Kad Helgs izlasīja rakstu, viņam kļuva nelabi. Viņa nauda, kas bija sakrāta ar nenogurstošu darbu un taupīgi dzīvojot, varēja iet zudumā. Nav izslēgts, ka vistuvākajā laikā kritīsies akciju vērtība. Taču, no otras puses, līdz šim tās ik gadu bija kļuvušas dārgākas, dodamas Helgām solīdas dividendes. Pasvārstījies viņš nolēma riskēt un atstāt visu pa vecam.
Pēc kādām trim četrām dienām Helgs vēlreiz nokļuva zaļajā dūksnājā. Viņš jau bija ievērojis, ka parasti tas notiek trešdienās un piektdienās. Purvs viņam uzglūnēja aiz jebkurām durvīm vai nu no rīta, ejot uz darbu, vai vakarā. Pagāja mēnesis, un Helgs pārliecinājās, ka ik reizi smirdīgās duļķes kļūst dziļākas. Tās viņam sniedzās jau līdz ceļiem. Vajadzēja portfelī nēsāt līdzi rezerves bikses un pēc purva izgaišanas kaut kur klusā vietā pārģērbties. Līdz ar to palielinājās izdevumi par ziepēm un dezodorantiem, tāpēc vajadzēja samazināt citus budžetā paredzētos izdevumus, galvenokārt uz pārtikas rēķina.
Naktīs Helgu mocīja murgi. Viņam pa visu pilsētu dzinās pakaļ no kājām līdz galvai ar zaļo žurgu notrieptu cilvēku pūlis. Viņš ar pūlēm izbēga, augstu celdams kājas, it kā vilkdams tās ārā no staignā bruģa. Bēga un nevarēja nekur paslēpties; metās pavārtēs, kāpņu telpās, rāpās uz jumtiem vai līda pagrabos, bet viņu visur uzmeklēja. Sagrāba, valstīja pa zemi un klusā niknumā uz kaut kurieni vilka. Helgs nezināja, tieši uz kurieni, taču nebija šaubu, ka ar viņu grib izdarīt kaut ko šausmīgu. Viņš pamodās pats no sava kliedziena, aizmiga, un šausmas atkārtojās.
Kādreiz viņš ieraudzīja, ka ļaužu pilnajā ielā pa priekšu iet cilvēks, kura bikses zem ceļiem no vienas vietas notraipītas ar zaļo žurgu. Viņus šķīra kādi desmit soļi. Cilvēks soļoja ātrā, steidzīgā gaitā un bieži atskatījās. Ievērojis, ka Helgs laužas cauri drūzmai, cenzdamies viņu panākt, nepazīstamais iedrāzās pirmā tuvākā nama kāpņu telpā un nozuda. Sekot viņam Helgs neiedrošinājās «Tātad arī citi nokļūst dūksnājā,» Helgs domāja. «Kas zina, var būt, ka itin visi ir tur bijuši, tikai negrib atzīties. Iespējams, ka tā bijis vienmēr, visos laikos un ar katru cilvēku. Bet ļaudis ir klusējuši, izlikdamies, ka zaļā žurga vispār neeksistē …»
Kopš tā laika Helgām izveidojās paradums aplūkot garāmgājēju apavus.
Dūksnāja noslēpums nomāca viņu aizvien mokošāk. Helgs ārkārtīgi ātri uzbudinājās. Viņu kaitināja Undesena sēcošā elpošana, Alrikas pļāpāšana un pat paša šķēru šņirkstoņa.
— Jūs, Helga kungs, tā kā būtu novājējis, — Alrika kādreiz piezīmēja. — Kā ir ar jūsu sirdi, vai neniķojas?
— Nē, paldies.
— Ak, šī šausmīgā, šausmīgā dzīve, tā jebkādu veselību sabeigs. Vai jūs zinā ka drīz kļūs dārgāki zemes iecirkņi? Tui I klāt palielinās nodokli namu īpašniekiem. Es pat baidos domāt, cik tad saimnieks prasīs par dzīvokli.
— Kā padārdzināsies? Kad?
— Runā, ka nākamajā gadā. Iedomājieties, par piecpadsmit procentiem. Es tagad iešu pusdienās.
Helgam apreiba galva. Viņš automātiski izņēma no portfeļa termosu un sviestmaizīšu tīstokli, gremoja barību un uzdzēra vāju tēju, visu laiku blenzdams vecajā kartotēkas skapī.
Pasaulē valda kaut kādi vareni un neizprotami spēki. Tie kā dzirnakmeņi bez žēlastības aprij naftu un rūdu, enerģiju un ūdeni, mežus, zemi, pilsētas un apdzīvotās vietas, cilvēkus un kopā ar tiem arī pašu Helgu.
Paēdis viņš paņēma papīru ar zīmuli un aprēķināja, už kādu laiku būs jāatliek mājas pirkšana, ja apstiprināsies Alrikas teiktais.
