Tikmēr viņa turēja to nolādēto cauruļveidīgo zeķi, sacīdama: — Kur lai visu to lieku?
— Kas tur iekšā? — viņš prasīja, negribot ievirzīt sarunu nepareizā gultnē?
— Dimanti. Arī daži citi dārgakmeņi, bet vairumā dimanti. Visi neiestiprināti.
— Sēdiet tur, viņš teica, atkal norādot uz dīvānu. Tad norādīja uz kafijas galdiņu nieres izskatā, avokado krāsā un no ugunsizturīgas plastikas: Nolieciet tos tur. Atnesīšu vīnu.
— Es negribu nekādu vīnu, — nolādētā sieviete sacīja un izstiepa zeķi pret viņu, tirinot to kā kādu nolādētu sēklinieku maisiņu tā, lai viņu izsmietu, smaidīdama, bet nepieceļoties, nenākot tuvāk, tādējādi neļaujot nekādi sev pieskarties. — Sēdiet jūt šeit, — viņa teica.
īdzīgs, un redzēdams, ka plāns izjūk, Džošs no viņas pagrāba zeķi, apsēdās uz dīvāna un izbēra zeķes saturu uz kafijas galdiņa.
Re, re. Nenoslāpējamā iekāre uz brīdi aizmirsās, Džošs blenza uz nelielo dimantu kalnu kā pasaules bagātīgāko kokaīna kaudzi, kur šur un tur uz nogāzes pavīd kāds ducis citu dārgakmeņu. Vairums mazu akmeņu, bet izmeklēti.
Par Džersijas Džošu bija jāsaka, ka savu amatu viņš prata. Viņš pārbaudīs ne vienreiz, bet divreiz, kaut jau tagad zināja, uz ko te skatās. Uz vairāk kā simts tūkstošiem dolāru dārgakmeņos, neiestipri-nātiem, neizsekojamiem. Iespējams, ne tik daudz kā pusotra simta, bet noteikti vairāk par simtu.
Ta kā Džersijas Džošs un Fredijs Nūns diezgan ilgi bija sadarbojušies, Fredijs parasti dabūja labvēlīgāko tarifu, tātad desmit centus par dolāra vērtību, kas par šo kristalizēto oglekļa kaudzi būtu desmit tūkstoši skaidrā naudā. Bet tas tur nebija Fredijs Nūns, vai ne? Ta bija sieviete, ko Džersijas Džošs nepazina, kas ar viņu nebija ar mieru sēdēt uz dīvāna, kas nevēlējās ar viņu kopā skatīties filmu, kas negribēja dzert viņaBlue Nun un kas bez nopietnas cīņas noteikti ar viņu negribēs seksu, un lai pēc tam visi būtu sliktā noskaņojumā. Desmit tūkstošus šī sieviete nedabūs.
— Minūti, — sacīja Džošs, paķēra pāris dimantus, piecēlās un devās uz guļamistabu, lai paņemtu savu juveliera palielināmo stiklu, apstājoties, lai iesviestu dimantus kumodes atvilktnē un spoguļa priekšā noglaustu matus.
No otras istabas atskanēja tāda kā ķiķināšana; vai šī sieviete atslāba? Džošs klamburoja atpakaļ uz istabu, bet viņa sēdēja tāpat kā iepriekš — ceļgalus kopā saspiedusi un ar noliektu galvu, murminot kaut ko, to šūpojot turp un atpakaļ, tad, redzot, ka viņš atgriezies, mitējās.
Sieviete runā ar sevi. Lūdzas? Ķiķina. Varbūt labāk Džošam ar šo sievieti nevajadzētu ielaisties, varētu būt traka. Nekas nav sliktāks kā traka sieviete. Tikskaļas.
Apsēdusies taisnāk, rokas klēpī salikusi, sieviete jautāja: — Vai tos dimantus arī atnesāt atpakaļ?
Viņš blenza uz viņu. Viņa nevarēja redzēt, ka viņš tos būtu paslēpis plaukstā, viņa nevarēja. — Kādus dimantus? — viņš jautāja.
— Tos, kurus jūs aiznesāt uz otru istabu, — viņa atteica vēsi, mierīgi un ieturēti.
Viņš bija apjucis, bet tomēr papurināja galvu un stingri aizvēra savu žokli.
Viņa viegli pasmaidīja un, it kā mēģinādama viņam palīdzēt, sacīja: -Es iedomājos, varbūt, ka gribējāt tos nosvērt, vai arī nē.
— Nē, negribēju, — Džošs teica.
Viņa brīdi nopētīja viņu, tad paskatījās apkārt un norādīja uz telefonu. — Vai man vajadzētu zvanīt Fredijam?
Sadursme ar Frediju Nūnu? Slikta doma. Džošs, lai parādītu, ka tikko sapratis, par ko viņa runā, saknikšķināja pirkstus — tas nelīdzinājās knikšķim. — Jānosver, — viņš piekrita.
— 1a jau man likās, — viņa teica.
