Donalds E. Vestleiks
Dūmi
1
Fredijs bija melis. Fredijs bija zaglis.
Un tā, viņa vārds bija Fredijs Nūns, viņš bija ceturtais no deviņiem bērniem, kas dzīvoja nelielā rindu mājā Ozona parkā. 1a atrodas Kvlnsā, Ņujorkas priekšpilsētā, līdzās Džona F. Kenedija Starptautiskajai lidostai, tieši zem katras lielākas lidmašīnas, kas ielido no Eiropas, nolaišanās ceļa, ja vien vējš nepūš no dienvidaustrumiem. Bet tas gadās visai reti. Visu viņa bērnību skaļās un pelēkās lielo, plato reaktīvo lidmašīnu korpusu ēnas stiepās pāri, pāri un pāri Fredijam Nūnam, viņa brāļiem un māsām, un mājai tā, it kā mēģinātu viņus noslaucīt no zemes virsas; taču katra ēna pārslīdēja, bet viņi atradās vēl turpat.
Fredija tēvs strādāja un aizvien vēl strādā Ņujorkas pilsētas Sanitārijas departamentā, karājoties uz atkritumu savākšanas mašīnas aizmugurējā kāpšļa. Viņš ir labā arodbiedrībā un saņem pieklājīgu algu un apdrošināšanu, bet ne pietiekamu ģimenei ar deviņiem bērniem. Var jau būt, ka tieši tāpēc septiņu gadu vecumā vietējā veikaliņa rotaļlietu nodaļā Fredijs Nūns kļuva par zagli.
Un tas, ka viņš kļuva par zagli, bija iemesls, kāpēc viņš kļuva arī par meli. Tie abi iet roku rokā.
Fredija nepabeigtā vidusskola bija pamatīgs dārgakmeņu kalns. Nepagāja ilgs laiks, kad Frediju savaldzināja un padarīja par vergu daudzas vielas, kas viņam ļāva planēt tāluvirs ielidojošo lidmašīnu ceļiem. Nelaime bija tikai tā, ka ikkatrs spēcīgāks produkts, kas viņam ļāva lidot vēl augstāk, arī maksāja vairāk. Sasniedzot četrpadsmit gadu vecumu, Fredija iemesls būt zaglim bija mainījies; viņš to tagad piekopa, kā saka žurnālu nopietnie raksti, lai atbalstītu savu paradumu. Patiesībā tas bija viņa otrs ieradums, jo pirmais jau bija sen iedibināts: būt zaglim. Pirmais paradums balstīja otru.
Fredijs pirmo reizi iekrita sešpadsmit gadu vecumā, nezinot, ka namā, ko viņš Longailendas Masapekva parkā mēģināja aplaupīt, ir
klusā signalizācija — viņi nebija atsaukusiNewsday piegādi, aizejot atvaļinājumā — tā arī bija tā kļūda, ko viņš neapzinājās izdarījis, pirms visas tās policijas patruļmašīnas parādījās pagalmā. Viņu nosūtīja uz mazgadīgo noziedznieku centru pavalsts ziemeļos, kur viņš iepazinās ar puišiem, kas bijadaudz sliktāki nekā viņš. Būdams viens no tiem, kas izdzīvo, Fredijs ātri piemērojās. Par laimi cietums pludoja no narkotikām, tāpat kā kura katra vidusskola, un laiks pagāja ātrāk, nekā tas būtu citos apstākļos.
Tas bija beigas Fredija formālajai izglītībai, taču ne ieslodzījumiem. Viņš izcieta vienu termiņu kā mazgadīgais, tad divus kā pieaugušais, pirms viņš attapās kameru nodalījumā, kas bija brīva no narkotikām, un tā bija situācija, kas gandrīz likās nedabiska. Kas tad bija noticis — baltie cietumnieki, kas bija atdzimuši kā kristiešu fundamentālisti, un melnie, kas bija pieslējušies islamam, nu reiz apvienojās un uzmanīja šādu cietumu kā putekļu sūcēji. Viņi bija daudz veiklāki un daudz niknāki nekā īstie cietumsaigi, un viņi uzturēja šo cietumutīru. Ja pie tevis atrada kaut vaiTylenol tableti, tad vajadzēja atrast nolāpīti labu izskaidrojumu.
Kad viņš ieradās šoreiz, lai atsēdētu piespriesto termiņu, Fredijam bija divdesmit pieci gadi. Vienpadsmit gadus viņš bija lidinājies virs lidmašīnu ceļiem. Nolaišanās, ko viņš šajā kamerā veica, bija nelīdzena, bet viņš to izturēja, un kā saka piloti — katra nolaišanās, pēc kuras tu no skrejceļa aizej savām kājām, ir laba nosēšanās.
Un te nu Fredijs atklāja sevi no jauna. Kopš četrpadsmit gadu vecuma viņš sevi nebija pazinis un ar pārsteigumu atklāja, ka viņam patīk tas čalis, par ko bija kļuvis. Viņš bija apķērīgs, ja nu reiz bija atguvis smadzenes. Bija īss un kaulains, bet toties muskuļains un spēcīgs. Viņš atgādināja savvaļas lapsu un pats par to priecājās. Viņam patika tas, ko redzēja sevi darām, patika tas, ko dzirdēja sevi domājam, un patika tas, kā viņš dzīves paisumos un bēgumos izturējās.
