru!
— Tu nevarēsi saņemt tos pilnībā, — Bonds piebilda. — Jāmaksā savam aģentam, lai tas meklē vīriešus, jāuzpērk policija, lai tā netraucē. Un, ja kaut kas noies greizi, tevi gluži vienkārši iebāzīs cietumā. Nedomāju ka tev iepatiksies tāds darbs. Vai zini, ar tavām zināšanām par dzīvniekiem un kukaiņiem tu drīzāk varētu sev atrast vietu kādā Amerikas zoodārzā. Vai pat Jamaikas Institūtā. Tur tev patiktu vēl vairāk. Un arī izredzes sameklēt vīru nav mazākas Lai vai kā, izmet tās domas par ie- leni no galvas. Tev ir brīnišķīgs augums, kas jāsaglabā tam, ko tu iemīlēsi.
— Arī grāmatās par to raksta, — viņa šaubīdamās nomurmināja. — Slikti, ka Bo Dezerā nav ko iemīlēt Tu esi pirmais anglis, kas gadījās man pa rokai, — viņa kautn sacīja. — Tu man uzreiz iepatikies. Un man nav kauna tev par to stāstīt Droši vien ir daudz cilvēku, kuri man iepatiktos, ja es viņus sastaptu
— Protams. To ir simtiem. Un tu esi apburoša meitene. Es tā nospriedu, tiklīdz tevi ieraudzīju Bet tagad, Hanij, gulēsim Mums būs daudz laika sarunām, kad atgriezīsimies Jamaikā
— Tiešām? — viņa nočukstēja aizmigdama — Vai apsoli?
— Apsoly.
Bonds dzirdēja, kā meitene sakustas savā guļammaisā. Tumsā bija redzams tikai neskaidrs siluets. Hanija dziļi nopūtās kā bērns pirms iemigšanas.
Pār laukumiņu nolaidās klusums. Gaiss kļuva vēsāks. Bonds nolieca galvu uz ceļgaliem Viņš zināja, ka neizdosies iemigt Viņa galvā jaucās domas par aizvadītās dienās notikumiem un šo neparasto meiteni Tarzānu kura bija ienākusi viņa dzīvē. Tā viņam bija pieķērusies gluži kā skaists dzīvnieks un neliksies mierā, iekams viņš atrisinās meitenes problēmas. Viņš to saprata. Protams, daudzas no problēmām nebija sarežģītas. Bonds varēja viņai noorganizēt operāciju, ar draugu palīdzību sagādāt dzīvokli un darbu. Naudas viņam netrūka. Viņš varēja Hanijai nopirkt apģērbu, aizsūtīt pie friziera, ievest normālā dzīvē. Tas būtu amizanti. Taču bija arī ēnas puse. Ko darīt ar fizisko tieksmi, kuru Bonds izjuta pret viņu? Viņš tak nevar gulēt ar meiteni. Bet vai viņa ir meitene? Ne augumā, rie sejas vaibstos nebija nekādas bērnišķības. Absolūti nobriedusi un spējīga atbildēt par sevi daudz lielākā mērā nekā visas pārējās Bonda divdesmitgadīgās paziņas.