Bonds piegāja pie viņas. Viņš apkampa meiteni un spēcīgi noskūpstīja uz lūpām. Tad, neizlaidis no skavām, ielūkojās viņas mirdzošajās, zilajās acīs.
— Hanij, tu esi brīnišķīga meitene Visbrīnišķīgākā no visām, kuras es pazīstu. Ceru, ka dzīve tevi neizmainīs. Vai tiešām tu gribi taisīt operāciju? Man patīk tava seja tāda, kāda tā ir patlaban. Tā taču ir daļa no tevis un visa tā, kas bijis.
Hanija savilka uzacis un pakāpās atpakaļ
— Neesi tik nopietns. Nevajag par to. Šo vakaru es dāvāju tev. Lūdzu, izstāsti man par mīlestību. Tikai par mīlestību. Vai apsoli? Un tagad apsēdies te.
Bonds smaidīdams paklausīja.
— Apsolu.
— šeit ir majonēze. Pati gatavoju. Bet te — maize, sviests. — Viņa apsēdās pretī Bondam un sāka ēst uzmanīgi viņu vērodama. Kad viņai šķita, ka Bonds, jau ir paēdis, viņa sacīja: — Un tagad vari sākt par mīlestību Izstāsti man visu, visu, ko zini
Bonds ieskatījās viņas sejā Zeltītajam iedegumam cauri spiedās sārtums. Sveču gaismā meitenes acis maigi mirdzēja, tomēr tajās joprojām jautās valdonīgā izpausme, kuru viņš bija pamanījis, kad pirmoreiz sastapa Haniju liedagā un viņa nosprieda, ka viņš grib nozagt gliemenes. Nepacietīgā vēlmē mīkstās, sārtās lūpas mazliet pavērās. Hanijai kopā ar viņu nebija kompleksu. Divi kaisles pārņemti zvēri Viss pilnīgi dabiski Nekāda kauna. Viņa varēja uzdot jebkādu jautājumu un gribēja saņemt atbildi. It kā tuvība starp viņiem jau būtu notikusi.
— Vai redzi.. — tad Bonds apjēdza, ka nepavisam vairs nevar ēst Viņš juta, ka no domas par meiteni izkalst mute. — Hanij, vai nu es ēdīšu, vai arī stāstīšu par mīlestību. Vienlaicīgi es to nevaru izdarīt
— Rīt tu brauksi uz Kingstonu Tev būs diezgan laika lai paēstu. Pastāsti par mīlestību.
Bonda acis pārvērtās divās šaurās, zilās spraudziņās Viņš piegāja pie meitenes, notupās uz ceļgala paņēma viņas roku savās delnās un uzmanīgi aplūkoja plaukstu. Viņai bija lieliski attīstīts Venēras pauguriņš. Bonds ar lūpām piespiedās pie mazās, siltās rokas un maigi iekoda. Viņš juta, ka meitene ar brīvo roku glāsta viņa matus. Iekoda stiprāk. Plauksta pieplaka pie lūpām Hanijas elpa kļuva-satraukta. Viņš iekoda vēl stiprāk. Viņa klusām iekliedzās un spēcīgi atspieda viņa galvu.
— Ko tu dari? — Meitenes acis bija plati ieplestas, un tajās dega drūma uguns, seja nobāla. Viņa paraudzījās uz Bonda lūpām. Un lēnām pievilka viņu sev klāt Viņu lūpas satikās un saplūda Viņas ķermenis smaržoja pēc svaiga siena un saldajiem pipariem. Roku rokā viņi iegāja guļamistabā. Gultu apgaismoja mēness gaisma Uz tās bija nolikts guļammaiss ar atvērtu rāvējslēdzi.
Hanija beidzot atlaida Bonda roku un ierāpās guļammaisā. Tad palūkojās uz viņu
— Guļammaisu es nopirku šodien, — viņa lietišķi teica. — Tas ir divvietīgs. Turklāt nav no lētajiem. Met visu nost un lien iekšā. Vai atceries, ka tev ir zināmi pienākumi.
— Bet.
— Bet vārds ir jātur!