Nu gan,sūdi. Tas bija atriebīgi. Fredijs stāvēja, skatoties uz ietvi, bet neko nevarēja darīt, nebija nekādi varianti, lai tiktu ārā, līdz kamēr kāds nāks, lai pārliecinātu sargu, ka jānospiež poga. Pa to laiku, gaidot, Fredijs stāvēja stūrī tuvu pie vārtu eņģēm, slēpjot dimantus no garāmgājējiem, lai gan pilnīgi nekas nenotika ne tad, ne arī pēc tam.
Nu, taču! Kādam taču bija jāiet cauri, vai nu iekšā, vai ārā. Tikmēr, tā kā vārti bija tikai no stieņiem, kam vējš (bet ne Fredijs) pūta cauri, viņam sāka salt (jūnijs ir jūnijs, bet kails paliek kails), bet kāju pēdas bija nobrāztas un sūrstošas (Kas gan varējazmāč, ar ko tās bija saskārušās?), un rokas sāka nogurt no sažņaugtajām dūrēm. Skatoties šķērsām cauri stieņiem, viņš varēja redzēt busiņu, tieši aiz hidranta un jumtu labošanas firmas furgona, un laiku pa laikam varēja saredzēt Pegu, kas grozīja galvu, lūkojoties atpakaļ, mēģinot uzzināt, kā viņam klājas, meklējot, labi zinot, ka nevarēs viņu redzēt.
Pircējs. Arābs, ar baltu dvieli ap galvu un garā, spīdīgi pelēkā halātā, parādījās tieši pie vārtiem un apstājās, lai nospiestu pogu.
Fredijs paskatījās uz viņu, un viņam saplaka dūša. Tas bijaliels arābs, milzīgi resns, kas savā pērļaini pelēkajā halātā izskatījās kā ūdenslīdēja kupols. Nolādēto priekštelpu viņš piepildīs gluži viens. Kā gan Fredijs lai tiek viņam garām un kāārā no šejienes?
Pie velna to, un tikai tā. Nejaukais dūcējs atskanēja, bet, pirms arābs paspēja atvērt vārtus, Fredijs tos atgrūda ar visu spēku un turēja tos plaši atvērtus, kamēr viņš pats izlavījās starp dzelzs stieņiem un milzīgo pircēju.
Tas pārsteigti paskatījās uz vārtiem un tad atplauka smaidā. Jauninājums, kopš pagājušās reizes, kad viņš te bija. Durvis, kas pašas atveras kā lielveikalos! Ļoti labi!
Smaidīdams, arābs iegāja priekštelpā, kamēr Fredijs palaida vaļā durvis un skrēja uz busiņu, slīdot un griežoties cauri blīvajam ļaužu pūlim, rokas ar dimantiem turot augšstilbu augstumā, kur cilvēki nemēdza vienkārši garāmejot skatīties. Un, kad tas arābs atstās DIMANTU BIRŽU, viņš, jādomā, pamatīgi atsitīs savu lielo vēderu pret vārtiem, kas neatvērsies? Ta' nu gap būs.
Fredijs sasniedza busiņu. Viņš ar elkoni iegāza pa logu, negribot celt redzamo dimantu kaudzi līdz loga augstumam, un iekšpusē viņš redzēja, kā Pega izbijusies palēcās, tad stīvi skatījās uz viņu — cauri viņam, apkārt viņam, — un piespieda pogu, lai atvērtu logu.
Fredijs pagriezās pret busiņu un pacēla rokas. Viņš zināja, ka nav jēgas aizsegt kustību ar savu ķermeni, tas bija tikai ieradums; bet vienalga, viņš aizsedza rosību ar neredzamo ķermeni, pacēla rokas, iebāza tās pa logu un iebēra dimantus Pegas klēpī. — Ak mūžs! — iesaucās Pega.
Garāmgājēji būtu varējuši redzēt tikai kaut ko iemirdzamies un tūlīt to izzūdam. — Paslēp tos, — Fredijs ieteica.
Pega ar abām rokām braucīja klēpi, prasīdama: — Vai atvērt sānu durvis?
— Nē, vēl ne, — viņa neredzēja, ka viņš smaidīja pa visu seju, bet viņš tik un tā plaši smaidīja. Varbūt, ka viņa spēs sadzirdēt smaidu viņa balsī. — Neesmu vēl beidzis, — viņš noteica.
Viņa blenza virzienā, no kurienes nāca balss, kas nozīmēja, ka patiesībā skatās uz viņa muti.
Tagad, kad visas nelaimes bija novērstas, kad bija atbrīvots no priekštelpas, kad neviens nebija ievērojis peldošos dimantus un notvēris viņu pie locītavas, Fredijs sajuta piepešu pacēlumu. Nervozitāte bija pazudusi, bažas bija nozudušas, arī — kānutosauc — lampu drudzis bija izgaisis. Kad nu tas reiz jau bija paveikts, Fredijs bija gatavs pie tā piestrādāt pamatīgāk. Šis bija garš kvartāls, iela pilna ar tirdzniecību, iela pilna ar komerciju. Iela pilna dimantu.
— Darīšu to atkal, Peg, — sacīja Fredijs. Viņa balsīvarēja sadzirdēt smaidu. — Tas ir jautri!
