Bet tagad bija svētdienas pēcpusdiena, un viņi vairs ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Pega nevarēja piespiest sevi noskūpstīt Frankenšteina briesmoņa vaigu, bet viņa paplikšķināja pa vaigu, bet ari tas nekam nederēja: auksts un pavisam ne tāds kā dzīvs. Fredij, viņa iesaucās, -es tagad aizvēršu acis un es gribu, lai tu mani uz atvadām noskūpsti.
— Velns un elle, — viņš teica, bet viņa aizvēra acis, izdzirdēja lateksa čaboņu, un tad viņš viņu skūpstīja ilgi, ilgi. Tad viņa atvēra acis, un drūmais briesmonis bija atgriezies.
— Es piezvanīšu vakarā, — viņa tam teica un ātri iekāpa busiņā, lai nesāktu viņa priekšā raudāt.
Turklāt, tā bija vēl viena viņa priekšrocība, viņa, mēģinādama būt stipra un savākta, pie sevis domāja. Ja viņš raudātu, kas to zinātu?
Briesmonis palika sānspogulī, mājot savu Playtex roku. Apbraucot līkumu, viņam izzūdot no redzesloka, viņa piepīpināja.
Braucot uz dienvidiem, viņa nikni, bet veltīgi domāja par sevi un Frediju, abu problēmām un izvēlēm, un nekas nelikās jēdzīgi, itin nekas. Viņa brauca daudz ātrāk nekā parasti, jo bija sarūgtināta, un bija tīrā laime, ka viņai nebija jāsamaksā soda nauda. Kādā brīdī Takonikas alejas dienvidu galā viņa aizdrāzās garām sarkanajam Ford Taurus , kas kaprīzi čammājās pa labo braukšanas joslu ar diviem večiem saskābušās sejās un jūrnieku cepurēm galvās, kas savas lūkas dēļ izgaismojās kā teātra dekorācijas, bet viņa pat nepameta uz tiem acis. Viņai pietika pašai savu problēmu.
Dzīvoklis bija karsts un piesmacis, putekļains un tukšs. Guļamistabas sienas skapī bija ventilācijas lūka, ko viņa izvilka ārā un ielika guļamistabas logā, pa ceļam krietni pasvīstot. Pēc dušas guļamistaba bija vēsāka, bet pārējais dzīvoklis vēl arvien karsts.
Viņa piezvanīja Fredijam no guļamistabas tālruņa, bet izrādījās -viņiem ir pavisam maz viens otram,ko teikt. Abi jutās ārkārtīgi neveikli, un abi bija priecīgi sarunu beigt ar: — Parunāsim rit. Tad Pega devās uz kulināriju, lai iepirktu vajadzīgo, atgriezās mājās, piezvanīja ķīniešu bistro, ienesa televizoru vēsajā guļamistabā un pavadīja vakaru.ēdot nenosakāmu pārtiku un skatoties nezināmus atkārtojumus.
Viņa devās gulēt agri, bet bija ļoti grūti aizmigt. No otras puses, viņai nebija nekādu problēmu pamosties, kad Bāmijs Beilers iespēra ar kāju pa gultas kāju un uzšņāca: — Celies, atver acis, drātējošā Erkšķrozīt.
49
Kā sulainis «Salivāna ceļojumos»* Mordons Lits noraudzījās uz visām norisēm ar drūmu nolemtības sajūtu. Viņš te atradās pret savu gribu, palīdzēdams un atbalstīdams nezin cik kriminālnoziegumu izdalīšanu, kas parasti nebija saistīti ar korporatīviem tieslietu iestāžu biedriem. Taču, izsverot visus plusus un mīnusus, viņa stāvoklis bija bezcerīgs, bet droši vien visādā ziņā bija arī labāk, ka viņš bija klāt, un līdzvainīgs ielaušanās un ieiešanās, cilvēku laupīšanā, spaidos un, iespējams, pat cilvēku sišanā. Jo, pat ja viņš te neatrastos fiziski, tik un tā būtu līdzsazvēmieks, vienalga tikpat vainīgs likuma priekšā — un ari savā priekšā pat bez cerībām, ka spēs kaut kā ietekmēt notikumus, atturot Bārnija Beilera, šī nozieguma partnera, ar ko viņš bija tik nesaraujami saistīts, briesmīgākās pārmērības, vai arī to, ka spētu savā labā vārda trauslo kuģīti izstūrēt cauri noziedzīgajām zemūdens klintīm līdz tikko redzamajam priekšpensijas krastam piestāšanu, kas, ar katru aizgājušo mirkli, likās vairāk un vairāk vēlama. 0, līdzīgi kā Henrijs Džeimss to varētu aprakstīt, viņš bija tajā iekšā līdz pat kaklam.
