Undesens nespēja noslēpt izbrīnu. Helgs darbabiedru vidū bija pazīstams kā atturībnieks un sīkstulis.
Pabeiguši darbu, viņi kopīgi izgāja no biroja un iegriezās pirmajā dzertuvē, kas pagadījās ceļā.
Stāsti, kas tev lēcies, — teica Undesens, ar troksni izdzerdams uzreiz puskausa un brīvi atlaizdamies krēslā; viņa krunkainā seja, kas šķita kā no jēlas mīklas veidota, atplauka un kļuva sārta. Helgs sēdēja sakumpis, ar skatienu ieurbies neaizskartajā alus kausā, it kā tumšo puspagraba velvju nomākts.
Nezinu pat, kā iesākt, — Helgs pusbalsī atzinās. — Saki, lūdzu, — vai ar tevi notiek neparastas lietas?
— Kā tas ir?
Es vienkārši jautāju — vai ar tevi ir atgadījies kaut kas tāds? — Helgs nenoteikti pagrozīja gaisā visus piecus rokas pirkstus. — Nu, kaut kas ārkārtīgs.
Protams, un kā vēl. Pagājušajā rudenī es pamatīgi sametos, aizmigu parkā un man nozaga cepuri.
Es taču nerunāju par tādiem sīkumiem. Es nopietni. Par kaut ko pilnīgi neizskaidrojamu. Un neaptveramu.
Undesens gari nopūtās, noņēma brilles un, domās nogrimis, kodīja to rāmi.
— Nopietns man nekas nav gadījies. Nekad, — viņš uzlika brilles un lūkojās Helgām sejā. — Bet uz kuru pusi tu tēmē?
— Nu, vienkārši tā.
Abi izlikās, ka saruna viņiem ir vienaldzīga.
— Tu esi it kā no ratiem izmests, — piezīmēja Helgs, alus bāra piesmēķētajā puskrēslā mēģinādams ieskatīties resnuļa
sejā.
— Es? Kas tev nāk prātā? Uz tavu veselību!
Viņi iemalkoja alu.
— Tātad tu saki — kaut kas bezjēdzīgs, — iesāka Undesens. — Bet kur tu
* vispār saskati jēgu? Personiski es to neredzu nekur. Un, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs visi mirkstam līdz jostas vietai mēslos.
Helgs nodrebēja, un Undesens to ievēroja, bet turpināja runāt, it kā neko nebūtu pamanījis.
— Jā, jā, dzīvojam līdz jostai mēslos un izliekamies, ka viss ir kārtībā. Ka mēs neko neievērojam. Ka mēslu it kā vispār nebūtu. Tas ir, ja skaidrotu, tie, protams, atrastos, bet tā jau ir jābūt un ne citādi. Tātad vis notiek tā, kā vajadzīgs. Un labi, kā teikt, ka esam mēslos un nevis, piemēram, sērskābē.
Atraugodamies viņš izdzēra alu un turpināja:
— Tu saki, bezjēdzīgs? Hal Nu, ņemsim, piemēram, kaut vai tevi. Tu dzīvo, rosies, ik dienas izgriez visādas blēņas, ēd, guli. Un tā tālāk. Bet vai tu bieži padomā, kāda tam visam jēga? Vai tevī pašā tā ir? Tu taču ne reizi par to neesi domājis, varam kaut saderēt. Tā ņu tas ir. Un nevajag domāt, citādi sāksi saprast, ka tā sauktā dzīve tāds tukšs jandāliņš vien ir. Viena nebeidzama kņada. Kņada ēšanas dēļ, apģērba dēļ, apšaubāmu ērtību dēļ — teiksim, vēlēšanās sēdēt mīkstā krēslā, komandēt padibeņu baru, kuri savukārt jauc prātus veselam kretīnu pulkam. Kā dēļ to visu dara? Galu galā vēdera dēļ. Bet kas tas vēders tāds ir? Mēslu fabrika. Tā nu, aprakstījuši loģisko loku, esam atgriezušies pie manas runas sākuma. Bet šajā lokā ir vieni vienīgi mēsli. Vai saprati? — Viņš pašķielēja uz tukšo krūzi un no-šmakstināja lūpas.
— Nu, nē. — iebilda Helgs. — Tā jau nu nav. Ikviens taču vēlas dzīvot labi. Gan tu, gan es, gan jebkurš cits. Vai tad tā ir bezjēdzība?
Absolūti! — atcirta Undesens.
Es tev nevaru piekrist.
Tad sēdi mēslos, — ieteica Undesens. Iestājās klusums. Helgs pagrozīja rokās
kausu, iedzēra malku.
Jā, vēl par štatu samazināšanu, — viņš teica. — Vai nekas tuvāk nav dzirdēts?
Vari neuztraukties. Viss jau ir izlemts. Mūs abus neaiztiks.
Vai tu to droši zini?
Droši. Labāk iedzersim par to.
Paldies, man vairāk negribas.
Kā zini. Kas tev bija pārrunājams?
Nekas. Tāpat gribējās patērzēt.