Amerikas afroamerikāņi ar laiku uzskatīja sevi par zudušo musulmaņu ciltij un tā kā viņiem nebija uzvārdu apzīmēja sevi ar X (šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes).
Angļu valodas vārdu spēle: vārdsgay nozīmē gan «jautrs», gan «homoseksuāls».
Angļu slepkava, kas 1888. gadā Londonā, Vaitčepelā nogalināja un mežonīgi sadūra piecas prostitūtas.
2
Grieķu mitoloģijas būtne, kurai matu vietā bija čūskas.
Sautējums no kukurūzas graudiem, pupām un pipariem.
10
Bija pagājušas piecas dienas, kopš satikšanās ar abiem kramp-lauža-zāļu pētniekiem un vēlāk pēcpusdienā notikušās tikšanās birojā ar viņu pārsteidzoši caurspīdīgajiem kaķiem, kad Mordonam Lītam beidzot bija jāsatiekas ar pēdējo varas vīru, NAABOR vadošo izpild-prezidentu, viņa kungu un pavēlnieku. Jau no sākuma viņam bija bijis skaidrs — tikpat skaidri kā tie kaķi, ka šo situāciju nevarēs ne atrisināt, ne kaut kādā veidā piemērot zemākajā līmenī.
Sākotnējā problēma bija tā, ka šo situāciju arīnedrīkstēja aprakstīt kādā zemākajā līmenī — šī nebija ziņa, ko Mordons gribēja skaļi izpaust. Ja vien viņš spēs izskaidrot veselai virknei apakšnieku, kāpēc tieši viņam vajadzīga privāta tikšanās ar Džeku Fulertonu Ceturto, vispārāko no visiem bosiem, viņi tai nepiekristu. Sarkasms, niknums, auksta savrupība un neskaidri draudi bija ierocis, ko Mordons bija lietojis vaļsirdības vietā —pēdējo bultu viņa futrālī, tā vai citādi, visos gadījumos — un beidzot piektdienas pēcpusdienā PPS (personiskā privātsekretāre) ar gariem zobiem bija informējusi Mordonu, ka Fuler-tona kungs viņu pieņems uz trīsdesmit minūtēm pirmdien no rīta, tieši vienpadsmitos.
Galvenie izpildprezidenti izprata vārdutieši citādi kā jebkurš no mums. Mordons ieradās piecas minūtes pirms noteiktā laika, un viņš tika ievests Džeka Ceturtā futbola laukuma lieluma birojā.Pasaules tirdzniecības centrā desmit minūtes pēc noteiktā laika, un konstatēja, ka tā īpašnieka tur vēl nav. Mordons noraidīja kāda apkšnieka piedāvāto kafiju, tēju, zelteri vai diētiski bezalkoholisko dzērienu un sevi apmierināja (ja tā var sacīt) ar stāvēšanu pie loga, veroties uz saplosīto Ņūdžersijas rotaļlaukumu, pāri plašā rajona Ņujorkas ostas viļņojošajām drazām līdz pat divdesmit minūtēm pāri vienpadsmitiem, kad durvju atvēršanās tālu aiz viņa lika apgriezties ar padevības eļļā ieziestu seju.
Mordons vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais, sēkdams, ienāca telpā, lielā, ietilpīgā, parastā somā līdzi nesdams skābekļa mašīnu, tievā plastmasas caurulīte sniedzās ārā no somas pāri mugurai un plecam, tad šķērsoja seju līdz pat lūpām, pāris stīgām stiepjoties līdz Džeka Ceturtā nāsīm, lai tā piegādātu papildus skābekli, kas viņam tagad bija vajadzīgs, tad atpakaļ pāri otram plecam un nozuda somā. Daži lietotāji šo caurulīti nēsāja tā, it kā tas būtu milzīgs, negodīgs smagums, kas viņus ilgi vēl pirms paredzētā laikā nospieda aukstajā zemē; citiem tā izskatījās kā smieklīgas, Hitleram līdzīgas ūsiņas, liekot upuriem par sevi smieties, turklāt laikā, kad viņi ir slimi kā suņi; bet Džeks Ceturtais ar saviem platajiem pleciem, niknajām acīm, plato pieri, neapmierinātajām, biezajām lūpām un strīdīgo stāju caurspīdīgo cauruli, kas piegādāja skābekli viņa emfizēmas sažņaugtajām plaušām, valkāja kā militāru apbalvojumu, varbūt kā franču pirmās klases apbalvojumuPrix de Nez.
Džeks Fulertons Ceturtais ir bijis galvenais NAABOR izpilddirektore pēdējos septiņus gadus, šo amatu uzņemoties tad, kad viņa tēvocis Džims Fulertons Trešais nomira ar infarktu, kurš pats bija stūri pārņēmis no sava brālēna Toma Fulertona juniora, kas pirms deviņpadsmit gadiem bija miris ar plaušu vēzi. Visā visumā Fulertonu ģimene bija vai visu divdesmito gadsimtu pārvaldījusi sākotnējo Nacionālo Tabakas firmu, tad (pēc apvienošanās ar Amerikāņu Lapu) N&A Tabakas firmu, tad (pēc Kanādas Apvienotās Papīra firmas absorbcijas) N. A. A. korporāciju, tad (pēc izplešanās piecdesmitajos un sešdesmitajos gados) N. A. A. Releja firmas zīmi un tad (pēc Medi-sonas avēnijas plastiskās operācijas) NAABOR.