Pulksten sešos pirmdienas rītā viņi bija atslēguši Pegas Brisko dzīvokli — Mordons, Bāmijs un trīs cigarešu firmas bandīti. Klusi lienot, viņi bija novērojuši sievieti, kas gulēja kondicionētā guļamistabā, bet tai līdzās nepacēlās otras ķermeņa formas, tāpat nekur neredzēja vīriešu drēbes. Lai nu kā, aizvēruši guļamistabas durvis, viņi bija pārmeklējuši dzīvokli kā pagājušajā reizē, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka neredzamā cilvēka te nav. Un tikai tad visi pieci iebruka guļamistabā, un Bāmijs ar savu īpašo pievilcību pamodināja Brisko sievieti.
Viņa pēkšņi atvēra acis. Viņa piecēlās sēdus, taisna kā miets, vērsdamās piecos vīriešos savā guļamistabā. Zem palaga izskatījās, ka viņai mugurā ir tāds kā garš T-krekls. Taču tas Mordonu neuzbudināja, bet gan samulsināja. Pirms Bāmijs paspēja pateikt vai izdarīt vēl kaut ko rupju, viņš paspēra soli uz priekšu, sacīdams: — Brisko jaunkundz, tas ir saistīts ar Frediju.
Ak Kristus ! — viņa, acīmredzot, ģeniālā uzbudinājumā sauca. — Tie atkal esat jūs, zēni. Jūs mani izbiedējāt jau otro reizi. Pagaidiet, kamēr aizeju uz vannasistabu, — viņa teica, izslīdot no gultas. Jā, garš, balts T-krekls un ne pietiekami necaurspīdīgs. — Uzvāriet kafiju, labi? — viņa sacīja, izslāja no istabas vannasistabā un aizcirta aiz sevis durvis.
Tagad tas bija Bārnijs, kas izskatījās apmulsis. Viņa baismīgo reputāciju nobīdīja sāņus tā, it kā tās nebūtu. — Nu, un ko par to domājat? — viņš jautāja.
— Domāju, ka viņai taisnība, Mordons sacīja un vienam no bandītiem teica: — Kā būtu, ja jūs mums visiem uzvārītu kafiju? Jūs taču atceraties, kur atrodas virtuve, vai ne?
— Protams. Bandīts paskatījās visapkārt. — Visi dzers?
Visi dzers. Viņš gāja projām, bet tualetē nolaida ūdeni. Tad atgrieza dušu.
Bārnijs, Mordons un abi pārējie bandīti aizvilkās uz dzīvojamo istabu, kas bija karstāka un sasmakušāka, nekā guļamistaba. Viņi atstāja guļamistabas durvis vaļā. — Tas ir smieklīgi, — sacīja Bāmijs. — Mums vajadzēja iespaidot šo kuņu, nevis uzvārīt viņai kafiju.
— Fredija Nūna te nav, norādīja Mordons. Pega Brisko zinās, kur viņš ir.
— Nolādēti pareizi, zinās gan.
— Mēs gribam, lai viņa sadarbojas, — Mordons atgādināja. — Man šķiet, ka vajadzētu sākt rāmā un civilizētā līmenī.
— Tas labi, — Bāmijs piekrita. — Jūs būsiet Labais Policists. Es ielekšu nedaudz vēlāk.
Bija nedaudz pāri septiņiem, kad viņi visi sapulcējās dzīvojamajā istabā ar grauzdiņiem un kafiju. Vienīgais gaisa kondicionieris bija guļamistabā, bet tas bija uzgriezts uz pilnu jaudu, un durvis bija atvērtas, tāpēc mazliet atvēsināja arī dzīvojamo istabu. Mordonam likās, ka Fredija Nūna kriminālnoziegumu augļiem vajadzēja būt sulīgākiem, bet Mordons te nebija — neviens te nebija — lai pētītu laupīšanas ekonomiskās sekas. Viņi te bija, lai atrastu laupītāju.
Mordons prasīja: — Brisko jaunkundz, kur viņš ir?
— Nav ne jausmas, — viņa atteica. Nu viņa bija ģērbusies džinsos, polo kreklā un krosenēs un nebūt neizskatījās šī naidīgā bara, kas atradās viņas dzīvoklī, iebaidīta.
Mordons turpināja: — Brisko jaunkundz, vai jūs nepaskatītos uz Bāmiju?
Paklausīgi viņa paskatījās uz Bāmiju, lai arī bija skaidrs, ka viņa to nevēlējās darīt. Bāmijs atskatījās uz viņu un pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņas paļāvība mazliet noslīd kā cepure uz piedzēruša muzikanta galvas. Novēršot skatu no Bāmija smaida, viņa rosījās ap kafijas krūzīti, kas jau labu laiku bija tukša.
Mordons uzsvēra: — Esmu saņēmis Bāmija atļauju, Brisko jaunkundz, uzdot jums šos jautājumus pirmajam.
— Ahā, viņa noteica. Viņa pētīja tukšo krūzītes iekšpusi tā, it kā meklētu tējas lapas, kurās varētu pazīlēt.
— Ja jūs man neatbildēsiet, — Mordons piebilda, — Bāmijs pats jums uzdos jautājumus, un viņam jau nu gan jūs neteiksiet: «Nav ne jausmas.» Es centīšos, lai jums atvieglotu šo padarīšanu.