No Helga istabas loga varēja redzēt pilsētiņu, kas bija izstiepusies gar augsto krasta krauju. Dārzu burzguļojošajā zaļumā kā sarkanas skabargas rēgojās dakstiņu jumti. Līdzīgi milzīgam pakavam pilsētiņu aptvēra kalnu grēdas. To pakājē stiepās plantāciju svītrainie ielāpi, augstāk nogāzē auga skrajmežs, kas atgādināja nodilušas vilnas šķipsnas, no kurām kā sēnes līda laukā brūnas granīta smailes.
Pret vakaru no kalna slīdēja lejā milzīgs, melns kamolains mākonis. Tas stiepās pāri krastmalai, kura bija kļuvusi blāva, un atnesa brāzmainas lietus gāzes. Lietus pilienu ieaijāts, Helgs mierīgi aizmiga.
No rīta viņš pabrokastoja kafetērijā uz viesnīcas jumta. Lēni dzēra kafiju, atknieb-dams no grauzduļiem gabaliņus un mezdams tos histēriski ķērcošajām kaijām, kuras lidoja gar pašām terases margām. Ar naudaszīmēm piebāztais čemodāniņš stāvēja zem krēsla, nomocīdams Helgu ar savu visspēcību. Atstājis sev tikai kabatas naudu, Helgs nodeva čemodānu uzglabāt viesnīcas seifā un aizgāja pastaigāties.
Klusās ieliņas liecināja par kārtību un nosvērtību sadzīvē. Pāri žogiem liecās augļu pilni koku zari. To ēnā snauda brīnum-mierīgi klaiņojoši suņi. No pilsētiņas iedzīvotājiem Helgs šai stundā nesatika nevienu, uz pludmali gāja vienīgi bikini tērpusies gardegunaina meitene un vecene melnā kleitā, ar aubīti galvā, vedot aiz iemauktiem samtspalvainu ēzelīti, kurš bija iejūgts ar piena kannām piekrautos ratos.
Piegājis pie kraujas, Helgs apsēdās uz akmeņu krāvuma un ilgi skatījās, kā virf jūras pelēkā dūmakā karājas caurspīdīgā saule, bet zem vīna, pie horizonta, balto notraipīta zvejnieklaivas bura.
Pusdienlaikā viņš atgriezās viesnīcā, iegāja savā istabā un iegrima zaļajā dūksnājā, kurš jau sniedzās līdz pašām lūpām. Pamatstājā stāvēdams purvā, viņš idiotiski ķiķināja, un siltā žurga kutināja viņa seju. Izrādās, ka dūksnājs eksistē visur un paslēpties no tā nav iespējams. Vienalga, kurp Helgs bēgtu, tas viņu visur panāks, panāks un nonāvēs.
Kad dūksnājs viņu atbrīvoja, Helgs nometās četrāpus uz grīdas un ilgi tā tupēja smirdošās, zaļās žurgas peļķē. Lai arī cik savādi tas būtu, šī bezjēdzīgā un apkaunojošā poza sniedza viņam atvieglojumu. Viņš piecēlās, ielaida vannā ūdeni un, apmeties uz tās malas, turēja rokā bārdas skuvekļa asmenīti. Sakoncentrēdams spēkus, viņš sēdēja un vilka pa plaukstu ar asmenīša neaso malu. No krāna straumēm tecēja ūdens, veidodams vizuļojošus pūslīšus. Helgs piecēlās un saniknots nospļāvās. Bārdas skuvekļa asmenīti viņš nolika uz spoguļgaldiņa.
Helgs rūpīgi nomazgājās, iesmaržojās, uzvilka jaunu uzvalku un nobrauca pagrabtelpas restorānā. Tur viņš pasūtija lieliskas pusdienas, pudeli šampanieša un nosēdēja pie galdiņa līdz vēlam vakaram. Zālē pamazām pulcējās apmeklētāji, kļuva trokšņaini, pēkšņi nodzisa gaisma, stūros iedegās krāsaini prožektori, un uz estrādes Iznāca orķestranti — nēģeri purpursarka-nās frakās. Zāli pāršalca blūza plūstošā, stieptā melodija.
Helgs dzēra, ēda, dejoja, atkaļ ēda un dzēra. Aizrāvies viņš pasūtija cigāru un pirmo reizi mūžā mēģināja uzsmēķēt, bet, jau dažas reizes ievilcis dūmus, bija spiests doties uz tualeti. Atguvies un sakārtojis sabojāto iestīvinfito žabo, viņš ieklīda bā-
Nav beigu