Pēkšņi viņa domu gaita tika pārtraukta.
— Kāpēc tu neguli? — Hanija vaicāja. — Vai tev salst?
— Nē, viss kārtībā.
— Man te ir ļoti karsti. Ja vēlies, lien iekšā. Arī vietas diezgan.
— Nē, paldies, Hanij. Tagad guli. Drīz man jānomaina Kvon-els
— Saprotu. Tad, kad atgriezīsimies Jamaikā?
— Laikam
— Apsoli. Es neaizmigšu, ja neapsolīsi.
. — Labi, apsolu, — Bonds padevīgi atbildēja. — Un tagad, Haničail, guli.
— Tu apsolīji, — viņa nočukstēja. — Apsolīji. Ar labu nakti, dārgais.
— Ar labu nakti, dārgā.
12. «TAS»
Bonds uz pleca sajuta stingras rokas pieskārienu un strauji pielēca kājās.
— No ūdens kaut kas lien ārā. Laikam tas ir pūķis! — Kvorrels satraukts nočukstēja.
Meitene pamodās.
— Kas noticis? — arī viņa bija sabijusies.
— Hanij, paliec savā vietā! — Bonds pavēlēja — Nekusties! Es tūdaļ atgriezīšos — Viņš metās krūmos un sāka skriet gar liedagu. Kvorrels neatpalikdams sekoja.
Viņi aizjoza līdz smilšu strēlei, kura atradās divdesmit metrus no naktsmītnes. Bonds pašķīra zarus un palūkojās.
Velna milti! Pusjūdzi no viņiem kāds nenoteiktas formas ķermenis virzījās pa ezeru: «tam» bija liesmojošas oranžkrāsas acis ar melnām zīlītēm. Zemāk ap muti blazmoja metru gara zilgana liesmu mēle Zvaigžņu blāvajā gaismā bija saskatāma ieapaļa galva un divi īsi spārni gluži kā sikspārnim «Tas» izdeva žēlabainu skaņu, kura nomāca kādu citu troksni — zemu un ritmisku pulsāciju. Atstādams aiz sevis sniegbaltas putas, «tas» brauca viņiem virsū ar ātrumu desmit jūdzes stundā.
— Nelabais kaptein! — smagi elpodams, teica Kvorrels — Kas tas ir?
Bonds iztaisnojās.
— Precīzi nezinu — viņš atbildēja. — Kaut kas līdzīgs nomaskētam traktoram To darbina dīzelis, tāpēc par pūķi aizmirsti. Tātad skaties, — Bonds skaļi sprieda, — bēgt ir muļķīgi šis verķis ir pārāk ātrs, turklāt mēs zinām, ka purvs tām nav šķērslis. Jācīnās ar to tepat Kādas varētu būt tā vārgās vietas? Tie ir cilvēki, kas tajā sēž. Protams, viņi ir aizsargāti Taču mēs nezinām, cik lielā mērā. Kvorrel, kad tas pienāks līdz divsimt metriem, bliez virsū tam izcilnim augšā Labi nomērķē un turpini šaut Kad tas būs piecdesmit metrus no mums, es ķer- šos pie starmešiem. Sliežu te nav. Tātad jābūt riepām, iespējams, aviācijas Mēģināšu tajās trāpīt Paliec šepat Es būšu desmit metrus no tevis. Viņi var šaut pretī, un mums jānosargā meitene. Esi ar mieru? — Bonds izstiepa roku un saspieda drauga plecu. — Un neuztraucies Nedomā par pūķiem, tā ir vienīgi doktora «NĒ» mantiņa. Nogalināsim tos kas ir iekšā, pievāksim to nolādēto mašīnu un aizripināsim līdz krastam. Nenodriskā- sim kurpes. Labi?
Kvorrels pasmīkņāja.
— Labi, kaptein. Ja tā sakāt Tikai ceru, ka arī Vi- suaugstais zina, ka tas nav pūķis.
Bonds krūmos sameklēja vietu, no kuras būtu ērtāk šaut
— Hanijl — viņš klusām pasauca.
— Jā, Džeims — viņas balsī skanēja atvieglojums.
— Izroc smiltīs bedri, kā toreiz krastā. Aiz biezākajiem krūmiem. Tad apgulies un pēc iespējas dziļāk iespiedies smiltīs. Un aizmirsti par pūķiem. Tas ir nomaskēts traktors, kurā sēž doktora ļaudis, nebīsties. Es būšu blakus.
— Labi, Džeims. Esi piesardzīgs, — balss drebēja no bailēm.
Tagad «tas» bija trīssimt metru attālumā, un dzeltenie starmeši apgaismoja smilšu strēli Bonds redzēja, ka zilganā liesma joprojām izlokās no rīkles: ugunsmetējs! Tagad bija skaidrs, kur gadījušies pārogļotie krūmi, un kļuva saprotams sarga stāsts
Protams, iezemiešus «pūķis» varēja spēcīgi iespaidot Nu, bet cilvēkus, kuri prot sevi aizstāvēt?
Atbilde nebija ilgi jāgaida: atskanēja Kvorrela «Remin- gtons». Lodes trāpīja pa torni, nenodarīdamas nekādu ļaunumu. «Tas» joprojām kustējās ar nemainīgu ātrumu tikai mazliet pagriezās uz šāvēja pusi Bonds rūpīgi nomērķēja — un viens starmetis sašķīda sīkās drumslās. Viņš četras reizes izšāva uz otru starmeti un ar piekto šāvienu to sašķaidīja. Taču «tas», likās, nepievērsa šāvieniem nekādu uzmanību un brauca uz Kvorrela slēpņa pusi Bonds pārlādēja ieroci un sāka šaut uz milzīgajām riepām, kuras pa daļai nosedza melni zeltītā krāsā nokrāsotie mākslīgie spārni. Verķis bija apmēram trīsdesmit metrus no viņiem un Bonds varēja zvērēt ka nevienu vien reizi trāpījis tuvākajā riepā Nekādu rezultātu Vai tās būtu no viengabala gumijas? Pirmorgz Bonds sajuta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas.
Viņš atkal pārlādēja revolveri. Varbūt tas draņķis ir neaizsargāts no muguras? Mesties ūdenī un mēģināt uz tā uzrāpties? Viņš paspēra dažus soļus, tad sastinga un vairs nespēja iet tālāk
Pēkšņi no ugunīgās rīkles uz Kvorrela slēpni izšāvās dzeltenzila liesma. Krūmos pa labi no Bonda uzblāzmoja sarkanīga liesma un atskanēja necilvēcisks bļāviens kurš negaidot aprāvās. Ugunīgā mēle apmierināti ierāvās rīklē. «Tas» pagriezās un apstājās. Patlaban zilganā uguntiņa mērķēja tieši uz Bondu
Bonds pamira nāves gaidās Viņš domāja par Kvorrelu un iztēlojās viņa pārogļotās miesas kūpošajās, apdedzinātajās smiltīs. Un arī viņš pēc brīža sadegs kā lapa. Tad pienāks Hanijas kārta. Nolādēts, kādu nelaimi viņš tiem uzsūtījis! Ir neprāts izaicināt tik varenu cilvēku. Bonds sakoda zobus. «Nu, riebekļi, ko jūs gaidāt? No- beidzi.et mani!»