Līdz pusdienas pārtraukuma beigām bija atlikušas kādas divdesmit minūtes. Cenzdamies atbrīvoties no drūmajām domām, Helgs izgāja pastaigāties tuvējā parkā. Sakumpis un rokas uz muguras salicis, viņš klaiņoja kuplo liepu paēnā. Visu viņa būtni bija pārņēmusi mokoša vienaldzība. Viņš apsēdās uz sola un truli vērās **vā)kārt. Pēc tam paraudzījās uz tuvāko Solu, uz kura eleganti ģērbies vīrietis ar mīkstu platmali galvā lasīja avīzi. Tā seja Helgām likās pazīstama. Labi ieskatījies, viņš piecēlās un piegāja pie cilvēka platmalē.
— Lansten, tu? — viņš izsaucās. — Esi sveicināts!
Cilvēks paskatījās uz Helgu.
Piedodiet, man nav bijis gods ar jums iepazīties.
Vai tiešām nepazīsti? Tas taču esmu es, Helgs. Atceries, kā mēs ķīmijas stundā palaidām peli. Mūs abus toreiz veda pie direktora.
A, nu, kā tad, kā tad… Sāku atcerēties.
Lanstens salocīja avīzi. Helgs apsēdās viņam blakus.
— Dzirdēju, ka tu esot kļuvis par lielu vīru.
ļ*"li— Hm… Droši vien var teikt arī tā.
^-iiarbā ar mani ir apmierināti, — atbildēja Lanstens, aplūkodams Helga žaketi.
No kopīgajiem paziņām Helgs bija uzzinājis, ka Lanstens ieņem svarīgu posteni kādā iestādē, kuras nosaukumu visi uzskata par labāku tieši neminēt.
Nu, bet ko tu dari? Kā man šķiet, vēl joprojām neesi apprecējies.
Jā, viss pa vecam… Dienu klusītiņām velku savu jūgu. Pie mums runā, ka jūlijā samazinās darbinieku skaitu. Man, protams, nav ko uztraukties, es, zini, esmu labāko vidū …
— Nu, nu. Labi, Helg, visu to labāko. Lanstens piecēlās no sola, un Helgs pēc
paraduma paskatījās uz viņa apaviem. Pie kreisās kurpes papēža bija pieķērusies zaļo duļķu šķipsna.
Pagaidi!
Kas noticis? Helgs uzlēca kājās.
Tātad arī tu? … Ari tu … mēdz būt.. tur? Jā? — viņš sāka neskaidri čukstēt.
— Neko nesaprotu. Par ko tu runā? — brīnījās Lanstens, nemanāmi atbrīvodams piedurkni no Helga pirkstiem.
— Nu, tur … zaļajā dūksnājā.
— Nevaru aptvert, ko tu gvelz, — vēsi sacīja Lanstens.
— Nu, tev taču pie kurpes.. Lanstens nedaudz pieliecās un apskatīja
kājas. Kad viņš atkal paskatījās uz Helgu, tas notrīcēja.
— Es. Neko. Nē. Redzu, — caur zobiem novilka Lanstens.
Helgs neizturēja un novērsa skatienu.
— Varu dot tev padomu: klusē, — nedaudz laipnāk sacīja Lanstens.
— Bet, protams..
— Piedod, es steidzos. Un Lanstens aizgāja.
Helgs pamīņājās uz vietas, pēc tam sāka steidzīgi iet uz darbu.
Tās pašas dienas novakarē viņš nokļuva dūksnājā, iegrimdams jau līdz jostas vietai. Viņš stāvēja, acis aizmiedzis un smirdoņas dēļ tikko spēdams paelpot.
— Ahā … Lūk, kā … — viņš šļupstēja. — Tas garāmgājējs… Un tagad Lanstens … Tā, tā, tā …
Dzirdot savu nesakarīgo šļupstēšanu, Helgām likās, ka viņš sāk kaut ko saprast.
— Bet ja nu mēs visi dzīvojam šeit, šajā dūksnājā? — viņš pēkšņi teica. — Un ja nu viss pārējais mums tikai izliekas?
Viņš atvēra acis. No debesīm plūda izkliedēta, bālgana gaisma. Dūksnājs tajā laistījās un nezin kāpēc šķita dzīvs. Baismā žurga mērcēja Helga gurnus.
Nākamās darba dienas beigās viņš piegāja pie Undesena, kurš gaitenī smēķēja.
— Paklausies, vai tev nebūtu stundiņa brīva laika?
Undesens ievilka dūmu un izlaida gaisā apaļu mākonīti, tad ar knipi notrausa cigaretei pelnus.
— Atkarībā no tā, kāda tev vajadzība.
— Man nepieciešams ar tevi apspriesties. Varbūt aiziesim izdzert pa kausam alus? Es uzcienāšu.