— Jauki, — viņa noteica. Nolika krūzīti, sakrustoja kājas, satvēra ceļgalu un skatījās uz Mordonu. Viņš labi saprata, ka viņa pūlējās saglabāt trulu sejas izteiksmi.
Viņš papurināja galvu. — Prasīšu jums vēlreiz, — viņš teica, — un lūdzu apsveriet savu atbildi ļoti uzmanī…
— Nav ne jausmas.
— 0, Brisko jaunkundz, ja jūs tikai…
— Mana kārta, — sacīja Bāmijs, pieceļoties. — Jūs, veči, pieturiet viņu, — norādīja bandītiem un no kabatas izņēma melnu spalu. Viņš kaut ko piespieda, un no spala izlēca garš naža asmens.
Bandīti stāvēja pilnā kaujas gatavībā, bet netuvojās Pegai Brisko, kas pieslējās taisni, vērojot nazi. Bāmijs nazi valstīja šurpu turpu rokās, to apbrīnojot, tad sacīja: — Man vajag tikai pasta adresi, un tas ari viss. Abonentu kastītes numuru vai pilnīgi jebko. Tikai kādu vietu, kur varētu nosūtīt pirkstu.
Viņas acis iepletās: Es nezinu, kur viņš ir!
Kas par nevajadzīgu zaudējumu tas tādā gadījumā būs, Bāmijs viņai sacīja. — Redzat, notiks tā, ka katru dienu es nogriezīšu vienu jūsu pirkstu un nosūtīšu to mūsu draugam Fredijam kopā ar zīmīti, uz kuras būs telefona numurs, pa kurn viņš, ja sajutīs vajadzību, mani varēs sazvanīt. Bet ja nu man nebūs adreses, kur pirkstu nosūtīt, tas būs īsts kauns un zaudējums, jo jums vienalga būs jāšķiras no pirksta. Turiet viņu stingri, veči. Labāk aizsieniet muti.
— Es nezinu, kur viņš ir!
Kad bandīti tuvojās Brisko, ari Mordons piecēlās, sacīdams: Bāmij, mums nevajadzētu…
Apsēdieties, Advokāta kungs, teica Bāmijs, paskatījās uz Mordonu, un ar skatienu pietika, lai atsistu Mordonu atpakaļ krēslā. — Tagad pieturiet viņu, — sacīja Bāmijs un atkal pagriezās pret Brisko.
— Pagapagapagapagapagammmmmpmmmmmpmmmmmpmmmp…
Ak, ko tur, Bārnijs garlaikoti noteica, nazi balansējot uz kreisās rokas. — Atsieniet muti, paskatīsimies, ko viņa mēģina pateikt.
— Es zinu, kur viņš ir!
Nu, jā, skaidrs, ka to zināt, arī es to zinu. Tagad turiet stingri.
Es pateikšu, kur viņš ir.
— Skaidrs, kur es nosūtīšu pirkstu. Citādi, kauns, vai ne?
— Nē, nē, nē, es pateikšu jums, kur viņš pašlaik atrodas, un jums nebūs jāsūta viņam neviens…
Pega, Pega, Pega, sacīja Bārnijs, es negribu, lai jūs nodotu savu labāko draugu, ja saprotat, ko es domāju? Lai viņš ierodas pie manis no sava briva prāta., pēc tam, kad pa pastu būs saņēmis pāris pirkstu. Tagad turiet stingri, es gribu nogriezt tikai vienu vienīgu.
— Tas jums nav jādaral
Bāmijs ieturēja pauzi. Viņš likās pa īstam apjucis. Viņš jautāja: — Kā to domājāt — man tas nav jādara?
Varu jums pateikt, kur tieši viņš ir, tieši, kā viņu atrast!
Bāmijs ieķiķinājās: — Un. lai visu te atstājam un lai traucamies uz
turieni, bet viņa tur nav. Un tad mēs atgriežamies, un uzminiet, kas noticis? Jūs mūs nesagaidījāt. Turiet stingri roku, veči.
— Es jūs turp aizvedīšu!
Bāmijs atkal ieturēja pauzi. Viņš pārdomāja. — Nezin’ gan, — viņš noteica. — Jums, jādomā, šodienai bija plāni, tas varētu ieilgt uz pāris stundām…
Ta nav problēma! Ir brīvdiena, man ir brīva diena!
Bāmijs papurināja galvu. Nosūtīt pirkstu pa pastu, zināt, viņš teica, — ir visai droša metode.
Es jūs turp aizvedīšu, — viņa apsolīja. — Tieši pie viņa.
Bāmijs nopūtās. Viņš paskatījās uz nazi tā, it kā uz senu draugu,
tad pagriezās, lai paskatītos uz Mordonu. — Nezinu, Advokāta kungs, — viņš teica. Ceļot ar viņu vairākas stundas, bet, iespējams, viņa kaut ko perina…
Nē! Nē!
… un tad dienas beigās viņa vēl arvien ir mūsu rokās. Bāmijs papurināja galvu, norūpējies par sarežģījumiem. — Kādas ir jūsu domas, Advokāta kungs?
