Un tomēr ar viņu kaut kas nav, kā vajadzīgs, es jums saku. Mums kaimiņu mājā bija viens tāds. Arī kluss, laipns. Tad, lūk, iedomājieties, kādā jaukā dienā viņš nožņaudza savu sievu un ar maizes nazi nogrieza viņai ausis.
— Helgām nav sievas.
Lūk, lūk! Tieši neprecētie visbiežāk arī sajūk prātā. Starp citu, vai ievērojāt, ka viņa kurpes notrieptas ar krāsu?
Vai tad maz kur viņš varēja nosmērēties.
Nezinu, nezinu. Pavisam svaiga zaļa rāsa. Turklāt viņš to slepus notīrīja.
Zaļa? — pārjautāja Undesons. — Vai jūs precīzi ievērojāt?
Ko jūs tā uzbudinājāties? Jā, zaļa bieza krāsa, lūk, te un te uz kurpēm.
— Ak tā …
Jūs it kā izbijāties, — pārbaudoši skatīdamās, piezīmēja Alrika. — Kas te ar jums visiem notiek?
Es nepavisam neesmu izbijies. Vienkārši brīnos. Viņš vienmēr bijis tik akurāts..
Undesons paņēma no galda cigaretes un izgāja gaitenī. Drīz atgriezās Helgs. Apsēdās un sāka strādāt.
Dienu pēc aprakstītā notikuma, piektdienas vakarā, Helgs sēdēja savā kambarītī un līmēja rotaļlietiņas. No stieples un kažokādu atgriezumiem viņš meistaroja mazus velniņus, papuasus un zvēriņus, kurus vairumā pārdeva suvenīru veikalos. Kažok-^as gabaliņus viņš lēti uzpirka kažokādu uarbnīcās. Sī nodarbošanās deva labu papildu peļņu.
Parasti viņš šo darbu darīja ar prieku, bet šoreiz domas kavējās pavisam kaut kur citur. Helgs meklēja izskaidrojumu notikumam ar zaļo dūksnāju. Nebija šaubu, ka viss ir noticis īstenībā un muļķīgā iedzimtība nav vainīga. Iznāk tīras blēņas. Kāpēc dūksnājs? Kāpēc zaļš? Kāpēc tā notika tieši ar viņu? Bet no otras puses — kāpēc viņš ir viņš? Par visu pasaulē var jautāt, kāpēc tas ir tā un nav citādi, un pamēģini tad atbildēt. Galu galā, ja dūksnājs eksistē, tas nozīmē, ka tā tam jābūt.
Kaut ko vairāk aptvert Helga prāts nespēja. Viņa rokas tai laikā veikli meistaroja vēderainus lācīšus un pinkainus mežainus.
Helgs sāka domāt par darba jautājumiem. Alrikas kundze regulāri apjautājās par viņa labsajūtu un ieteica lietot nitroglicerīnu. Vairākas reizes viņa to uzrunāja nevis vienkārši «Helg», kā parasti, bet gan «Helga kungs». Nezin kāpēc it kā mēģinādama pieglaimoties.
Helga kungs, vai jūs zināt, ka jūlijā pie mums samazinās darbinieku skaitu? — viņa jautāja ceturtdien pēc pusdienām.
Pirmo reizi dzirdu, — Helgs uztraucās. — Kuru tad taisās atlaist?
Nav ne mazākās nojēgas. Zinu vienīgi to, ka atbrīvos trīs darbiniekus. Bet no kādām nodalām un tieši kurus — nav skaidrs.
Visu laiku tā nolādētā krīze, — norūca Undesons un izgāja uzsmēķēt.
Ziniet, Helga kungs, — Alrika ierunājās pusbalsī, — man ir aizdomas, ka pirmais kandidāts būs viņš.
Un viņa pamāja uz Undesona tukšo krēslu.
— Priekšniecībai ir labi zināma viņa tieksme iedzert, — viņa turpināja. — Pagājušajā gadā viņš pļēguroja četras reizes, vienmēr pa nedēļai, vai atceraties?
— Viņš taču slimoja.
— Oho, neesiet tāds vientiesis. Tie, kam nepieciešams, labi zina, kurā veikalā viņš nopirka savas kaites. Ticiet man, ka tas nebija piena veikals. Nu, bet mums abiem nav pamata uztraukties. Vai tā nav?
— Jā, protams, — piebalsoja Helgs un izlikās, ka ir iegrimis izgriezumu šķirošanā. Alrikas paziņojuma radītās bailes pamazām pierima, taču viņa apziņā pa pilītei nogulsnējās uzbāzīgs, truls nemiers. Pļēgurs Undesons ir izglītots, apbrīnojami veikli lasa trijās valodās, atzīmēdams izgriežamos rakstus. Tikai tāpēc viņu visu laiku cieš. Alrikas kundze strādā birojā gandrīz trīsdesmit gadu, un viņai ir nevainojama reputācija. Tātad, ja štatu sa samazināšana skars viņu nodaļu, atbrīvos Helgu. Bet var būt, ka tomēr ne. Viņu taču arī uzskata par labu darbinieku. Sākot ar šo gadu, viņš saņem piemaksu pie algas. Nelielu, bet tomēr. Ja tā turpināsies arī uz priekšu, viņš varēs nopirkt māju ātrāk, nekā domāja. Bet, ja viņu atbrīvos, no mājas pirkšanas nekas neiznāks, jo atlikušajās mūža dienās viņš būs spiests apēst savus ietaupījumus.
