Выбрать главу

♦Fašistiskās Itālijas diktators Benito Musolīni (1883-1945).

—    Nē, Džek, — teica Mordons, un rokas no jauna parādījās, lai diriģētu seksteta lēno daļu. — Pētnieki saka, ka ir gandrīz neiespējami, ka kramplauzis no tā būtu miris. Nebūtu taču te nācis, Džek, lai runātu par mirušu laupītāju.

—    Man tā gribētos cerēt, — Džeks ievilka dūmu, aizrijās, rīstījās, izklepoja visus spēkus, pazaudēja skābekļa caurulīti no nāsīm, ar abu rāmo asistentu palīdzību iebāza to atpakaļ, nošņauca degunu Kleenex salvetītē, ko izvilka no galda atvilktnes, ar otru noslaucīja acis, brīdi elsoja un pūta, sagrāba krēsla rokturus tā, it kā viņš atrastos uz sporta zvejošanas kuģa kaut kur viļņojošā jūrā, un beidzot izsēca: — Nu, Mordon, ja viņi domā, ka šis kramplauzis nav beigts, ko tad viņi domā, kas tad viņš ir?

—    Neredzams.

Ilgu laiku telpā valdīja klusums. Džeks Ceturtais nesēca. Pat abi asistenti īsu mirkli saskatījās. Tad ar garu, drebošu elpas vilcienu, ļoti līdzīgu pirmsnāves gārdzienam, Džeks Ceturtais sēca: — Neredzams?

—    Viņi par to, protams, nevar būt pārliecināti, bet tas liekas ļoti ticami.

—    Neredzams. Ne dūmi… ne spoks. Kāds, konemaz nevar redzēt. -Jā.

—    Hmmm, — sēca Džeks Ceturtais.

Mordons veikli iestarpināja: — Esam pārliecināti, ka viņš būs atstājis pirkstu nospiedumus zinātnieku mājā. Viņš ir kramplauzis, tātad viņam vajadzētu būt mūsu failos. Negribam šajā gadījumā celt oficiālu sūdzību, Džek, bet nav šaubu, ka pazīstam kādu tiesību sargājošajās iestādēs…

—    Mēs pazīstam pusi no drātējošā SenātaT— atteica Džeks Ceturtais.

—    Puse Senāta, Džek, — sacīja Mordons, — ir neīstajā likuma pusē. Mums vajadzīgs kāds no tiesību sargājošajām iestādēm, kam iespējams piekļūt FIB pirkstu nospiedumu kolekcijai…

—    Jums vajadzīgs šis neredzamais cilvēks.

—    Jums viņš vajadzīgs, Džek, — teica Mordons. — Ja piedāvāsim viņam pietiekami, viņš strādās mūsu labā. Bez jebkādām ierunām, Džek. Zvērināto tiesu pārrunās, reklāmu stratēģijas apspriedēs, slēgtajās kongresa pratināšanās, privātāscenu noteikšanas pārrunās…

— Jēzus Kristus, — sēca Džeks Ceturtais un gandrīz piecēlās taisni. Sniedzoties pēc tālruņa, nokratot cigaretimilzīgajā pelnu traukā — gandrfznokratot, kamēr tākvēloja, smirdēdama kā pilsētasizgāztuve, džeks ceturtais pat pacēlās virs savas sēkšanas. — Paļaujieties uz mumSjMordon, — viņš paziņoja. — Mēs šo puisidrīznoķersim.

11

Tiktāl, cik runa ir par zagto mantu uzpircējiem, Džersijas Džošs Kuskiosko nebija nebūt riebīgāks par caurmēru. Bettiktāl , cik runa ir par cilvēkiem, Džersijas Džošs bija gandrīz no mucas dibena, no lejas draņķiem, netīrumiem un smirdošās dvakas, kur domas tīri dabiski rodas no retrospektīvām neveiksmēm. Bet, ja runa bija par zagto mantu uzpircējiem, viņam nebija ne vainas.

Tomēr, nebija tik bieži, kad zvanīja Džersijas Džoša telefons, un, kad tas notika pirmdienas vakarā mazliet pēc sešiem, kamēr viņš vietējās ziņās vēroja, kā vairāki mazi bērni sadeg daudzdzīvokļu nama ugunsgrēkā (māte dzīvokli bija atstājusi tikai uz bridi, lai aizietu pēc piena,Cheerios unsupernarkotikas), Džošs ļoti aizdomīgi pagrieza galvu, lai nikni noskatītu telefonu, izaicinādams šo troksni atkārtot.

Tas ari iezvanījās, nolādēts. Galu galā ar vadiem nebija taču problēmu. Lai gan, tas vēl arvien varētu būt nepareizs numurs vai sliktas ziņas. Nomērķējot pulti pret televizoru, lai noslēgtu skaņu tagad viņš varēja redzēt, kā sadeg bērni, neklausīdamies komentētāja detalizēto reportāžu, viņš neticīgi pacēla klausuli, vecu ci pampas modeli, ko kāds paklīdenis viņam sen bija pārdevis, un piesardzīgi teica: — U?