Nevarēja pateikt, cik lielā mērā Bāmijs biedēja vai cik lielā mērā Bāmijs bija ārprātīgs. Mordons uzskatīja, ka drošāk ir pieslieties Bār-nija ārprātīgumam, un tāpēc savā visnosvērtākajā tiesiski — advokātiskā tonī teica: Tam, ka viņa būs ar mums, varētu būt dažas priekšrocības, Bāmij. Ja izmantojam viņas busiņu, un mēs pārējie sēžam aizmugurē…
Hmm, sacīja Bāmijs. Kā ar Trojas zirgu.
Tieši tā. Tad ļausim, lai viņa ar viņu runā, parādīsim, ka mēs viņu kontrolējam.
Ja vien mēs viņu spējam kontrolēt, — Bārnijs pagriezās pret sievieti, kas vērīgi sekoja sarunai. — Vai mēs jūs kontrolējam?
-Jā! Jā!
Mordons nolaizīja sausās lūpas. Viņš teica: Ja viss nenotiks, kā iecerēts, vienmēr varēsim atgriezties pie pirksta iespējas.
Tieši tā. Izlēmis, Bāmijs pasmaidīja, saspieda savās rokās nazi, un asmens pazuda spalā. Iebāzis spalu kabatā, pakratīja galvu un sacīja: — Jūs, Advokāta kungs, sākat mani viegli ietekmēt.
50
Kad Džeofs Vīdabikss ieraudzīja busiņu, viņš bija ceļā uz mājām no šī rīta avārijas Svoupa ielā, kurā bija aizdedzies kāds šķūnis. Viņa kompānija bija viena no četrām ugunsdzēsēju komandām, kas bija atsaukusies un, kā parasti, pamanījās izglābt tikai pamatus. Tas ir viens ņo tiem vecajiem šķūņiem, sausajiem kokiem, kam visi stūri un plaisas piebāzti pilni ar sausiem, veciem salmiem, zāģu skaidām un sūdiem — burtiski sūdiem; vielām, ko Vidējos Austrumos izmanto degvielai un, kad sākas ugunsgrēks, patiešām, nekas cits neatlika, kā tikai izcelties rozā dzirkstelēm. Nu, un gādāt, lai uguns nepārsviežas uz māju, laukiem vai ko citu. Bet kad liesmas apņem šķūni, varat būt pārliecināts, ka šķūnis ir pagalam.
Ugunsgrēka cēloni, kā vairumam ārpus pilsētas ugunsgrēkiem, uz ko Džeofs un viņa cilvēki atsaucās, varētu definēt vienā vārdā, kas vēl nekad nav parādījies zem paraksta «Cēlonis» nevienā no apdrošināšanas veidlapām: Lauksaimnieks.
Problēma irtā, ka lauksaimnieks nekad nesauks mehāniķi, neskatoties uz to, cik labi viņš varētu ar to tikt galā. Lauksaimnieks ir pats sev galdnieks, bet ne visai labs galdnieks. Viņš ir pats sev santehniķis, elektriķis, mūrnieks, jumiķis, automehāniķis, vecmāte, un viņš ir diezgan slikts visos amatos. Džeofs bija redzējis elektrības vadus dažās no vecajām mājām un šķūņiem, kas varētu radīt murgus; piemēram, tajā, kas šorīt nodega. Ja redzat vienalga kur kaut ko, kas būvēts pēc nosacījumiem, varat būt pārliecināts, ka lauksaimnieks to nebūvēja.
Lauksaimnieki jums pateiks, ka iemesls, kāpēc viņi visu dara paši un nevis izsauc kādu, kas, pie velna, zina, ko dara, ir tas, ka viņi ir nabadzīgi, kaut patiesībā tā nav tiesa. Ai, viņi ir nabadzīgi, nu labi, bet tas nav iemesls, kāpēc viss būtu jādara pašiem. Iegansts irtas, ka viņi ir lepni, un mēs taču zinām, kas seko lepnībai, vai ne?
Džeofs savās pārdomās bija nonācis līdz lepnības un tās seku apcerēšanai, kad ieraudzīja busiņu, noteikti to pašu pelēko busiņu, kas piederēja Mārgaretai Brisko Beiridžā, Bruklinā, Ņujorkā un kas pēdējo reizi redzēts aizdrāžamies lejā pa Mārketstrītu ārā no pilsētas ar Mārgaretu Brisko pie stūres un neredzamo cilvēku, kuru sauca par Frediju, kā pasažieri.
Un nu busiņš bija novietots pie Džeofa mājas. Džeofs savā pikapā, arvien vēl savā dūmu piesmakušajā ugunsdzēsēja tērpā, pabrauca garām savai mājai un vispirms pasniedzās pēc sava policijas radio, pārslēdzot uz frekvenci, kas viņam bija kopējs ar Klifa Auto apkalpes un labošanas firmu, kas atradās uz apgabala 14. ceļa, jo Klifs bija viens no viņa diviem pusslodzes palīgiem. — Klif, — viņš ierunāja mikrofonā. Saki, ka tu tur esi.