— … bet mēs nevaram, un jādomā, ka viņš ir pazudis uz visiem laikiem, un mums ir tik ļoti žēl, ka Roberta un Mārtiņa skaistā māja un dārzs tika tik nepamatoti, nepamatoti, jo te viss bija tik, tik, tik…
Pīters tagad bija sapinies savā runā, ko pamanīja un saprata Mārtiņš, tāpēc piecēlās, aizstājās Pīteram priekšā, pagriezās pret viesiem ar pavērtajām mutēm, un turpināja: Pīters un Deivids lūdza, vai viņi drīkstētu ielūgt šo cilvēku te, vīru, kas bijis brīvprātīgais viņu eksperimentā, un mēs visi piekritām, protams, jo nevienam ne prātā neienāca, un saprotams arī Pīteram un Deividam, cik ļoti daudz rūpju būs ar šo cilvēku, kad viņš atklāja, ka eksperimenta rezultāti ir neatgriežami. Tas viņu šausmīgi satrauca, un man šķiet mums visiem jābūt līdzcietīgiem, zinot, kam visam tik viņš nav izgājis cauri, pat ja nožēlojam, ka no tā cēlās zināms postījumu apjoms. Un tas arī viss, man šķiet, ka vakariņas ir galdā, un mēs to visu varam aizmirst un pārrunāt citus jautājumus.
Visu nedēļas nogali neviens vārds netika minēts par kādu citu tematu.
— Fantastiska nedēļas nogale, — svētdienas pēcpusdienā sacīja Deivids, stāvēdams saulē pie mašīnām un atsveicinoties vispirms no Roberta, tad Mārtiņa. Jūs šo kritisko situāciju pārdzīvojāt tik labi.
— Tu tāpat, Deivid, — Mārtiņš apgalvoja, — protams, arī Pīters.
Roberts ar piesmakušu un sirsnīgu, bet samākslotu smiekliņu teica: -
Ainavai tā kā tā bija laiks pārmaiņām. Ar laiku nogurst no tiem pašiem, veciem fontāniem.
Pīters sacīja: — Mēs vēl arvien jūtamies šausmīgi no visas šīs jezgas. Jūs abi vienmēr esat bijuši tik labi draugi, es pat negribu iedomāties, ka kaut kas tāds varētu nostāsies starp mums.
Mārtiņš ar savu vissaldāko smaidu teica: Pīter, lūdzu, par to gan vairs nedomā.
Smaidi; gaisa skūpsti; atvadu mājieni. Pīters un Deivids ierāpās savā sarkanajā Ford Taurus, kas likās mazāks un nepatīkamāks nekā piektdien vēl bezgaumīgāki sarkans, spilgts un plebejisks. Klusā nožēlā viņi uzlika savas jūrnieku cepurītes.
Atgriežoties pilsētā, pie stūres bija Deivids. Izstūrēja mašīnu uz Karantīnas ielas, nogriezās, tad Pīters sacīja: — Tas Mārtiņš. Kas par lišķīgu pielīdēju. Brālis Mārtiņš, tik tiešām. Vai tu viņu dzirdēji? Vismaz Roberts bez kavēšanās saka to, ko domā.
— Nesaka vis, — atbildēja Deivids.
— Tu taču zini, ko es ar to domāju. «Lūdzu, par to gan vairāk nedomā,» — viņš muļķīgi pasmīnēja, atdarinot Mārtiņu. — Saproti taču, kas aiz tā slēpjas. Neiedomājieties, ka mēs jūs vēl kādreiz ielūgsim.
Deivids nopūtās, bet neuzskatīja par vajadzību izvērst tālāk viņu padzīšanu no Ēdenes. Viņi tagad bija uz apgabala 14. ceļa, un viņš noskatījās ceļa malā uz divriteņa atlūzām; šķiet, ka tam nu gan būtu jābūt patiesi drausmīgam negadījumam. Labi gan, ka es nebraucu ar to riteni, nodomāja Deivids, mēģinādams atrast kādu, kam ietu vēl sliktāk nekā viņam.
— Bet nu šis stāsts ir palaists pasaulē, sūdzējās Pīters.
— Ne gluži, — atbildēja Deivids. — Tas mani neuztrauc. Ta jau tagad ir tikai anekdote. Ļaudis, kas tur nebija, tam neticēs, viņi domās, ka tā ir tikai vēl viena no pilsētas leģendām.
Pīters iegrima pārdomās. — Es gribētu Frediju atkal redzēt, viņš noņurdēja.
Deivids nopūtās. — Nu, īsumā — tā ir problēma, vai tad ne? — viņš jautāja.
48
Svētdienas pēcpusdiena. Nekāda vilkšana garumā. Bija laiks doties projām. — Fredij, — Pega sacīja, drūmi raudzīdamās Frankenšteina briesmonī. — Man būtu paticis, ja tu izvēlētos citu galvu.
— Šis brīdis nelikās piemērots nevienaPcitai, Peg.
