Viņi nesarunājās. Vienkārši vadīja mašīnu, mierīgi un lietišķi izpildīdami savu pienākumu.
Bonds vēl precīzi nezināja kas šī ir par mašīnu. Viņš sprieda, ka zem lakas un dekorācijas slēpās traktors, taču tādu traktoru viņš nekad nebija redzējis, milzīgās riepas bija divu vīru augumā un, jādomā, no viengabala gumijas vai ari pildītas ar poraino gumiju. Aizmugurē bija vēl viena riepa — mazāka stabilitātei. Lai šī konstrukcija atgādinātu pūķi, aizmugurē bija pierikots kaut kas līdzīgs metāla astei, bet sānos — mazi spāmiņi. Tam pievienojuši bruņām klātu torni un ugunsmetēju. Acīmredzot tas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis, kurš varēja braukāt pa salu. Ar savām lielajām riepām tas spēja pārvarēt brikšņus, purvus un nelielo ezeru.
Kā vienmēr, Bonds juta cieņu, sastapies ar īstu profesionalitāti. Doktors neatstāja bez ievērības pat mazāko sīkumu. Drīz vien viņi iepazīsies Bonds ironiski pavīpsnāja. Spriežot pēc visa, doktors viņu neatbrīvos. Drīzāk gan novāks ja neizdosies aizbēgt Un meitene? Vai viņš varēs pierādīt ka viņa te nokļuvusi nejauši, un panākt lai viņai saglabā dzīvību? Viņai neatļaus atstāt salu. Iespējams, Hanijai šeit būs jāpaliek līdz mūža beigām vajadzēs kļūt kādam par sievu vai mīļāko, varbūt pat pašam doktoram ja iepatiksies viņam.
Pēkšņi grūdieni pārtrauca Bonda prātojumus. Viņi jau bija šķērsojuši ezeru un tagad brauca pa ceļu. kas veda augšup pie mājām. Pēc piecām minūtēm viņi būs atbraukuši Cilvēks, kas sēdēja fīdzās vadītājam, pagriezās un palūkojās uz Bondu un meiteni. Bonds viņam jautri uzsmaidīja.
— Tev iedos medāli, — viņš sacīja.
Gaiši brūnās acis mierīgi raudzījās uz Bondu. Biezās, violetās lūpas izstiepās smīnā, pauzdamas negantu niknumu
— Aizver žaunas. — Un nēģeris atkal uzgneza viņiem muguru.
Meitene pieskārās Bondam ar elkoni un nočukstēja:
— Kāpēc viņi ir tik rupji? Un kādēļ mūs tā neieredz?
Bonds viņai uzsmaidija.
— Droši vien tāpēc, ka mēs esam viņus nobaidījuši. Viņi laikam vēl aizvien bīstas. Jo nekas neliecina par to, ka mēs baiditos no viņiem. Mums joprojām tā jāturas.
Meitene piespiedās pie viņa.
— Es centīšos.
Kāpums kļuva stāvāks. Cauri ambrazūrām spiedās iekšā pelēka gaisma. Ausa rīts. Bonds no jauna iedomājās par Kvorrelu: drosmīgais milzis to vairs neredzēs, bet viņiem šobrīd jau vajadzēja iet pāri purviem un cauri brikšņiem. Viņš atminējās sarunu par dzīvības apdrošināšanu. Kvorrels bija paredzējis savu nāvi. Tomēr pakļā- vies bez ierunām. Vai tiešām Bonda dēļ aizies bojā arī meitene?
Vadītājs uzlika roku uz aparāta paneļa — tūdaļ iegaudojās sirēna. Pēc mirkļa mašīna apstājās Vadītājs nospieda pogu un paņēma mikrofonu. Bonds ārpusē izdzirdēja skaļruni:
— Viss kārtībā Mēs sagūstījām angli un meiteni. Otrs nogalināts.
Bonds saklausīja durvju čīkstoņu, acīmredzot tās bī- dījās uz gultņiem. Pabraukuši pāris metru, mašīna apstājās. Kāds no āra atvēra metāla lūku. Ieplūda svaigs gaiss un gaismas kūlis. Kādas rupjas rokas saķēra Bondu, izrāva ārā un nometa uz cementa gridas Bonds piecēlās Pie sāniem viņš sajuta revolveri.
— Stāvi mierīgi! — viņam pavēlēja. — Un neblēņojies!
Vēl viens ķīniešu nēģeris. Iedzeltenās acis viņu aplūkoja ar interesi. Bonds vienaldzīgi uzgrieza viņam muguru. Otrs pielika pistoli Hanijai pie muguras.
— Liec meiteni mierā — Bonds izmeta un nostājās viņai blakus. Šķiet šie izbrīnījās. Apmulsuši viņi stāvēja, izstiepuši savus revolverus.
Bonds paraudzījās apkārt Viņi atradās vienā no saliekamajām mājiņām, kuras Bonds bija redzējis no upes. Tā bija garāža un darbnīcas. «Pūķis» bija uzbraucis virs remontbedres Uz skrūvsola stāvēja izjaukts motors. Pie griestiem karājās dienasgaismas spuldzes. Smirdēja pēc mazuta un izplūdes gāzēm. «Pūķa» vadītājs un viņa pārinieks piegāja pie sargiem Viens no viņiem teica:
— Es nodevu ziņojumu. Pavēlēts viņus izlaist Vai viss kārtībā?
— Protams. Daži šāvieni. Sašauti starmeši. Varbūt daži caurumi riepās. Lai puiši labi apskata. Pavadīšu šos bet pēc tam būšu atpakaļ. — Viņš pagriezās pret Bondu — Nu, kusties! — Nēģeris sacīja, norādījis uz angāru
— Pats kusties. Un nerunā ar mani tādā tonī. Pasaki tiem lopiem, lai nebaksta mums mugurā ar revolveriem Citādi no bailēm vēl var izšaut Viņiem ir diezgan muļķīgs paskats.
Cilvēks pienāca tuvāk Pārējie trīs nostājās viņam aiz muguras. Viņu acīs blāzmoja naids. Pirmais piebāza dūri Bondam pie sejas. Viņš ar mokām valdījās.
— Klau, skaistuli, — viņš sacīja saspringtā balsī. — Reizēm kādu no mums aicina uz svētkiem. Ceru, ka šoreiz tie būs labi, ilgi svētki. Un ja es tikšu tev klāt — Viņa acīs uzzibsnīja nežēlība, tad viņš paraudzījās uz meiteni. Tagad viņa acis atgādināja divas kārīgas mutes Nēģeris paberzēja rokas gar sāniem. Atpleta violetās lūpas un izbāza sārtu mēles galiņu. Pēc tam pagriezās pret pārējiem. — Nu, ko jūs teiksit?
Arī tie lūkojās uz Haniju. Viņi klusēdami piekrita, gluži kā puišeļi pie Ziemassvētku Eglītes.
Ja nebūtu meitenes, Bonds nesavaldītos.
— Labi, labi, — viņš sacīja — Jūs esat četri pret mums diviem, un mums ir saistītas rokas. Drošāk. Nebaidieties. Tikai tā nelielieties. Doktoram «NĒ» tas var nepatikt
To dzirdot viņu sejas izteiksme mainījās. Pirmais aizdomīgi paraudzījās uz Bondu, sev vaicādams, vai Bondam ir kāda ietekme uz saimnieku. Viņš atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, taču pēc tam pārdomāja un vienīgi no- murkšķēja: