— Bankās ir nauda, — viņa norādīja. — Tu varētu tur ielavīties, pagaidīt, līdz tās slēdz…
— Banku drošības sistēmas nav vienkāršas, Peg, — gaiss viņai norādīja. — Baņķieri nejokojas ar naudu, par to nu esmu pārliecināts. Nekad nevar zināt, ko atradīsi bankā. Siltuma uztvērējus, kustību uztvērējus; tiem nav manijāredz, lai zinātu, ka tur esmu. īstā nauda ir tā noslēgta, ka viens kails vecis bez rīkiem tai nekad netiks klāt. Zinu, ka Džersijas Džošs ir tāds kā aizkaitinājums…
— Ja man tas būs vajadzīgs, tikšu ar viņu galā, — Pega varonīgi teica. — Tik ilgi, kamēr tu esi ar mani.
— Piedod, Peg, bet tā nu tas ir. Es varu tikai zagt preces un pārvērst tās naudā. Var jau būt, ka varētu nodibināt sakarus ar jaunu zagto lietu pārdevēju…
— Vai tas būtu labāks?
— Iespējams, sliktāks. Zini, veči, kas uzsāk šādu biznesu, proti, zagtu mantu pārdevēja amatu, lielākā daļa nebūs kā tavs Alberts Šveicers.
Un tā, te nu viņi bija, dzenoties pēc vēl vairāk precēm. Arivairāk piegādes furgonu atmuguriski iebrauca izlādēšanas zonā, uz ceļa bija tā iespiesti starp augstajiem ķēžu žogiem, ka šoferi pat nemēģināja izkāpt. Pega viņus vēroja, tajā pašā laikā domājot par ēstuvi Astorijas avēnijā, kam viņi ar Frediju bija pabraukuši garām, un ari par to, ka Fredijs galu galā iznāks, lai signalizētu, un neviens nebūs, kas atsauksies, bet beidzot nolēma, ka diezgan bija gaidīts. Pūšļa nozīmē pat par daudz.
Atstājot savu vietu, Pega pabrauca garām kažoku ēkai un ievēroja, ka pāri ielai bija autostāvvieta ar uzrakstu TIKAI APVIENOTĀS KAŽOKU NOLIKTAVAS MAŠĪNĀM. Stāvvieta bija labi ja puspilna. Tam jābūt darbinieku mašīnām. Ja tās būs prom, kad atgriezīšos, Pega pie sevis sacīja, tad Fredijs būs man gatavs. Galu galā signāls taču ir tas, vai es te esmu vai neesmu.
Bufetes tualetē viņa atbrīvojās no uzkrājumiem, tad pasūtīja virtuli un kafiju līdzņemšanai, jo nejutās ērti tikai par tualetes izmantošanu, neko nepasūtot. Kad devās atpakaļ, lai sāktu uzmanīšanu, mašīnas vēl arvien bija turpat, tā ka nekas nebija mainījies. Pega atkal iekārtojās, lai gaidītu, šoreiz nedaudz ērtāk.
Pagājastunda. Otrā stunda, kopš Fredijs atstāja busiņu. Stunda, kurā Pega izdzēra kafiju, bet neapēda virtuli. Stunda, kas viņai ilgi ļāva nodoties pārdomām, privātai apcerei. Un jo vairāk viņai bija jādomā, jo vairāk viņa apsvēra situāciju, kurā bija nonākusi, jo kļuva nomāktāka. Nomākta un tad nomāktāka.
Kad to visu tā kārtīgi apsvēra, no neredzama drauga nebija liela prieka. Vienkārši nevarēji pierast pie tādas personas, kuras balss nāca noturienes, kamēr pati domāji, ka viņš iršeit, vai to, ka televizora pults peldēja gaisā, kamēr Fredijs meklēja kaut ko skatāmu, vai redzēt šos pēkšņos iespiedumus un pēkšņās uzpūšanās, un citas Fredija kustību pazīmes, viņa klātbūtnes un prombūtnes.
Un kas to pat pasliktināja — nekad nevarēji zināt, kadviņš uz tevi skatās. Mums visiem reizēm patīk vientulība, lai pabūtu vienatnē ar savām domām, savu miesu, bet šīs divas stundas busiņā bija Pegas garākais brīdis, kāds jebkad viņai bijis — būt pašai — šo pēdējo astoņu dienu laikā. Nebija iespējama vientulība, ja dzīvoji ar neredzamu cilvēku.Viņš ieguva pilnīgu vientulību, bet tu —neko. Nekad nezini, vai viņš tevi nenovēro, vai stāv tev aiz muguras vai tavā priekšā, nekad pati nezini, kā izskaties. Vai šajā īpašajā brīdī izskaties seksīga, glīta un tieva, bet varbūt tev patīk muļķīgas, neglītas vai stulbas. Vai tikai, kā tas laikam tagad visumā bija, vienīgi untumainas.