Viņš sevi nepārveidoja, nekad nepiedzima otrreiz un nemainīja vārdu uz Frediju X1, bet ja nu reiz bija ticis vaļā no narkotikām, neredzēja nekādas vajadzības pie tām atgriezties. Tas būtu tāpat, kā sevi aplipināt ar gripu: atgriešanās pie iesnainā deguna, trulām galvas sāpēm, palēlinātiem domāšanas procesiem, sausas un niezošas ādas. Kam gan tas bija vajadzīgs?
Un tā, kad Fredijs Nūns pēc diviem gadiem, divdesmit septiņu gadu vecumā, nonāca uz ielas, viņš neatgriezās pie narkotikām. Palika tīrs, apķērīgs, muskuļains un izskatīgs kā savvaļas lapsa. Viņš satika meiteni, kuras vārds bija Pega Brisko, kas šad tad strādāja par zobu tehniķi, bet darbu pameta ik reizes, kad aptvēra, ka nespēj ieskatīties vēl vienā netīrā mutē, ari viņai šis jaunais Fredijs Nūns patika, un viņi sāka saimniekot kopā. Bet Fredijs sāka atkal zagt. Tikai šoreiz viņš to veica cita — trešā iemesla dēļ. Tagad viņš bija zaglis, tāpēc ka tas viņam patika.
Un tad kādā vakarā — tieši pagājušā gada jūnijā, kad viņam bija divdesmit deviņi gadi un viņš jau kā divus gadus nebija bijis cietumā, Fredijs ielauzās kādā rindu mājā Manhetenas Austrumu Četrdesmit devītajā ielā, tālāk uz austrumiem pie ANO ēkas. Šo īpašo ēku viņš izvēlējās tāpēc, ka tās parādes durvis izskatījās vilinošas kā saldais ēdiens un četrstāvu mājas apakšējie trīs stāvi bija tumši, un arī tāpēc, ka neliela misiņa plāksnīte līdzās ieejai vēstīja:
LŪMISA-HEIMHOKERA PĒTNIECĪBAS INSTITŪTS.
Pētniecības institūts, pēc Fredija plašās pieredzes, bija vieta ar daudziem nelieliem, bet vērtīgiem un pārdodamiem priekšmetiem: datoriem, faksa aparātiem, mikroskopiem, tālruņu centrālēm, fotogrāfiskām un attīstīšanas iekārtām; ak vai, tik daudz labām mantām. Un tas lika viņam domāt, ka varētu būt vērts šo īpašo māju apmeklēt.
Ta Fredijs atrada savam busiņam legālu novietošanas vietu tikai dažas mājas tālāk no mērķa, kas vien jau bija laba zīme Manhetenā vispār atrast stāvvietu, un tā, pulksten vienpadsmitos vakarā viņš tur tumsā sēdēja, vēroja Pētniecības institūta ēku un nesteidzās. Augšējā stāva logos mirgoja blāva sveces gaisma, bet tas nekas. Lai arī kas tur dzīvotu, tie vienkārši nevarēja patrāpīties Fredija ceļā. Viņam vajadzēja būt ātram, klusam un nemaz nevajadzēja kāpt augstāk par otro stāvu.
Nebrauca neviena mašīna. Uz ietves nebija kājāmgājēju. Fredijs izkāpa no busiņa, kura salona gaismu viņš jau sen bija izslēdzis, un mundri devās pāri ielai. Viņš tikai uz brīdi apstājās pie ārdurvīm, lai ļautu savām nepacietīgajām rokām darboties, un bija jau iekšā.
2
— Oho, — sacīja Deivids.
Pīters cieši palūkojās pār sveces gaismu, tad ar galvas kustību sekoja Deivida acu trajektorijai. Nespodrumā aiz virtuves nišas, gaitenī rūpīgi izveidotajā signalizācijas pultī, kas bija piestiprināta pie sienas blakus sarkanbrūnajām lifta durvīm, dega truli sarkana gaisma. — Nūja, — noteica Pīters.
— Domā signalizācija sabojājusies? — prasīja Deivids. Bija skaidrs — viņš to tiešām bija paredzējis.
Bet pēkšņi Pīteram ienāca prātā, ka tam varētu būt sakars ar to, ko viņi tikko bija pārrunājuši. — Kāds ir ielauzies, — viņš sacīja pārliecināts un par to iepriecināts, tad piecēlās, nometot servjeti līdzās šķīvim.
Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers bija mīļākie. Viņi bija arī medicīnas zinātnieki, abi četrdesmit trīs gadus veci, un pašlaik viņus uzturēja Amerikas Tabakas Pētniecības institūts, lai prakstiski izmēģinātu idejas vēža pētniecībā. Viņu pētījumi, kas labi izskatījās tabakas kompānijas gada pārskatos un par kuriem arī bez mitas runāja tabakas firmu pārstāvji Kongresa komitejā, bija patiesi, saprātīgi un labi apmaksāti. (Pat signalizācija bija apmaksāta par tabakas naudu.) Deividu un Pīteru atbalstīja viņu finansētāji, lai atklātu visu iespējamo, kas varētu palīdzēt cilvēku rasēm cīņā pret vēža postu, atskaitot, protams, tālākus pierādījumus tam, kas varētu ieteikt atmest smēķēšanu.