Atskanēja metāliska balss no megafona:
— Angli, nāc ārā! Un meitene tāpat! Ātrāk citādi mēs jūs izcepināsim gluži kā jūsu draugu.
Lai apstiprinātu pavēli, Bonda virzienā šņākdama izšāvās īsa liesma. Bonds atkāpās, sajutis drausmīgu svelmi Apgriezies aiz muguras viņš ieraudzīja meiteni.
— Es nevarēju tur palikt — viņa iešņukstējās.
— Hanij, mierīgi, — Bonds nomurmināja — Turies aiz manis.
Viņš jau bija izlēmis, kā rīkoties. Izvēles nebija Arī tad, ja viņus gaidīja tūlītēja nāve, sliktāk kā tagad nevarēja būt Bonds saķēra meiteni aiz rokas un aizrāva sev līdzi uz liedagu.
— Stāvi! Redz, tā, — balss nodārdēja. — Nomet šaujamo! Nejoko, citādi mēs pabarosim krabjus ar jūsu cepto gaļu.
Bonds nosvieda revolveri. Ardievu «Smit un Veson». Arī «Beretta» te nelīdzētu Hanija sāka raudāt Bonds saspieda viņas roku stiprāk
— Drošāk, Hanij. — viņš sacīja.
Atskanēja dzelzs durvju čīkstoņa. Tornī parādījās al- vēks, nolēca ūdenī un devās pie viņiem. Viņam rokā bija revolveris. Viņš turējās tālāk no liesmumetēja Zilganā liesma apspīdēja viņa seju. Tas bija varens ķīniešu nēģeris
Cilvēks apstājās dažus soļus no viņiem.
— Izstiep rokas! Plaukstas kopā! Tagad nāc šurp! Vispirms tu, angli. Nāc lēnām, citādi iztaisīšu tev otru nabu!
Bonds paklausīja. Kad viņš bija metra attālumā no nēģera, tas paņēma revolveri zobos un noklikšķināja ro- kudzelžus uz Bonda delnām. Bonds ielūkojās viņa metāliski spīdīgajā sejā
— Draņķa izdzimtenis, — tas pavīpsnāja.'
Bonds pagrieza viņam muguru un paspēra dažus soļus Viņš gribēja paskatīties uz Kvorrelu. Viņam vajadzēja atvadīties no drauga. Atskanēja šāviens, lode uzsita smiltis pie kājām. Bonds apstājās un lēnām apgriezās.
— Nenervozē, — viņš teica. — Gribu vienīgi aiziet paskatīties'uz cilvēku, kuru jūs nogalinājāt Es atnākšu, esi mierīgs
Cilvēks nolaida ieroci.
— Labi, — tas pasmīkņāja. Papriecājies. Žēl, ka mums nav vainaga. Nekavējies, citādi mēs mazliet pace- pihāsim bērniņu Dodu tev divas minūtes
Bonds devās uz kūpošajiem krūmiem Ticis līdz tiem, viņš novērsa skatienu un saknieba lūpas. Jā, viss bija tā, kā viņš to iztēlojās. Pat sliktāk.
— Man ļoti žēl, Kvorrel, — Bonds nomurmināja. Viņš. pagrāba sauju aukstu smilšu un uzbēra virsū tam, kas bija palicis no sejas. Tad atgriezās un nostājās līdzās meitenei
Cilvēks ar revolveri norādija, lai viņi iet pa priekšu. Viņi aizgāja aiz mašīnas. Tur bija mazas kvadrātveida durtiņas. Rupja balss no iekšienes pavēlēja:
— Kāpiet iekšā un sēdieties uz grīdas! Neko neaizb'kt citādi norausim pirkstus!
Viņi iekāpa. Oda pēc sviedriem un mazuta. Saspiestības dēļ varēja vienīgi-tupēt uz pirkstgaliem. Apbruņotais aizvēra durvis. Viņš iededza gaismu un apsēdās blakus vadītājam.
— Nu Sem, braucam.
Uz mēraparātu dēļa bija redzamas ciparnīcas un slēdži. Vadītājs izstiepa roku un nospieda kaut kādas pogas. Tad ieslēdza ātrumā un ielūkojās šaurajā spraugā, kura bija izgriezta metālā. Bonds juta, ka mašīna pagriežas. Ierēcās motors, un viņi sakustējās.
Ar plecu Bonds juta meitenes plecu.
— Kur mūs ved? — viņa nočukstēja drebošā balsī.
Bonds pagrieza galvu un paskatījās uz Haniju. Pirmoreiz viņš to redzēja ar sausiem matiem. Vieglā nekārtībā tie taisnās cirtās krita uz pleciem. Mati bija pavisam gaiši, pelnukrāsas tonī un elektriskajā gaismā šķita gandrīz sidrabaini. Apjukusi meitene lūkojās uz Bondu. Āda ap acīm un mutes kaktiņos no bailēm bija nobālusi.
Bonds mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus
— Nu, es domāju, mēs braucam demos pie doktora «NĒ», — viņš pačukstēja. — Hanij, neraizējies. Viņi gluži vienkārši ir sīki huligāni, bet viņš — pavisam kas dts. Kad būsim pie viņa, netaisi muti vaļā. Es. runāšu par mums abiem. — Bonds atspiedās pret meitenes plecu. — Man patīk tavi mati. Labi, ka tie nav pārāk īsi.
Sasprindzinājums no Hanijas sejas nozuda
— Kā tu šobrīd vari domāt par tādām muļķībām? — viņa mazliet pasmaidīja. — Esmu priecīga, ka tev tie patīk. Katru nedēļu es tos mazgāju ar kokosriekstu eļļu.
Atceroties agrāko dzīvi, meitenes acīs sanesās asaras. Tikko dzirdami viņa nomurmināja:
— Centīšos būt vīrišķīga. Kamēr esmu kopā ar tevi, viss būs labi.
Bonds pielika pie acīm rokudzelžus, kuri spieda viņa delnas, un apskatīja tos. Tādus izmanto amerikāņu policija Viņš izstiepa kreiso roku, kas bija drusciņ vājāka, un mēģināja to izvilkt cauri tērauda gredzenam. Nelīdzēja pat sviedri, kas klāja ādu. Izejas nebija.
Divi ķīnieši sēdēja uz metāla krēsliem, vienaldzīgi uzgriezuši viņiem muguru. Viņi jutās kā stāvokļa saimnieki. Bonds bija bezspēcīgs kaut ko izdarīt Pat ja viņam izdotos atvērt lūku un ielēkt ūdenī, tas nepalīdzētu. Viņi tūdaļ aiz muguras sajustu svaigo gaisu, apturētu mašīnu un vai nu sadedzinātu viņu, vai arī izvilktu laukā no ūdens.
Bondu tracināja tas, ka viņi nepievērsa viņam uzmanību, zinādami, ka viņš ir pilnīgi viņu varā. Bondam nepatika arī kas cits: šie ļaudis bija pietiekami gudri, lai apjēgtu, ka viņš tiem nerada nekādus draudus. Ja viņu vietā būtu kāds dumjāks, tas no viņiem nenolaistu acis, viņus rūpīgi sasietu un tādējādi nodotu savu pieredzes trūkumu. Iespējams, viņu pat apdullinātu. Savukārt šie puiši prata savu amatu — tie bija profesionāļi vai vīri, kurus sagatavojuši profesionāļi.