Džeofs nobrauca līdz Dadlejas galam, apmeta loku un novietoja mašīnu aiz savas policijas patruļmašīnas. Klif, mosties, viņš sacīja mikrofonā. Esi uz vietas.
— Nolādēts, es biju zem mašīnas. Kas ir?
— Klif, ņem savu nozīmi un ieroci un brauc uz manu māju. 1as priekšā redzēsi pelēku busiņu. Neļauj it nevienam iekāpt busiņā.
— Vai lai lietoju spēku ar letālu iznākumu?
Skaidrs, ka Klifs bija saskatījies pārāk daudz asa sižeta videofilmas.
— Tikai tad, ja tas ir noteikti nepieciešams, — atteica Džeofs.
— Skaidrs.
Džeofs izslēdza policijas radio, pirms paspēja izdzirdēt Klifa sacīto «pieņemts», un paņēma savu rāciju. — Sveiki, veči, — viņš tajā noteica.
— Nogrieziet to nolādēto radio un atbildiet taču kāds.
Portatīvais radio viņu savienoja ar paša būvfirmas brigādi. Pabeiguši verandas pārbūvi te, pilsētā, viņi tagad strādāja, lai Roulifas Vasaras teātrī iebūvētu divas tualetes. Vasaras teātra vadība bija šim mērķim saņēmusi anonīmu ziedojumu, un viņu patroniem vairs nevajadzēs lietot pārnēsājamās tualetes autostāvvietā; vismaz ne vairs tad, kad Džeofs un viņa veči būs pabeiguši iebūvēt ar invalīdu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem pieejamas, ūdeni ietaupošas, enerģiju saglabājošas, abiem dzimumiem domātas tualetes ar mazgājamām sienām.
— Vai tas esi tu, Smoukij?
— Ja tas ir stulbs joks, Džeofs atbildēja, tad tam jābūt Stīvam. Jā, Stīv, tas esmu es. Gribu, lai jūSjveči,metat mieru…
— Misija būs nikna.
— Ta ir Misijas problēma. Gribu, lai metat mieru un nākat uz manu māju. Visi kā viens. Tur kāds ir, es nezinu — kas, un nezinu, cik viņu
ir. Paņemiet savu rāciju un palieciet kvartāla galā. Nolieciet mašīnu pie Veilena. Nenāciet iekšā vai nerādieties, kamēr es jūs nepasaukšu.
Stīvs bez jebkādiem jokiem jautāja: — Džeof? Tev tur patiešām ir nopietna problēma?
— Vēl nezinu. Iešu iekšā un izpētīšu.
— Būsim klāt.
— Klifs priekšpusē uzmana busiņu. Uzmanies, lai viņš tevi nenošauj.
— Viņš varētu uz mani šaut.
Džeofs izkāpa no pikapa. Viņam bija gari ugunsdzēsēja zābaki, melns ūdeni necaurlaidošs mētelis un nu uzlika atpakaļ savu ugunsdzēsēja priekšnieka ķiveri, iebāza kabatā rāciju, tad šķērsoja Mārketstrītu, lai pietuvotos mājai no aizmugures kā pagājušajā reizē, kad bija saskrējies ar Frediju un Pegu.
Klusi iegājis mājā pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu ugunsdzēsēja zābakus, bet ķiveri atstāja galvā un uz pirkstgaliem lēnām devās cauri mājai. Ne skaņas. Nekas redzams nebija mainījies.
Viņa biroja durvis bija ciet un, kad ļoti klusi un uzmanīgi tās pārbaudīja — aizslēgtas. Paņēma saujā atslēgu, to klusi iebīdīja slēdzenē, lēnām pagrieza un klusi pagrūda durvis.
Nekā. Birojs tukšs. Krēsls nebija atgāzts, tātad neredzamais Fredijs tajā nebija.
Kas te galu galā notika? Kur viņi bija? Pagriezies projām no tagad atvērtajām durvīm, stāvot gaiteņa vidū savās garajās zeķēs un ugunsdzēsēja apģērbā, sakrustojis rokas uz krūtīm, Džeofs paskatījās uz vienu pusi un uz otru, augšā pa kāpnēm, taču neko nemanīja, nekas nebija dzirdams. — Pega? — viņš sauca. — Fredij?
Smaidīgs resnis iznāca no dzīvojamās istabas ar pistoli rokā. Pistole bija notēmēta uz Džeofa krūtīm. Smaidīgais resnulis sacīja: — Jūs arī meklējat Frediju? Kas par sagadīšanos, mēs arī. Meklēsim kopā.
51
Tas Pegai nebija ienācis prātā, nekādā ziņā.
