Dzīvokļa iekārtojums, varētu teikt, bija eklektisks, jo viss bija pirkts no zagļiem, ieskaitot izsēdēto zaļo dīvānu, visas lampas (viņš bija samaksājis trīs dolāru apdrošināšanas iemaksu par galda lampu maura izskatā ar turbānu, līku austrumnieku zobenu un platām ceriņkrāsas biksēm) un paklāju uz grīdas, kur skaidri varēja redzēt iepriekšējo īpašnieku pārvietošanās celiņus.
Gandrīz neviens dziļāk pārdzīvojamo istabu Džersijas Džoša īpašumos neiekļuva, turklāt neviens cits kā policija ar kratīšanas orderi to negribētu darīt. Viņa vannasistaba ir liela, un tajā atrodas vanna uz kājām (zagta), bet citādi ir briesmīga, tāpat kā virtuve. Guļamistaba ir tikpat liela kā dzīvojamā istaba un iekārtota caur tām pašām sētas durvīm. Visā garumā pie tālās sienas ir spogulis, kas patiesībā ir durvis, kas ved uz Džersijas Džoša darījumu telpu: istabu ar rakstāmgaldu un diviem seifiem, kā ari vairākām telpām ar pulksteņiem, kažokādām, televizoriem unSalad šaujamo. Otrā galā ir senatnīgs lifts bez sienām, kura atslēgas bija tikai viņam un kuru lieto, lai uzvestu lielākas preces vai sūtītu lejā kravas no jauna pārdošanai tirgoņiem no Pensilvānijas līdz Menai.
Kad Džersijas Džošs izmanto šo liftu, tas nobrauc līdz būrim pirmajā stāvā, kas atdala viņa karalisti no restorānu apgādes firmas teritorijas; ik reizes, kad viņš un lifts dodas lejā uz būri, dobermaņu pinčeri, siekalodamies, ir klāt un tādā kā neprātā, lai saplosītu viņa miesu, kož būra stieplēs. Džersijas Džošs labestīgi spļauj uz viņiem, rāda viņu virzienā neķītrus žestus un tikai tad pagriežas, lai atbīdītu garāžas durvis, viņš ir vienīgais, kas to spēj izdarīt bez nāvējošas elektrotraumas; tās ved uz kādu sānu ieliņu, kur gaida pircēji ar saviem furgoniem.
Parasti Džersijas Džošs bija apmierināts savā ērtajā, mazajā ligzdiņā, ko bija izgrebis no pilsētas aukstās sirds, bet šovakar viņu gatavojas apmeklēt sieviete, un viņš nebija pārliecināts, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Viņš rosījās pa istabu, noslaukot putekļus no maura, laižot vannā ūdeni, lai izlīdzinātu tajā tauku slāni, un izpūšot istabas ar aerosolu, kam bija jāiesmaržina telpas kā kalnu klajumam, bet patiesībā piesmirdināja tās kā Austrumeiropas ķīmijas fabrika. Bet tas bija labākais, ko viņš varēja darīt.
Tad vēl bija arī viņa paša tēls. īss, drukns, sliktā formā, gariem, taisniem un sirmiem matiem un dziļi grumbotu seju, kas bija tieši Ēģiptes mūmiju krāsā, uz Džersijas Džošu nebija viegli skatīties pat viņa labākajos brīžos, un viņa labākās dienas bija bijušas pirms vairākām desmitgadēm. Lai nu kā, kad viņš bija gatavs — pusastoņos, pusstundu ātrāk, degot nepacietībā, paskatījās uz sevi spogulī/slepenajās durvīs, viņš redzēja attēlu, kas viņam nebūt neizraisīja nepatiku. Vai viņa stājā nebija kaut kas no Henrija Kisindžera,soupзon no Aristoteļa Onasis uzacu dzīvespriecīgā izliekuma? Ja viņš būtu nedaudz garāks, varētu sist pušu pat Tipu O'Nīlu? Un vai viņa pašpārliecībā nebija vairāk kā mazliet no Eda Mīsa?
7.32. Džersijas Džošs ielikaBlue Nun vīna pudeli ledū, videomagnetofonā sagatavoja «Meitenes no žurnālu atvērumiem» un apsēdās gaidām.
8. 04. Zvanīja pie durvīm. Džošu uzmodināja no silta sapņa. Durvju zvans. Sieviete. Tieši tā.
Izriesies no čīkstošā dīvāna, no zoda noslaukot siekalas, aizslam-pāja pāri istabai, lai piespiestu iekšējā tālruņa pogu: R?
Te Pega, nu… Pega.
Sieviete. Jauna. Nervoza. Der, der un der. — S, — sacīja Džošs un piespieda pirmo ieejas pogu. Tad palūrēja pa augšējo durvju actiņu, bet nenospieda otro pogu, līdz nedzirdēja viņu atsitoties pret iekšējām durvīm, sagaidot, ka tās atvērsies. Stum. Vaļā.