— Izlocies … Nu, nu. Es eju. Undesens piecēlās, iebāza rokas kabatās
un līgodamies gāja uz durvīm. Helgs viņu panāca uz ielas.
— Undesen, pagaidi! No kā tu uzzināji par atlaišanu?
— No sekretāres. Vari gulēt mierīgi. Ceļā uz mājām Helgs sapņoja par savu
savrupmāju. Plašu divstāvu ēku, lai no rītiem varētu nokāpt pa kāpnēm, nevīžīgi šūpojot rītasvārku jostas zīda pušķi. Jā, jā, tieši tā, kā sensenis redzētā filmā par bagātnieku dzīvi, rītasvārku pušķi ieskaitot …
Un, tai pašā vakarā iekļuvis dūksnājā, viņš stāvēja, bezgalīgi smaidīdams un domādams savu domu.
Apmēram nedēju pēc sarunas dzertuvē Helgs, kā parasti ieradies darbā, neieraudzīja pie galda Undesenu. Stundas laikā viņš pabeidza izgriezt rakstus, kas bija palikuši pāri no iepriekšējās dienas, un salika tos kastītēs. Undesens joprojām neieradās, un nebija kam atzīmēt izgriežamos avīžu rakstus.
— Alrikas kundze, vai Undesens ir saslimis? — Helgs jautāja.
Alrika pacēla galvu no rakstāmmašīnas.
Kā? Vai tad jūs vēl nezināt?
N-nē. Vai kas noticis?
— Nu, viņš taču izdarījis pašnāvību. Vakar vakarā.
Helgs raudzījās Alrikā un nespēja pateikt ne vārda.
Vai jūs varat iedomāties? Ne no šā. ne no tā izdzēris veselu paku miega zāļu. Mums piezvanīja viņa dzīvokļa saimniece un visu pastāstīja. Starp citu, viņš vienmēr bija tāds savāds. Es jau sen ievēroju. Man acs ir ietrenēta, varat būt drošs. Man kaimiņos viens tips sajuka un nobeidza savu sievu. Iedomājieties, viņš nogrieza tai ausis…
Jūs par to jau stāstījāt, — Helgs viņu pārtrauca.
Vai tiešām? Tad, lūk. Tam tipam bija paradums grauzt nagus, nu tieši tāpat kā Undesenam. Vai varat iedomāties? Jau toreiz kad viņš pie mums sāka strādāt, es nospriedu, ka ar šo cilvēku jābūt pēc iespējas uzmanīgākai…
Helgs nedzirdēja. Viņa ķermeni sāka kratīt auksti drebuļi.
Tātad jūs domājat, ka viņš sajucis? — viņš jautāja.
Nu, protams, protams. Tikai vājprātīgs cilvēks varēja atstāt tik jocīgu zīmīti.
— Vai tad viņš atstājis zīmīti?
Jā, pavisam īsu. Kaut ko, it kā … Pagaidiet, atcerēšos. Nu jā, kā tad: «Negribu vairāk ķepuroties dūksnainajā purvā. Visu to labāko vēlēdams, Undesens.» Vai jums kļuva nelabi, Helga kungs? O, jums vajag sevi saudzēt.
Nē … Nekas … Viss ir kārtībā … Es labāk iešu nodzerties ūdeni.
Undesena vietā drīz sāka strādāt jaunizcepts filoloģijas bakalaurs, vēl pavisam jauns cilvēks ar pielaizītām ūsiņām un piņņainu seju.
Un viss ritēja parastajā gultnē.
Bet dūksnājs kļuva aizvien dziļāks. Augusta vidū Helgs iegrima žurgā līdz padusēm. Vairākas reizes viņš- nokavēja darbu tādēļ, ka ilgi mazgāja nost dubļus.
Helgs nekādi negribēja ticēt, ka drīz purvs viņu aprīs ar visu galvu. Viņš centās sevi pārliecināt, ka tāda nejēdzība nevar notikt, ka viss mainīsies, kaut kā nokārtosies. Taču viņa dzīvi gandēja pastāvīgas apslēptas šausmas, kas viņu nepārtraukti mocīja. Kādreiz izmisuma brīdī Helgs nopirka kurpes ar augstiem papēžiem un kopš tā brīža tās nekad neno-vilka.
Pienāca diena, kad viņš iegrima dūksnājā līdz kaklam. Tikai tad Helgs nolēma bēgt, cerēdams, ka pārcelšanās uz citu novadu pasargās viņu no purva. Viņš steidzīgi pieprasīja atvaļinājumu, pārvērta naudā visus savus kapitālus un ar pirmo lidmašīnu, kas gadījās pa rokai, aizbrauca uz kādu jūrmalas kūrortpilsētu.
Helgs apmetās viesnīcā, kura arhitektoniski atgādināja no stikla un betona darinātu lieveniti, kas pielīmēts pie Iegarenas klints, kura vietām apaugusi ar krūmājiem. Ātrgaitas lifts savienoja viesnīcu ar oļiem klātu pludmali, kuru no ausmas līdz rietam izraibināja svītraini saulsargi un gu-ļamkrēsli. Ieapaļā licl pret akmeņiem plīsa krasta bangas, pārvērzdamās apžilbinoši baltās putās.