Sajūtot, ka viņu izmanto, Džošs atkal apsēdās uz dīvāna nelielās dimantu kaudzes priekšā. Viņš ieskrūvēja palielināmo stiklu savā labajā acī, ielika labajā plaukstā dažus akmeņus un pētīja vienu pēc otra.
Jauki, ļoti jauki. Laba kvalitāte. Lieliska atkalpārdošanas vērtība. — Nav nemaz tik labi, — viņš teica.
— Nu, protams, ka tie ir labi, — pavisam mierīga sieviete sacīja.
Viņa bija ļoti kaitinoša. Džošs nometa dimantus uz galda, pacēla
uzaci, palielināmajam stiklam iekrītot tagad tukšajā saujā, un paskatījās uz viņu. — Es pazīstu dimantus, — viņš teica.
— Fredijs arī.
Nūjā. Lai ari ko viņš šai sievietei samaksātu, viņa to aizvedīs Fre-dijam, kura slimā kāja, vai arī lai kas tas bija, nesāpēs mūžīgi. Fredijs Nūns ilgu laiku bija bijis Džošam labs avots, un no šiem dimantiem bija jāsecina, ka Fredijs pašlaik sāk gūt labus panākumus.
Tad vēl šī sieviete vārdā Pega; kāpēc viņu nokaitināt vai uzbudināt? Ja jau viņa gulēja ar prastu kramplauzi, kāpēc tad nevarēja pārgulēt ar Džersijas Džošu Kuskiosko?
Nu, labi. Laiks atvieglot situāciju. Ievilcis dziļu elpu, Džošs notēmēja galīgi nepatiesu smaidu… pret Pegu… un sacīja: — Peg.
Viņa izskatījās rosīga un modra. — Nu?
— Pagaidiet, — viņš paziņoja un piesvempās kājās. Viņai par pārsteigumu, viņš pamāja ar roku, it kā lai viņu nomierinātu, un atkārtoja: — Pagaidiet, un gāzelējoties devās uz briesmīgo virtuvi, kur ne tikai no ledusskapja izcēlaBlue Nun, bet ari siera uzziežamo, ko tur bija ielicis pagājušajos Ziemassvētkos pēc tam, kad neviens nebija parādījies. Viņš to paostīja — vēl arvien labs. Sausiņi, sausiņi, sausiņi, ā, te tie ir.
Runājot par sausiņiem2, sieviete otrā istabā atkal pie sevis murmināja. Džošs to varēja dzirdēt. Tas nekas, tas nekas. Varbūt, ka trakas sievietes nemaz nav tik sliktas, varbūt, ka viņas gultā ir labākas, ne tik… apvaldītas. Džošs mēģināja iedomāties, kāda būtu neiegrožota sieviete gultā, bet, kamēr uz brīdi bija atspiedies pret izlietni, tēls izzuda. Tad atvēraBlue Nun pudeli — korķa paukšķis apklusināja murmināšanu blakus istabā, izvēlējās divas vismazāk briesmīgās glāzes, uzlika to visu uz pabriesmīgas paplātes un ienesa dzīvojamajā istabā, kur pasmaidīja… Pegai… kamēr viņa nedaudz pārsteigti paskatījās uz viņu, īpaši uz vīna pudeli, viņam paplāti pārnesot pāri istabai un noliekot uz kafijas galdiņa līdzās dimantu nelielajam Alpam.
— Nevajadzēja taču, — Pega teica.
— Pega, atkārtoja Džošs. Instinktīvi viņš sajuta, ja izsacītu viņas vārdu, viņa padomātu, ka viņam viņa patīk.Viņa patīk.
Viņa pakratīja ar pirkstu, pasmaidīja, kas norādīja, ka tikai koķetē. — Ja domājat, — viņa ierunājās, — ka mani piedzirdīsiet, lai paņemtu mazāk naudas, jūs maldāties.
Nūjā, tas, protams, bija viens no iemesliem. Džošs, salejot divās glāzēs, pasmīnēja un pasniedza tīrāko no tām viņai. — Abi pilnā, — viņš teica.
Nu, tas jau ir godīgi, viņa piebilda, paņēma glāzi un pat pacēla glāzi, lai viņš varētu saskandināt.
Viņš izdzēra pusglāzi aukstā šķidruma, kamēr viņa turēja glāzi tikai pie lūpām. Tad viņš nolika vīna glāzi un norādīja uz siera uzzie-žamo un sausiņiem. — Ēdiet, — viņš mudināja.
— Nevaru, man ir diēta, — viņa sacīja, noliekot glāzi uz grīdas līdzās eimišu krēslam. — Man jāietur slaidā līnija.
Gudra atbilde, viņš to zināja, un tas nozīmēja, ka arīviņš nenolaidīs acis no viņas figūras, bet prāts paklupa aiz šīs frazeoloģijas, un izdevība bija zaudēta. — Okei, — viņš teica un ar troksni nolika glāzi uz kafijas galda, izraisot sīkas lavīnas dimantu nogāzēs. Tad pārslampāja pāri istabai, lai viņu noskūpstītu uz zoda, jo briesmīgāk viņa zobiem.