Viņai no šejienes jau vakar vajadzēja aiziet pēc tam, kad bija veikusi pārbaudes izbraucienu ar Frediju zaļajā Hometā, un viņš sev bija atzinies, ka ir patīkami pārsteigts par tās ērtumu un par to, cik viegli to ir vadīt. Bet ne viens, ne otrs nespēja pieļaut tādas beigas, tik vienkārši un tā. Viņi stāvēja uz asfaltētās brauktuves pie jaunās mašīnas, vakar Fredijs tad vēl bija Dika Treisija veidolā, vilcinājās un svārstījās, līdz Fredijs beidzot teica: — Man ir kas mazs padomā. Nāc līdzi uz baseinu, Peg.
— Kāpēc? Esmu redzējusi, kā tu peldi, tā ir vienīgā reize, kad varu tevi vai kaut ko līdzīgu tev redzēt.
— Nāc vienkārši līdzi, okei?
Viņa Playtex roka satvēra viņas roku, un viņa ļāvās vest sevi aiz mājas, augšā pa nogāzi līdz baseinam, kur viņš rūpīgi aizvēra sētas vārtiņus un teica: — Nāc līdzi baseinā, Pega.
— Baseinā? la nu būtu īsta pakļaušanās saules iedarbībai, turklāt, bez aizsardzības. Ūdens nu gan nebija nekāda aizsardzība. — Man nav peldkostīma, — viņa atteica.
Viņš smējās, raujot nost savas drēbes: — Tev nav vajadzīgs peldkostīms.
Bija tik dīvaini skatīties, kā viņš nozūd, noraudzīties, kā pilnīga cilvēciska būtne pārvēršas par neko citu kā tikai drēbju kaudzi uz apmales. Tad atskanēja milzīgs šļāciens, kad viņš kā lode iešāvās ūdenī, un tur nu viņš atkal parādījās — spocīgais delfīns, kas kursēja pa baseinu.
— Nāc taču, Pega!
Tas savā ziņā bija kā pēdējais lūgums, galu galā, viņa sev sacīja, un tāpēc nolēma piebiedroties, novelkot drēbes, atstājot tās daudz glītāk uz krēsla, nekā viņš uz klāja, tad piesardzīgi iekāpa baseinā un sajuta, ka tas nebūt nav auksts, jo ūdeni vispirms bija sildījis baseina sildītājs, bet pēc tam arī saule. Viņa ielaidās mirdzošajā ūdenī, un milzu delfīns peldēja pie viņas pāri baseinam un apskāva savas siltās, slapjās rokas ap viņu, un noskūpstīja viņu uz lūpām.
— Mmmmmm, — viņa novilka.
— Jauki, vai ne?
— Mmmmmm.
Sekss peldbaseinā, plūstošā, siltā ūdenī, tvīksmainā un lēnā. Šī bija pirmā reize, kopš Fredija pārvēršanās, kad viņi bija kopā bez piķa melnās tumsas, un tas vispār bija satriecoši. Tas bija ļoti seksīgi, ļoti mīlīgi, kad milzīgais delfīna spoks ūdenī grozīja un glāstīja, kāds, ko īsti nevarēja redzēt, bet gan tik tikko, un visbeidzot, kad viss bija galā, tam nebija nozīmes. Pega, Fredijs un siltais, viļņojošais ūdens saplūda kopā vienā būtnē, mīlošā un laimīgā.
Nu, un pēc tā viņa vienkārši nevarēja uzvilkt drēbes un iet uz mājām. Pēcpusdienu viņi pavadīja kopā, uz kādu brīdi Fredijs uzģērba frotē peldmēteli — viens lielums visiem, kā bija norādījis Mārtiņš, — sandales, bet baltais dvielis bija pārmests pār galvu. Tas nemaz nebija tik slikti — redzēt tukšumus, kur vajadzētu būt cilvēkam. Varbūt, ja viņai būtu šādas nelielas devas, īpaši ar patīkamiem starpbrīžiem kā tas peldbaseinā, kā daļa no dzīvesveida, varbūt, ar laiku viņa varētu pierast pie jaunā Fredija. Mazās devās.
Tieši Pegai bija ienācis prātā pamēģināt vakariņas sveču gaismā mājās, bet tikai ar divām svecēm. Tas mazliet apgrūtināja ēdiena atrašanu, taču Fredijs tagad bija baltā polo krekliņā ar īsajām piedurknēm un garās biksēs, bez galvas vai cimdiem, un puskrēslā viņa tikko pamanīja dakšiņu, kas te parādījās, te nozuda sveču kvēlē, vai to, ka virs krekla mīkstās apkakles nebija pilnīgi nekā. Pie vakariņām viņi dzēra vīnu, un bija neiespējami, ka Pega pēc tam varētu aiziet, bet katrā gadījumā pieredze baseinā, romantiskās vakariņas un viņu nosargātā vientulība mājas paslēptuvē laukos, iezīmēja citas vakara beigas, un to viņi ari izmantoja.