Pega paņēma drēbju kaudzi tikai tāpēc, lai apturētu to peldēšanu. Gribi, lai palīdzu?
— Nē, paliec busiņā, ja nu gadījumā kas notiek. Ja tev būs jāpazūd, braukšu uz mājām vēlāk.
-Jāpazūd? Pega paskatījās uz ielu. Policijas patruļas, ak, Fredijs tās bija domājis. Bet ja jau policija brauktu garām un viņiem nepatiktu tas, kā te izskatās, viņiem vajadzētu tikai nolikt mašīnu pāri ceļam, kas viņu iesprostotu.
Viņu apcietinātu? Astoņi gadi cietumā veļas mazgātuvē pavalsts ziemeļos? Par to, domāja Pega, nu gan es neparakstītos.
Viņa būtu kaut ko bildusi, bet īsti nezināja, ko, bet kažoks, kas tagad bija uzvilcis iešļūcenes un baltas zeķes, izslīdēja no busiņa. Viņa skatījās, kā viņš aiziet, un tas izskatījās tik stulbi komiski — šis ūdeļādas puskažociņš ar baltām zeķēm un brūnām kurpēm un bez galvas, ka viņa aizmirsa briesmīgo iespēju iegūt Džīnas Herisas5 veco istabu un vienkārši vēroja, kā ūdeļādas kažoks ducis reižu devās iekšā un ārā no ēkas, nesdams lielus klēpjus kažoku, nometot tos busiņa aizmugurē, tad grūžot tos iekšā, stumjot un kraujot tos iekšā tā, līdz kalna galvenā šķautne kā zvērādas izrotāts ledus kalns sāka iespiesties šofera nodalījumā. — Diezgan, Fredij, — kliedza Pega, nebūdama pārliecināta, vai cauri apslāpējošajai ūdeļādu kaudzei viņš to aizmugurē varēs sadzirdēt.
Bet viņš dzirdēja. — Labi, — balss kliedza, apslāpēta, bet sadzirdama. Bum, bum, aizvērās aizmugurējās durvis. — Brauc ārā!
To viņa arī darīja. Apstājusies uz ielas, veroties labajā busiņa sānspogulī, viņa vēroja ūdeļādas kažoku ar brūnajām kurpēm un baltajām zeķēm, un, ak, cik gan šis kažoks bija aizņemts! Vispirms ieskrēja pēdējo reizi ēkā, tad izskrēja ārā, jo garāžas durvis laidās lejā, tad, pašam paliekot ārpusē, aizvēra un aizslēdza vārtus. Beidzot tas pienāca pie busiņa un atvēra pasažieru durvis. Kamēr Pega caur atvērtajām durvīm skatījās, ūdeļādas kažoks apstājās, tad pēkšņi kļuva traks un beidzot saplaka, jo Fredijs to novilka. Likās, ka kažoks tad pats sevi iegrūž starp citiem kažokiem, kas spiedās uz pasažieru sēdekļa, bet Pega novērsās tā, uzmanot policijas patruļas, līdz Fredijs teica: — Okei, Peg, vari skatīties.
Viņš bija atgriezies, vai arī Bārts Simpsons bija atgriezies, stāvēdams līdzās busiņam. Viņa atviegloti pasmaidīja, patiesībā Fredijs viņai patika, jo viss bija pateikts un padarīts. Pārslēdzot ātrumu, viņa prasīja: — Ko tagad?
— Pie Džersijas Džoša, — sacīja Bārts, izklausīdamies pēc iesnaina multeņu tēla, un iekāpa busiņā.
14
— 9, Džersijas Džošs atkārtoja ar lielāku uzsvaru.
— Lieta tāda, Džoš, — Fredija Nūna balss sacīja viņa ausī no sava vecā telefona. — Saproti, es nodarbojos ar piegādāšanu un, redzi, esmu uzlādējies.
Acīmredzot, Džošs labi zināja, šādos apstākļos varēja sacīt tikai tik daudz, jo kas gan zināja, cik telefoniem pievienotas noklausīšanās ierīces? Iespējams, ka visiem, jo galu galā ir informācijas laikmets. Bet tas, ko Džošs saprata no tā mazumiņa, ko Fredijs drīkstēja sacīt, kā arī no satiksmes trokšņiem fonā, bija, ka Fredijs zvanīja no telefona automāta, ka busiņš jau tagad bija pilns ar nezin ko, ko gribēja pārdot Džošam, un viņš nevēlējās stundām ilgi braukāt pa pilsētu ar mašīnu, kas pilna ar kriminālnozieguma notiesātajiem.
Taču tā bija Fredija problēma un tai nebija nekāda sakara ar Džošu. Džoša problēma bija tā, ka viņš dienas gaismā negribēja un vēlreiz negribēja, atkārtoju, nekad, nekad, nekad nolaist liftu un atvērt piegādes ieeju nama sētas pusē. Punkts. Tādiem cilvēkiem kā Džošs, jūnijs ir sliktākais mēnesis, jo dienas gaisma spīd turpat vai visu diennakti, un tas nozīmēja, ka viņš pat i nedomā atvērt durvis līdz pīkst. 21.00. Divos no rīta būtu pat labāk, bet ar pīkst. 21.00 viņš varēja samierināties.