Kad mājās, Beiridžas dzīvoklī, bija sapratusi, ka tas vecis Bārnijs bija vai nu pietiekami nejauks, vai pietiekami jucis, lai viņam pretotos,
un ka viņš varētu izdarīt briesmīgas lietas, lai noskaidrotu, ko gribēja zināt, ka faktiski viņš pat nopietni varētu nogriezt viņas pirkstu un to nosūtīt Fredijam, viņa bija centusies domāt ātri. Tas šajos apstākļos nebija nācies viegli.
Viņai būs jānodod kaut kas šiem cilvēkiem. Ne jau Fredijs, bet kaut kas. Kāda vieta, kur doties, un viņu noteikti vedīs līdzi. Viņa nekādā ziņā negatavojās nodot Frediju Bāmija un viņa draugu maigajām žēlsirdībām, bet ja viņa tos kaut kur aizvedīs un Fredija tur nebūs, ko tad? Vai viņi nepaliks traki? Vai šis vecis Bāmijs nekļūs vēl ļaunāks un trakāks? Ja jau viņa nebija spējusi viņam pretoties, kad viņš bija mierīgs un zināja, ka nespēja kā gan viņa varētu pretoties tad, kad viņš būtu sarūgtināts?
Un šajā brfdī viņa iedomājās mazo Dadlejas pilsētiņu un tās policijas vareno priekšnieku. Te nu jums bija varonis. Viņš jau par Frediju zināja, tāpēc gari izskaidrojumi nebūs vajadzīgi, un patiesībā viņi jau bija viņam paskaidrojuši, ka Fredijs ir kaut kāds zinātnieks, viņa nevarēja atcerēties, kāds tieši, un ka viņiem dzinās pakaļ sliktie, un te nu būs tie sliktie vīri.
Ta viņa to bija iztēlojusies, viņu ierašanos lielās, vecās mājas fasādes puses verandā Dadlejas galvenajā ielā, pieklauvējot pie durvīm, ko boss Sazinkas atvērs, un viņa, piemiedzot ar aci, sacīs: — Šie veči meklē Frediju. Un tālāk ļaus viņam pārņemt vadību.
Ta vietā sliktie veči jau pirmajā lugas ainā sagūstīja varoni, tik vienkārši.
Un tāpēc tagad, kopā ar sliktajiem večiem sēžot ielokā vecmodīgajā dzīvojamajā istabā, kurā sakautais, varenais vīrietis stāvēja istabas vidū blakus Pegai, Bārnijs viņu iztaujāja, un Pega klausījās atbildēs.
Viņa vārds bija Džeofs Vīdabikss. Viņš bija policijas priekšnieks, arī ugunsdzēsības priekšnieks un vēl daudz citādu lietu vadītājs pilsētā, iespējams, arī pat indiāņu virsaitis. Un viņš atbildēja, ka nezināja, kur atrodas Fredijs Nūns. Šī ir pirmā reize, kad dzirdu viņa uzvārdu, viņš teica. Paldies jums par to.
— Bet jūs viņu tomēr pazīstat, — sacīja Bāmijs. — Pazīstat Frediju.
— Esmu viņu redzējis, — Džeofs Vīdabikss atzina, tad kautrīgi ieķiķi-nājās un piebilda: — Citiem vārdiem, esmu viņu saticis.
Mordons Līts, šausmīgais advokāts, teica:—Viņš tik tiešām pazīst Frediju.
— Un kāpēc tad viņš nezina, kur viņš ir? Ar savu mūžīgi nokaitināto smaidu Bāmijs sāka izrādīt bīstamas neapmierinātības pazīmes.
Līts teica: Bāmij, vispirms jānoskaidro cits jautājums.
Bārnijs ar savu izbrīnīto skatienu rādīja, ka viņam neliekas, ka tas būtu iespējams.'—Tiešām?
— Viņš ir ugunsdzēsības priekšnieks.
— Par to liecina viņa apģērbs.
— Bet viņš ir ari policijas priekšnieks, Bāmij. Vai viņš ir bruņots?
— Nē, atbildēja Džeofs Vīdabikss.
Bāmijs atplauka smaidā. — Ceru, ka neiebildīsiet, — viņš ieminējās, — bet mēs jūsu sacītajam neticam. Pārmeklējiet viņu, — viņš teica vienam no bandītiem, kas paklausīgi piecēlās kājās.
Izpletis rokas, Vīdabikss mierīgi teica: — Es nemeloju.
Bandīts viņu aptaustīja un sacīja: — Pistoles nav, bet te ir rācija.
— Bez jokiem, — Bāmijs teica. — Gribētu zināt, kas ir otrā galā, kā jūs domājat? Fredijs? Iedodiet to policijas priekšniekam. Vīdabiksam viņš norādīja: — Sasveicinieties tajā.
— Man nav sakaru ar Frediju Nūnu.
— Sasveicinieties tajā, Bos!
— Es nesaprotu, ko jūs cerat…