Un, protams, Fredijam kā vīrietim nebija ne mazāko nojausmu, ka kaut kas nav labi. Būdams neredzams, viņš tikai dzīvespriecīgi gāja uz priekšu, gandrīz vienmēr aizmirstot Bārta Simpsona galvu, nekad neuzvelkot cimdus, nekad pat neiedomādamies, kādu iespaidu atstāj uz cilvēku, ar kuru dzīvo kopā.
Tas patiesībā pat varēja būt negodīgi, bet Pega nebija tādā noskaņojumā, lai Fredijam kaut ko piedotu. Jo otra problēma, dzīvojot kopā ar neredzamu cilvēku, bija tā, ka viņunevar redzēt. Bez tā, ka viņu nevar redzēt, viņunevar arī saprast. Nevar redzēt sejas izteiksmi, nevar zināt, vai viņš ir apmierināts vai nelaimīgs, nevar pateikt, vai ir garlaikots vai uztraukts, nevar zināt, kasnotiek. Mēs visi zināmā mērā zīmējam mūsu dzīves ceļa karti, balstoties uz laiku, kāds tas pašlaik ir mūsu mīļajos, bet ar neredzamu cilvēku ir neiespējami izzināt, kāds ir laiks. Balss ir kā neliels pavediens, vārdi kaut ko nozīmē, bet kur tad sejas izteiksmes? Ķermeņa žestu valoda? Kur gan ir šis nolādētais ķermenis?
Nezinu, cik es vairs spēšu izturēt, domāja Pega. Lūk, doma bija palaista vējā.
Tas attiecās arī uz cilvēkiem. Piepeši ļaudis nāca ārā no kažoku uzglabāšanas ēkas, kas atradās pusotra kvartāla attālumā, plūstot pāri ielai uz stāvvietu, šo to uzsaucot viens otram, iekāpjot mašīnās. Ielā pie Apvienotās Kažoku Noliktavas izveidojās zināms sastrēgums, un tad viņi izklīda uz visām pusēm, atstājot tikai mazu, baltu apsardzes mašīnu pie vārtiem. Kamēr Pega vēroja ne vairs nepacietīga, ne vairs garlaikota, bet priecīga un ieinteresēta, ka kaut kasnotiek, piecas minūtes vēlāk trīs drukni vīri brūnās formās iznāca no ēkas, uz brīdi apstājās, lai aizslēgtu vārtus, ierāpās mašīnā un aizbrauca.
Pega negaidīja Fredija signālu. Viņa zināja, ka ēka ir tukša, ka viņš ir tur iekšā, atvienojot signalizāciju, zināja, ka nepaies ne pāris minūšu, kad viņš iznāks ārā, lai viņai pamātu ar dvieli vai faksa papīra rulli, tāpēc iedarbināja busiņu un lēnām virzījās uz priekšu, pāri ielu krustojumam un tālāk.
Zeltera pudeļu pildītava un uniformu mazgātava, kas bija sezonāla rakstura darbi ar vislielāko pieplūdumu jūnijā, pirms stundas jau bija aizvērtas. Šī bija strikti noteikta komerciāla apkaime, un te nekad neviens negāja ar kājām un pēc darba nebrauca neviena mašīna. Pegai, pārvietojoties pa ielu, piederēja visa pasaule, piebraucot pie Apvienotās Kažoku Noliktavas izlādēšanas ieejas, garāžas durvis pacēlās, un pa tām iznāca kažoks, kas neesošajās rokās turēja baltu paplāti. — Ai, Fredij, nomurmināja Pega un tikai uz mirkli aizvēra acis.
Kažoks, redzot, ka viņa jau ir klāt, iegāja atpakaļ ēkā, lai noliktu paplāti, tad atkal iznāca un atslēdza vārtus, kamēr Pega pabrauca atpakaļ un uzpildījās, sagatavojot busiņu startam. Kažoks plati atvēra abas vārtu puses, tad pamāja Pegai ar roku, un viņa, skatoties pa labi, pa kreisi, tad vienā spogulī, tad otrā spogulī, brauca atpakaļgaitā, gandrīz saskrāpējot busiņa sānus, virzoties lēnām, kamēr kažoks atkāpās, un beidzot atsitās pret uzkraušanas doka melno gumijas malu. Viņa izslēdza motoru, busiņa aizmugurējās durvis atvērās, un kažoks teica: — Peg, man jau likās, ka viņi nekad neies mājas.
— Fredij, Pega sacīja, mēģinādama izklausīties rāma un bezkaislīga, — kāpēc tu esi uzvilcis tokažoku?
— Man salst, Pega. Tici man, tur iekšā ir auksts. Man vajag kurpes un zeķes.
Busiņš sašūpojās, kad kažoks iekāpa un tad apsēdās uz grīdas. Zeķes plivinājās pa gaisu. Pega jautāja: — Tu taču apģērbsies, vai ne? Es domāju, kārtīgi apģērbsies, bet ar savām drēbēm.
— Vispirms pabeigsim darbu, — viņš atteica. Še, uzliec manas mantas uz sēdekļa, okei? Fredija drēbes peldēja viņas virzienā, kamēr viņš teica: — Visu pārējo uzvilkšu, kad būšu beidzis pielādēt busiņu.