Bet ne sekundi ātrāk. — 9, — viņš sacīja jau trešo reizi.
Fredijs nopūtās. — Okei, Džoš, saprotu. Man tikai nepatīk, ka Pega naktī brauc viena.
Atkal sieviete? Džošs sarāvās, no atmiņām iesāpējās galva, un viņš jautāja: — Nevis U?
— Nekā, ziniet, es par agru sāku staigāt, nevajadzēja tik ātri kāpt ārā no gultas, tāpēc pats nevaru aizbraukt. Bet nu jau Pegu pazīstat, tā ka viss ir okei.
— A. Pegu viņš tik tiešām pazina.
— Ta kā viņa būs deviņos.
Šoreiz, domāja Džošs, viņa tik viegli projām netiks. Šoreiz nekāds Jaukuma kungs. Šoreiz nekādas izsmalcinātības, ne vīna, ne siera, ne «Meitenes no žurnālu atvērumiem». Šoreiz tieša rīcība. Iesit viņai pa galvu un sāc no tā, kur beidzi. — 9, — sacīja Džošs, nolika klausuli un aizgāja pēc kaut kā stiprāka.
Deviņi. Džošs uzkāpa uz preču lifta biezās dēļu grīdas, pagrieza atslēgu slēdzenē, un ar eļļu ieziestais motors, kas bija izmitināts uz jumta, ierūcās, izklausoties pēc vecas lauvas ar emfizēmu. Ar vienu vaļēju malu platforma lēni laidās lejā, tauvām drebot, un kad Džošs nonāca zemāk, motoru rūkoņa sajaucās ar dobermaņu ņurdēšanu, draudiem un kodieniem, kad tie lēca smagajās stieplēs. Džošs niekojās ar dobermaņiem, kā viņš to vienmēr darīja, līdz platforma nolaidās līdz pašai apakšai, tad pagrieza tiem muguru un dižmanīgi nopirdās, un ar atslēgu atvēra apakšējā stāva garāžas durvis.
Tur bija busiņš. Tumsā Džošs nebija īsti drošs, kas sēž pie stūres, bet pieņēma, ka tā ir sieviete. — N, — viņš sauca un māja, lai šoferis ar busiņu atpakaļgaitā iebrauc liftā.
Busiņa logi bija bijuši aizvērti. Bet tagad šofera logs nolaidās un tajā parādījās sievietes galva, kas skatījās atpakaļ uz viņu. — Ņemiet un izlādējiet, — viņa sauca.
Ai, nē, ne tik viegli. — Augšā, — Džošs uzstāja, norādot ar pirkstu uz savu midzeni.
Kā parasti, šī sieviete nebija nekas cits kā mocības. — Kāpēc to nevar izlādēt tepat? — viņa brīnījās.
— Pārāk daudz darba, — viņš sacīja, kas tik tiešām bija taisnība, bet ne jau īstais iemesls. Stumjot īkšķi uz augšu, viņš atkārtoja: — N. Augšā!
Nu, labi.
Pirms iebrauca busiņu liftā, viņa aizvēra logu. Vai viņa tiešām cerēja, ka paliks mašīnā? Nekādā ziņā.
Kad busiņš bija iekšā, Džošs ar savu atslēgu aizslēdza durvis un pacēla liftu, bet atslēgu atstāja slēdzenē, lai vēlāk to atkal atslēgtu. Atvēris aizmugurējās busiņa durvis, viņš ieraudzīja tik kažoku, cik būtu nepieciešams, lai apģērbtu veselu vikingu ordu. — M, — viņš pateica vārdu, kas izteica gandarījumu, ko reti dzirdēja. Apejot apkārt busiņam līdz šofera logam, viņš cauri stiklam paskatījās uz sievieti un teica: — Palīdziet.
Viņa nolaida logu uz leju ne mazāku kā collas platumā. — Ko?
— Palīdziet.
— Jūs domājat, izlādēt? — Kamēr viņš pamāja ar galvu, apstiprinot, viņa papurināja savējo. — Es smagus priekšmetus neceļu, — viņa teica un aizvēra logu.
Smagus priekšmetus.Visas sievietes var pacelt kažokus, šim darbam viņām ir īpaši muskuļi. īgņojoties un pie sevis ņurdot alfabēta burtus, Džošs aizvilkās līdz busiņa aizmugurei un sāka vilkt ārā kažokus, karinot tos uz stangām, kas arī šādam nolūkam bija paredzētas, jo katram kažokam līdzi nāca pakaramais, uz kā tas bija karājies kažoku noliktavā.
Daudz kažoku. Ari labi kažoki, Fredijam allaž bijusi laba acs. Četras stangas, piebāztas ar brūnām un melnām ūdeļādām, izplatot auksto siltumu, kas ir raksturīgi tikai dabīgajām kažokādām.