— Un tas nav īpaši būtiski, sacīja Pīters, pagriežot ieroci atkal pret Deividu.
— Pagriez to pretviņu!
— Beidz pārtraukt, labi, Deivid?
— Tikai pagriez pistoli pret viņu.
— Mēģinu mūsu draugam izskaidrot situāciju.
— Labi. Bet pagriez pistoli pret viņu.
Pīters pagrieza pistoli pret Frediju. Viņš teica: — Tieši šovakar, vakariņojot, mēs pārrunājām nākamo soli mūsu pētījumos, kas paredz mūsu formulu izmēģināt ar brīvprātīgajiem.
— Ne jau ar mani, — atteica Fredijs.
— Pārjums nebijām īpaši domājuši, Pīters viņam sacīja, jo mēs jūs vēl nepazinām. Domājām zvanīt mūsu draugam Ņujorkas pavalsts
gubernatoram un lūgt viņam dažus brīvprātīgos no cietuma. Jūs taču zināt, kā tās lietas notiek, vai ne? Patiesību sakot, Fredijs zināja gan. Paretam, bet ne bieži, cietumā izziņoja, ka kāda zāļu ražošanas firma vai armija, vai kāds cits gribēja izmēģināt šos sūdus ar cilvēkiem, kas būtu ar mieru brīvprātīgi iedzert šķidrumu vai saņemt injekciju, pretī dabūjot dažādas privilēģijas — naudu vai reizēm pat ātrāku atlaišanu pret drošību. Vienmēr tika dota garantija, ka tie sūdi ir droši, bet, ja jau tie sūdi bija tik droši, kāpēc gan viņi tos neizmēģināja ar cilvēkiem ārpus cietuma vaļņiem?
Turklāt, tajās reizēs viņi allaž garantēja, ka viņiem ir pretlīdzeklis, ja kādam izrādītos alerģija vai kas cits, bet, ja jau viņi īsti nezināja, kā šie mēsli iedarbosies, kā tad viņi varēja būt tik pārliecināti, ka pretlīdzeklis iedarbosies? Katrā ziņā Fredijs nekad nebija pieteicies šīs vielas pārbaudīt, bet pazina dažus, kas to bija darījuši, vairumā ilgtermiņa sēdētājus, un allaž notika kaut kas dīvains. Vai nu viņi varen pieņēmās svarā, vai nu čurās kļuva zilas, vai arī izkrita mati. Viens vecis kamerā atgriezās, runādams japāniski, un neviens nespēja aptvert, kā viņito bija spējuši paveikt. Vismaz izklausījās kā japāņu valoda.
Kamēr Fredijs bija devies pa atmiņu stigām, Pīters bija turpinājis runāt. Kad Fredijs atkal pieslēdzās, Pīters sacīja: — … tas velkas tik ilgi. Dabūsim brīvprātīgos, veiksim savus eksperimentus, un viss būs labi, bet pirms tam būs sešu mēnešu kavēšanās, kamēr iesniegsim dokumentus un kamēr pavalsts likumdevēja iestāde tos apstiprinās, un tā tālāk.
— Nelaime ir tā, — sacīja Deivids, izklausīdamies par savu partneri dedzīgāks, skandinādams rokudzelžus, kad runāja, — nelaime ir tā, ka mēs jau iepriekš esam devušies cauri šim birokrātiskajam muklājam, un tas irtik dāi^s zaudētā laika ziņā, un ja runa ir par vēža pētniecību, zaudēts laiks nozīmē zaudētas dzīvības. To taču jūs saprotat?
— Skaidrs, ka saprotu, — atteica Fredijs.
— Un tāpēc tiksiet iesaistīts, — piebilda Pīters.
— Nē, — teica Fredijs.
— Vispirms ieklausieties priekšlikumā, — Pīters ieteica.
Fredijs paraustīja plecus, kas viņam atgādināja, ka videomagnetofons sāka kļūtsmags. — Vai drīkstu to nolikt? — viņš prasīja.
— Vēl ne, — atbildēja Pīters. — Lūk, mūsu priekšlikums. Ja būsiet ar mieru, parakstīsiet piekrišanu, un mēs jums iedosim zāles, šajā mājā uzkavēsieties divdesmit četras stundas. Saprotams, mēs jūs ieslēgsim, bet mēs jūs barosim un sagādāsim pieklājīgu vietu gulēšanai.
— Rožu istabā, Deivids sacīja Pīteram.
— Tieši tā, pievienojās Pīters. Un Fredijam teica: Lieta tāda, ka mums būs jūs jānovēro, lai redzētu kādu reakciju izraisa zāles. Pēc divdesmit četrām stundām būsiet brīvs un varēsiet doties prom. Protams, bez mūsu iekārtām.
— Ha, ha, — Fredijs nosmējās, tādējādi parādot, ka joku sapratis.
— No otras puses, ja būsiet nolēmis nesadarboties…
— Jūs zvanīsiet kruķiem.