—    Džošs?

-Ā.

—    Te runā Fredijs Nūns, Džoš.

-0.

—    Vai būsiet mājās?

Kur gan citur viņš varētu būt, ja ne mājās? Lai nu kā, atbildei vajadzēs vairāk alfabēta burtu. Pārliecies pār telefonu tā, it kā negribētu redzēt, kā sadeg bērni, viņš teica: — Varbūt.

—    Man ir šis tas, ko jums parādīt, — teica Fredijs Nūns.

Šis tas, protams, nozīmēja viņam šo topārdot. Tad kāpēc viņš nenāca un nepieteica sevi ap pusnakti kā visi normāli cilvēki? — A.

—    Es aizsūtīšu Pegu. Viņa ir mana draudzene.

—    I un nevis U?

—    Es esmu tā kā mazliet apsirdzis, — teica Fredijs.

—    U izklausāties OK.

—    Man ar kāju kaut kas noticis.

-0.

—    Kad viņa varētu piebraukt?

Duša. Skūšanās. Apakšveļas maiņa. — 8.

—    Okei. Viņu sauc Pega.

-Ā.

Džersijas Džošs Kuskiosko dzīvoja virs kādreizējā furgonu labošanas iecirkņa blakus Linkolna tunelim. Ēka bija četrstūraina un no ķieģeļiem, ar augstu pirmo un normālu otro stāvu, tās netīrie logi bija vērsti uz tuneli; ja vienu no tiem atvērtu, visi būtu beigti desmit minūšu laikā. Tos vēl neviens nebija atvēris.

Vecajos laikos augšstāvs tika izmantots tikai detaļu un dokumentu uzglabāšanai, jo lejasstāvs toreiz bija piepildīts ar lielu furgonu troksni un smārdu, kas bija nodoti remontam, pie kam daudzi no tiem nebija zagti. Taču pirms dažiem gadiem šī uzņēmuma īpašnieks pārvācās uz tuneļa otru galu — Džersiju, kur īres maksas bija zemākas un likuma vara pat vēl brīvāka. Un tā, ēkas īpašnieki, Lielbritānijas karaliskā ģimene, palika ar vēl vienu draņķi uz rokām. Par laimi, Lielbritānijas karaliskā ģimene bija paradusi domāt par tālāku nākotni, un tā, viņi turējās pie šī zemes gabala, kā viņi turpināja turēties pie citiem Manhe-tenas zemes gabaliem, gaidot, lai pasaules nozīmīgākā pilsēta labiekārtotos un kļūtu atkal populāra.

Pašlaik apakšstāvu kā noliktavu izīrēja kāda restorāna piederumu firma, un tāpēc uz biezi eļļainās, betonētās grīdas atradās lielas restorānu plītis, saldētāji, kuros varētu ieiet elektriskie trauku mazgātāji, koka kastes pilnas ar traukiem un ēdamrīkiem, un citiem dažādiem priekšmetiem, no kuriem vairums nebija zagti, un to visu sargāja slēdži, aizšaujamie, ķēdes, signalizācija, dzeloņdrātis un divi dobermaņu pinčeri, kas nekad īsti nebija pietiekami paēduši.

Augšstāvā, kur varēja nokļūt caur durvīm, kas bija ēkas labajā pusē, līdzās divām plašām, zaļām metāla akordeona tipa paceļamajām garāžas durvīm, atradās Džersijas Džoša dzīvoklis, birojs un noliktava. Dažas restorānu apgādes firmu drošības sistēmas apsargāja arī viņa mitekli, bet bez tam trepju apakšgalā viņam bija divkāršas durvis, abas no metāla, abas saistītas ar dažādām stieplēm, ieskaitot nepatīkamu, bet, jādomā, ne nāvējošu elektrisko šoku, ko saņemtu katrs, kas itin jebko iebāztu kādā no tik aicinošajiem atslēgu caurumiem.

Pašas kāpnes bija stāvas un šauras, tāpēc vienlaicīgi tikai viens cilvēks varēja pa tām pārvietoties. Durvis trepju augšgalā arī bija no metāla, un tām bija actiņa, pa kuru varēja skatīties, sprauga, caur kuru šaut, un mazs atvērums ar eņģēm, caur kuru saņemt picas.

Aiz šīm durvīm bija liela dzīvojamā istaba ar divām dabīgām ķieģeļu sienām un divām apmetuma sienām, kas bija krāsotas tādā kā netīri baltā krāsā. Sienas nebija netīras, tās bija krāsotas ar īpašu balto krāsu, ko var atrast tikai Ņujorkā, un ko pazīst gan kā saimnieka balto, gan kā prusaku balto; tā klājas pelēcīga un dzeltenpelēka un tāpēc vienmēr izskatās kā pirmajā dienā, un tāpēc tā nav tik bieži jāpārkrāso kā tās sienas, kuras krāsoja estētiski patīkamākās krāsās.