Kad Helgs piecēlās, viņam lipa ciet acis. Ielicis gatavās rotaļlietas un materiālus kastēs, viņš uzklāja šauro dzelzs gultu. Žāvādamies gāja uz vannas istabu. Atvēra durvis un nokļuva zaļajā purvā.
Līdzenumu apspīdēja blāva gaisma, kas izlauzās starp blīviem mākoņiem. Vietām virs staignāja pacēlās tievas miglas šķipsnas. Kā sastindzis Helgs stāvēja, līdz potītēm iegrimis smirdīgajās dūkstīs. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka aiz loga sen satumsusi nakts, bet šeit tai pašā laikā ir gaišs. Nedaudz attapies no satricinājuma, viņš sāka ielūkoties rūpīgāk un atkal visapkārt nesaskatīja neko citu kā vienīgi purvu. Cik tālu sniedzās skats, pletās gludais un savā mierā šausmīgais dūksnājs. Helgs stāvēja ideāli apaļā horizonta centrā un iztēlojās sevi par rasēšanas dēlī iesprūdušu cirkuja adatu.
Kas zina, cik ilgi tas turpinājās. Helgs zaudēja jebkādu laika izjūtu un pēkšņi atkal atradās vannas istabā.
Aiz riebuma drebēdams, viņš nomazgāja no kājām siltās, smirdīgās dūkstis un iemērca bļodā rītakurpes. Lai izgaisinātu pretīgo dūkšņu smaku, viņš bagātīgi ap-pūta kājas ar dezodorantu. Saslaucīja uz grīdas palikušās pēdas un devās gulēt.
Viņš ilgi nevarēja aizmigt. Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, Helgs mēģināja apjēgt, kas ar viņu notiek. Viņš, cilvēks vidējos gados, ar vidēju izskatu un vidēju prātu, samierinājās ar parastu, pieticīgu eksistenci. Viņš labi zināja savu vietu pasaulē: viņa uzdevums bija izgriezt rakstus, kurus ar sarkanu zīmuli bija apzīmējis Undesons, un pēc atzīmēm salikt tos kastītēs, kurām ir 120. līdz 250. numurs. Izgrieztos un sašķirotos rakstus Alrika salika aploksnēs un izsūtīja abonentiem. Par darbu Helgs saņēma naudu, krāja to un pārvērta gāzes kompānijas akcijās. Apmēram pēc deviņiem gadiem viņš varēs nopirkt par saviem ietaupījumiem savrupmāju.
Pasaulē, kurā Helgs veiksmīgi un mērķtiecīgi pavadīja dienu pēc dienas, dienu pēc dienas, valdīja skaidrība, kārtība un loģika. Taču viņa dzīvē ir ienācis kaut kas negaidīts. Kaut kāds smirdošs dūksnājs, kurā viņš nezin kāpēc nonāk un stāv, stingdams bailēs gluži kā skolotāja nosodīts skolēns. Helgām likās, ka tā ir drausmīga ņirgāšanās par viņu, ka viņš nokļuvis noslēpumainu spēku varā, kuri ar drūmu humoru mudina uz bezprātīgu Ticību. Viņš nolēma nepadoties, par katru cenu saglabādams dvēseles mieru un veselo saprātu.
Visu laiku Helgām neizgāja no prāta gaidāmā darbinieku skaita samazināšana. Viņš baidījās kādam pastāstīt par dūksnāju, lai viņu nesāktu uzskatīt par psihiski slimu un neatbrīvotu pirmām kārtām. Kāpēc gan, piemēram, Undesonam nepalaist baumas, ka Helgs ir zaudējis veselo saprātu, un līdz ar to nepasargāt no atlaišanas sevi? Tātad jātur mēle aiz zobiem …
Pārdomu nomocīts, viņš aizmiga tikai pret rītu.
Pagāja dažas dienas. Atgriezies mājās no darba, Helgs atvēra durvis un atkal nokļuva zaļajā dūksnājā. Šoreiz viņš sabija tur apmēram stundu un īpašas bailes neizjūta. Viņš nosprieda, ka no tā, kam jānotiek, tik un tā nevar izbēgt. Un nekādu ļaunumu purvs nebija nodarījis. Vajadzēja tikai stāvēt un gaidīt, kamēr tas izgaist. Kad dūksnājs viņu atlaida, Helgs notīrīja kurpes, izmazgāja zeķes un bikšu atlokus.
Ritēja dienas. Kādreiz, ar šķērēm graizīdams avīzes numuru, viņš pamanīja rakstu par pusfantastisku Arktikas dabasgāzes izmantošanas projektu. Sakarā ar enerģētiskās krīzes saasināšanos raksta autors ieteica apgūt bagātās, bet ļoti tālās gāzes atradnes un pārvadāt sašķidrināto gāzi ar gigantiskiem dirižabļiem. Viņš pierādīja, ka salīdzinājumā ar gāzes vadu celtniecību izdevumi palielināsies tikai nedaudz, orientējoši par četriem miljardiem. Paredzēja, ka pēc šī projekta realizēšanas daudzas konkurējošas gāzes kompānijas cietīs lielus zaudējumus.