"apvienība. Viņš bija stipri apdedzis un ļoti vārgs, un pēc dažām dienām nomira, taču pirms nāves pastāstīja kādu vājprātīgu notikumu, ka viņu nometnei uzbrucis " ugunspūtējs pūķis šis pūķis nogalinājis viņa biedru, nodedzinājis nometni un devies uz putniem paredzēto zonu, visu laiku spļaudams uguni un baidīdams putnus, kuri aizlidojuši, Dievs vien zina, uz kurieni. Lai gan sargs bija ļoti apdedzis, tomēr viņam izdevies tikt līdz krastam un nozagt laivu Viņš peldējis līdz Jamaikai veselu nakti Nabadziņš droši vien nav bijis savā prātā Tā arī viss beidzās tiesa, apvienībai nosūtītā atskaite nav apmierinājusi tās pārstāvjus. Lai izmeklētu lietu, no Maiami uz salu ar lidmašīnu (salā ir skrejceļš) tika nosūtītas divas svarīģas personas Starp citu salas īpašniekam kravu nogādāšanai ir lidmašīna amfībija.
— šķiet ka šai apvienībai naudas kā spaļu, ja viņi to kaisa vējā kaut kādu putnu dēļ,— M. dzēlīgi piezīmēja.
— Nolaižoties apvienībai piederošā lidmašīna uzsprāga,— pulkvedis turpināja, — pilots un pasažieri gājuši bojā Apvienības vadība aiz niknuma sprāga vai pušu Tiem izdevās pie doktora «NĒ» nosūtīt amerikāņu kor- veti, kurai bija mācības Kārību baseinā. Viņiem ir nopietni sakari ar Vašingtonu. Korvetes kapteinis pavēstīja, ka doktors «NĒ» viņu uzņēmis diezgan laipni. Parādījis kap-, teinim skrejceļu un lidmašīnas atliekas. Kapteinis neko aizdomīgu nav novērojis, šķiet ka nolaižoties bijis pārāk liels ātrums Pasažieru un pilota miesas balzamētas un ievietotas skaistos un dārgos zārkos, kurus doktors «NĒ» nodevis kapteinim Tas bijis satriekts par saimnieka smalko laipnību un lūdzis viņam parādīt nometni, kur dzīvojuši sargi Viņš pavadīts aplūkot to, kas bijis palicis no nometnes Pēc doktora «NE» domām abi sargi pār- dzērušies vai arī no karstuma un vientulības sajukuši prātā, vai — sliktākajā gadījumā — prātā sajucis viens no viņiem. Tas aizdedzinājis nomethi, kamēr otrs gulējis Kapteinim tasjicies pilnīgi iespējams. — Pulkvedis noplātīja rokas. — Tas ari viss izņemot to, ka salā kapteinis manf s tikai duci sārto stārķu. Kad apvienība to uzzināja
visvairāk viņus satracinājusi putnu pazušana un no tā laika viņi mūs moka ar prasību veikt izmeklēšanu Protams, ne Koloniju ministrijā, ne arī Jamaikā neviens nevēlas nodarboties ar šo gadījumu Galu galā tas nokļuva pie mums, — pulkvedis paraustīja plecus un, norādījis uz mapi, teica — un, redz, šī papīru kaudze vai varbūt tās dala nonāca Strengveiza rokās.