Viņa ienāca iekšā, turēdama durvis ilgu laiku pavērtas, it kā domājot, ka varētu apriezties un galu galā iet atpakaļ. Viņa pat kaut ko pie sevis murmināja, tā izrādot vairāk uztraukuma, kas, turklāt, viņam patika, tad paskatījās uz augšu — uz durvju pusi, beidzot palaida durvis vaļā un sāka kāpt pa kāpnēm.
Jauka. Izskatīga, lai arī ne īsta skaistule, ne tik, lai kādu pārbiedētu. Nākot augšā pa stāvajām kāpnēm — jaukas, atlētiskas kājas. Jauki, gari pirksti pieturējās pie margām. Glīta, apaļa galva, kas pavērās pret viņu.
Viņš nelika viņai zvanīt, kā to lika darīt vairumam cilvēku, ieskaitot picas zēnu. 1a vietā, tikko viņa sasniedza augšējo pakāpienu, atvēra pēdējās durvis, pasmaidīja, cerībā, ka pārāk nevarēs redzēt zobus, un teica: Kl.
— Sveiki, — viņa atteica, pārsteigti mirkšķinot acis, gāzdamās atpakaļ. Likās, ka viņa durvīs gandrīz uz brīdi zaudē līdzsvaru, varbūt no lielā kāpiena, kas viņai lika atspiesties pret durvīm, paverot tās platāk nekā ierasts, kamēr Džošs nevilšus izturēja, satverot durvju kliņķi. Tad viņa atguva pamatu zem kājām, mazliet drebelīgi pasmaidīja un, paejot viņam garām, iegāja dzīvojamajā istabā.
Džošs aizvēra durvis, metāla aizdari ieslēdzās metāla rāmī pārliecinātā pabeigtībā. Pagriezās un secināja, ka viešņa apskata istabu, tāpēc viņš izmantoja izdevību apskatīt viņu: melnas kurpes, melnas bikses, melns pavasara mētelis, blondi mati un zelta mirgojums ausu ļipiņās. — Tikpat kā mans dzīvoklis, — viņš paraustīja plecus un tūlīt nožēloja, ka ir par to atvainojies.
Viņa pagriezās un pasmaidīja; glīti zobi, katrā ziņā labāki nekā viņa. — Ļoti personisks, — viņa teica. Zem melnā mēteļa vīdēja baltas blūzes strēmele, kas ar katru elpas vilcienu cilājās.
— A, viņš pasmaidīja, aizmirstot par saviem zobiem, līdz pamanīja, ka viņa tos vēro, un ātri pārtrauca smaidīt, bet vēl arvien bija apmierināts un par savu istabu vairs nebija noraizējies. — Paņemšu jūsu mēteli, — viņš teica. Viņa sarauca pieri, un viņš ātri iebilda: — Nē, nē, es to atdošu atpakaļ.
Tas viņai atkal lika pasmaidīt. — Par to es nešaubos, — viņa teica, — bet man ir nedaudz… vēsi, domāju, ka to paturēšu mugurā.
Vīlies viņš sacīja: Okei, tad pamāja uz dīvānu, sēdieties.
Apsēdīšos te, — viņa teica un apsēdās uz koka krēsla pašas maliņas, uz kā kāds labi sen visai slikti bija uzkrāsojis eimišu1 maģijas zīmes.
— Bet, — sacīja Džošs, kad viņa apsēdās uz raganu zīmēm, — no turienes nevar redzēt TV!
Viņa paskatījās uz viņu. — Nu un tad?
— Nu, — iztēle sajaucās viņa smadzenēs. Parādīja videomagnetofonu virs televizora. — Varētu noskatīties kādu filmu.
— Nē, es jums tikai pārdošu šīs lietas, — viņa teica un izvilka no mēteļa kabatas baltu, garu zeķi. Zeķe bija tīra, un tās virsu greznoja sarkanas svītras. Lai mīkstinātu noraidījumu, teica: — Fredijs mani gaida mājās. Jūs jau zināt, viņš ir diezgan slims.
— Sacīja, ka kaut kas ar kāju.
— Jā, kāja, tieši tā. Vai viņš jums to teica? Man šķiet, ka jūs ar Fre-diju esat diezgan labi draugi.
— Diezgan labi, — piekrita Džošs. Kā lai viņš šai sievietei pajautā, vai viņa nepārgulētu ar viņu? Kādi bija īstie vārdi, lai līdz tam nonāktu? Vai viņam bija kaut kas, ko varētu pievienot dzērienam, varbūt kādi apdullinoši pilieni? Varbūt tarakānu inde, tās viņain bija vai cik. Vai varbūt iesist pa galvu, kad būs pagriezusi muguru, izdarīt to, ko viņš iekārojis, un, kad pamodīsies, sacīt, ka viņa pakrita vai kaut ko tamlīdzīgu, noģība, un tā arī viņa nekad neuzzinās, ka vispār kaut kas noticis.