— Manīju, ka esat apķērīgs, — sacīja Pīters.
Fredijs pārdomāja. Okei, šie čaļi bija sertificēti ārsti, un šo vietu pat sauca par Pētniecības centru, pati frāze šai vietai bija viņu pievilkusi. Turklāt, tas atradās Manhetenas austrumos, tāpēc tam visam vajadzēja būt tīram, vai ne tā?
Un kāda bija otra iespēja? Ardievu visam — tā bija otra iespēja. Policija, cietums, apsardze, citi cietumnieki. 1a bija otra alternatīva.
Un, ja notiks sliktākais, Pega var iemācīties japāniski, tik vien tā bēda.
Fredijs prasīja: — Un ja kaut kas noiet greizi, jums taču ir pretlīdzeklis?
— Nekas nevar noiet greizi, — sacīja Pīters.
— Pat ne mazāko šaubu, — Deivids viņam apgalvoja.
— Bet jums taču ir pretlīdzeklis?
Abi ārsti saskatījās. — Ja būs nepieciešams, — Deivids, šķindinādams rokudzelžus, sacīja, — bet tastik tiešām nebūs vajadzīgs, bet ja nu gadījumā būs, tad mums tik tiešām ir pretlīdzeklis, jā.
— Un tagad drīkstu šo nolikt, — Fredijs sacīja, domājot videomagnetofonu.
— Protams, piekrita Deivids.
Fredijs paskatījās tad uz vienu un tad otru. — Vēl kas, — viņš ieminējās, tikai viena lieta. Bez rokudzelžiem.
4
Gan Pīters, gan Deivids būtu jutušies omulīgāk, ja laupītājs būtu rokudzelžos, kas galu galā izšķīra visu šo lietu, bet visbeidzot viņi bija vienojušies, lai gan tas nozīmēja, ka vienīgais, kas spēja iegrožot šo čali Frediju, bija Pītera pistole. Laimīgā kārtā bija skaidrs, Fredijs paredzēja to, ka Pīters, iespējams, varētu pistoli likt lietā, lai gan ne Pīteram, ne Deividam tas nebija prātā, bet bija gatavi šo domu atbalstīt.
Fredijs piekrišanu parakstīja ar nesalasāmiem ķeburiem, un beidzot viņi to aizveda no pieņemšanas telpas uz laboratoriju istabas dziļumā vienu stāvu augstāk, kur iesēdināja metāla krēslā un pavirši pārbaudīja, lai pārliecinātos, vai viņš ir tik labā fiziskā formā, kā pats domāja, un tāds arī bija. Nebija nekādu pierādījumu par alkoholu vai narkotikām, nedz neregulāriem sirdspukstiem vai trokšņiem plaušās un bija pavisam normāls asinsspiediens. Ta ka nekas cits neatlika, kā ievadīt viņam vienu no formulām un tad skatīties, kas notiks.
Nē, patiesību sakot, vēl viens uzdevums bija jāveic. Pirms sākt eksperimentu, viņiem bija jāizlemj, kuru no formulām izmēģināt, jo bija skaidrs, ka katru formulu var lietot tikai vienam izmēģinājuma objektam. Uz hromētā galda līdzās bija nolikti LHRX1 un LHRX2, šļirce unafter-dinner piparmētras tāfelīte, tās gaidīja, kamēr Deivids un Pīters nomaļus nogājuši strīdējās, kura no abām varētu gūt labākas sekmes un kuru tad no tām vajadzētu izmēģināt šajā pirmajā eksperimentā ar cilvēku. Viņi vairākas minūtes nevarēja vienoties, nonākot strupceļā, un tad objekts sacīja: — Saprotu gan. Ta tas vienmēr notiek.
Viņi pagriezās, lai viņu nopētītu. Pīters pārjautāja: Kas notiek?
Objekts norādīja: — Šļirce ir tā, kas man jāievada, bet cepums ir pretlīdzeklis, kas man, jādomā, nekad nebūs vajadzīgs.
Viņi paskatījās uz viņu. Tad viens uz otru. Pīters, kas bija strfdējies par LHRX1, serumu šļircē, pasmaidīja un sacīja: — Skaidrs, ka tā ir laba zīme. Deivid, mums būtu jārīkojas tā, kā tā norāda.
Nu, protams, taču, Deivids, kas pat nedomāja gūt virsroku strīdā, atteica.
Pīters atkal pasmaidīja, aizgāja līdz galdam, lai paņemtu šļirci. Turot to ar adatu uz augšu gar plecu, pagriezās pret objektu: Man žēl, bet sēžamvietā, — viņš sacīja.
— To jau es arī paredzēju, — sacīja objekts. Bet viņš par to nesatraucās, vienkārši stāvēja un nolaida bikses, pārliecās pār laboratorijas galdu un palēcās vismaz pēdu gaisā, kad Pīters vajadzīgo vietu noberzēja ar spirtā samērcētu vati.