— Parasts notikums, kuros iepinas šādas apvienības, ko organizē vecmeitas, — M. dusmīgi sacīja. — Viss sākas ar to, ka viņi kaut ko ņem savā aizsardzībā — baznīcas, vecus namus, vientuļus pensionārus putnus —, un beidzas ar to, ka iekuļas kādā ķezā. Sliktāk ir tas, ka tādi ļaudis apmāna politiķus. No kurienes viņi grābj tik daudz naudas? Dievs vien zina! Domāju, citas vecmeitas to ziedo. Nu, un pēc tam nākas ieviest kārtību kā mūsu gadījumā. Man piespēlēja to lietu tāpēc, ka sala ir britu teritorija un vienlaicīgi — privātīpašums. Oficiāli nevienam nav tiesību tur bāzt savu degunu. Ko lai es daru? Nosūtu uz salu zemūdeni? Kamdēļ? Lai noskaidrotu, ka tur palikuši tikai divi pāri sārto stārķu, — M. izpūta dūmu mutuli — Šā vai tā jūs gribējāt zināt Strengveiza pēdējo uzdevumu, redz, tagad jūs to zināt Vai vēl ir kādi jautājumi? — Viņš agresīvi paliecās uz priekšu.
Bonds neizturēja un pasmaidīja. M. retās dusmu lēkmes bija lieliskas. Izvest viņu no padetības varēja vienīgi laika, spēku un trūcīgo Slepenā dienesta fondu tērēšana. Aģents 007 piecēlās
— Vai es varu paņemt šos papīrus, ser? — viņš samierinoši jautāja — Manī rada izbrīnu tas, ka šo putnu dēļ tieši vai netieši gājuši bojā četri cilvēki Varbūt arī vēl divi — Strengveizs un Trublada. Tas var likties smieklīgi, taču jāizmeklē tieši tas.
— Ņemiet ņemiet — M. nepacietīgi noburkšķēja — un pasteidzieties ar atvaļinājumu Gribu jums atgādināt ka pasaulē ir papilnam arī dtu nepatikšanu.
Bonds pievāca mapi. Viņa roka neviļus pastiepās pēc pistoles un maksts.
— Nē, — M. noskaldīja, — un atcerieties, ka jums pilnībā jāapgūst jauno ieroci fīdz mūsu tikšanās brīdim
Bonds ielūkojās M. tieši acīs Pirmoreiz viņš pret šo alvēku juta naidu. Viņš lieliski aptvēra, kāpēc šodien šefs ir tik stūrgalvīgs un rupjš — tas bija novēlojies sods par to, ka Bonds, pildīdams pēdējo uzdevumu, gandrīz vai bija ļāvis sevi nogalināt Un vēl tāpēc, ka Bonds varēja apmainīt šo pretīgo laiku pret karstu sauli
4. Laipni lūdzam, 007!
Sešdesmit astoņas tonnas smagā lidmašīna lidoja pāri Kubas salas zaļajiem un brūnganajiem laukiem. Apmēram pēc simt jūdzēm tā lēnām tuvojās Jamaikai
Bonds vēroja kā no apvāršņa iznirst zaļa, lielam bru- ņurupuam līdzīga sala. Jo tuvāk nāca Jamaika, jo zilāks kļuva ūdens. Bonds tajā spēja atšķirt daudz sīku saliņu. Beidzot lidmašīna pārlidoja pāri ziemeļu krastam krāšņiem dārziem, kuri ieskāva miljonāru villas, un augstiem kalniem kuru pakājē Bonds pamanīja dīvaini izkaisītu fermu jumtus. Upēs spīguļoja rieta saules stari. Ksaima- ka — tā šo zemi dēvēja aravaku cilts indiāņi — bija salu un upju paradīze. Bondu valdzināja salas skaistums.
Violeta ēna pārvilka pretējā kalna nogāzi. Kingstonas ielās iemirdzējās spožas ugunis, taču osta un lidosta vēl laistījās saules staros, kuros izgaisa bākas gaisma Pēc līgana pagrieziena smagā lidmašīna sāka laisties lejup. Rieta saules zelta atspulgs pēdējo reizi nozibsnīja iluminatoros, un lidmašīna, apiiekusi Zilo kalnu, tuvojās vienīgajam skrejceļam, kas bija izstiepies no ziemeļiem uz dienvidiem. Galu galā klāt arī betona josla. Viegls grūdiens, dzinēja rēkoņa un lidmašīna jau stāvēja pie lidostas zemās ēkas