— Sakiet sveiki!
Acīmredzot negribīgi Vīdabikss piecēla raidītāju pie lūpām: — Sveiki.
Telpa uzreiz piepildījās ar čerkstošu raidītāja balsi, kas sacīja: — Džeof, vai tur iekšā viss kārtībā? Mēs esam ārā, cilvēk, esam gatavi. Vai viss ir okei?
— Viss ir okei, — Bāmijs skubināja.
— Viss ir okei.
— Nāciet visi iekšā, Bārnijs teica priekšā.
Vīdabikss savilka skābu seju, bet atkārtoja vārdus.
— Jauki, — sacīja Bāmijs. — Atņemiet viņam rāciju. Sasveicinieties ar viesiem, kad viņi ienāk, un ieslēdziet viņus pagrabā.
Divi bandīti, izvelkot pistoles no žakešu iekškabatām, atstāja istabu, Vīdabikss sauca viņiem pakaļ: — Viņi nav bruņoti, tā ir mana būvbrigāde.
— Šodien nekādas būvēšanas nebūs, Bos, — noteica Bāmijs. — Kur Fredijs?
— Nezinu.
— Iesaku jums nemelot, — Bārnijs draudēja.
Neliels troksnis gaitenī; ne liels un ne ilgstošs.
Bārnijs pamāja. — Sāku jums noticēt, Bos. Pēdējais cilvēks, ar ko Fredijs Nūns pavadīs laiku, būs taisnprātīgais policijas priekšnieks kādā lauku pilsētelē. Viņš nojums droši vien kaut kad ir izbēdzis, un tāpēc jūs zināt par viņu. Vai tiesa?
— Jā, atbildēja Vīdabikss.
— Nu re, vai saprotat? — sacīja Bārnijs tik apmierināts, it kā pats būtu izgudrojis Vīdabiksu. Šis vīrs nemelo. Bet Pega varētu, viņš teica un paglūnēja uz viņu. Vai tā nav, Pega? Tāpat kā jums neienāca prātā minēt, ka šī māja pieder pilsēteles policijas priekšniekam. Jūs mūs atvedāt uz šo vietu, jo uzticējāties Kapteinim Amerikam, kas jūs glābtu, vai tā ir?
Pega neatbildēja, bet juta, ka nosarkst. Un kad pameta acis sāņus uz Vīdabiksu, arī viņa seja bija sarkana. Bet viņš uz viņu neskatījās.
Bārnijs pārspīlēti pamāja galvu un sacīja Vīdabiksam: — Zēl, ka mums bija jūs jāiejauc, draudziņ, vai šajā pilsētā ir pasts?
— Mārketstrītas otrā galā. Priekš kam jums tas?
— Man jānosūta maza paciņa. Pieremsies kājās, Bārnijs sacīja Pegai: -Nokārtosim to virtuvē tā, lai nenosmērētu jaukās antīkās mēbeles.
Vīdabikss jautāja: — Par ko ir runa? Viņš izskatījās ļoti satraukts, tāds, it kā domātu pastrādāt kaut ko muļķīgu un varonīgu, galu galā.
Un tā Pega padevās. Okei, viņa teica. Jūs panācāt savu.
— Nāciet, Pega. Uz virtuvi, — sauca Bārnijs.
— Pie velna, Bāmij, atcirta Pega. Es jau teicu, ka padodos. Es jums nodošu Frediju, lai elle ir nolādēta, bet jūsu muļķīgās, drātējošās spēlītes es vairs nespēlēšu.
Bārnijs uz viņu starojoši paskatījās. Pega, viņš teica, es jūs apbrīnoju. Jūs izcīnījāt labu cīņu. Kamēr darīsiet to, ko es gribu, varat lietot vai ikvienu lāstu no grāmatas. Vai Fredijs ir šajā apkaimē?
— Kādas desmit jūdzes tālāk.
— Kādā pilsētā?
— Ta nav pilsēta, bet māja laukos.
— Par to esmu allaž sapņojis, — sacīja Bārnijs. — Brauksim ar busiņu, lai viņu nomierinātu.
— E, — sauca Vīdabikss.
— Nē, sacīja Pega.
— Apklustiet, — Bāmijs teica Pegai, bet Vīdabiksam jautāja: — Ko ar to «e» gribējāt teikt?
Likās, ka Vīdabiksu šī situācija ir pamatīgi nogurdinājusi. — Man ārā ir cilvēks, — viņš teica, — kas uzmana busiņu.
— Nu, vai jūs neesat pilns pārsteigumu, — sacīja Bārnijs. — Ugunsdzēsējs?
-Nē.
— Vai viņš ir bruņots?
— Viņš ir tikai palīgs uz pusslodzi, un viņam ir degvielas uzpildes stacija uz…
— Tatad bruņots.
Izklausīdamies noraizējies par savu palīgu, Vīdabikss sacīja: — Atskaitot kvalifikācijas mācības, viņš nekad nav šāvis ar savu ieroci.
— Nu, šodien viņš nesāks, — apsolīja Bāmijs. — Vai viņam tur ārā ir radio?
-Nē.
— Kā jūs sazināties, ja gribat, lai viņš atnāk?
— Izeju uz verandas un saucu: «Hei, Klif!»
— Hā, hā, — Bāmijs bez jautribas nosmēja. — Jūs un mani divi draugi stāvat durvīs, kas paliek ārpus redzesloka, un saucat: «Hei, Klif, panāc uz bridi.» Un ja izrādīsies, ka viņu nesauc Klifs, un viņš dodas kādā citā virzienā, Vīdabiksa kungs, tad viņš vairs nekad neizšaus no sava ieroča, jo mēs viņu diskvalificēsim pilnīgi un galīgi.
— Viņa vārds ir Klifs.
— Labi. Bandītiem Bāmijs norādīja: — Atbruņojiet Klifu un novediet pie būvbrigādes.
Vīdabikss un abi bandīti atstāja telpu, bet Bāmijs pagriezās pret Pegu. Jūs te šodien sagādājat pulka nepatikšanu daudziem cilvēkiem, Peg, viņš teica, es nezinu, cik liels ir šīs mājas pagrabs, bet man šķiet, ka pēdējais vārds, ko teicāt, bija «nē». Kāpēc tā, Pega?
— Mēs turp nevaram braukt, — atbildēja Pega. — Fredijs zina, ka jūs, veči, viņu meklējat. Zina arī to, ka jūs arī mani likāt izsekot pa pēdām. Tāpēc tas mums ir kā signāls ja es parādos busiņā, vienkārši parādos, viņš nozudīs, jo zinās, ka tā nav bijusi mana doma ierasties. Šķiet, ka viņš jums neļaus sadzīt sevi rokās vai aprunāties, nepieļaus, ka ari es viņu varētu atrast. Ja Fredijs nodomā pazust, tad, zināt, viņš to patiešām spēj.
Nu, tad ņemsim citu mašīnu, sacīja Bāmijs. Priekšnieks mums kādu aizlienēs.
— Piestāj sveša mašīna? Viņš pazudīs kā lode.
Mordons Līts pārtrauca garu un nepatīkamu klusumu, sacīdams: — Jūs teicāt, ka mums viņu nodosiet, Brisko jaunkundz.
— Es piezvanīšu viņam, — Pega sacīja. — Pateikšu, ka esmu jūsu rokās, ka esmu jūsu ķīlniece un ka man klāsies slikti, ja viņš neatbrauks un to nepārrunās.
Bāmijs teica: Un domājat, ka viņš jūsu dēļ dosies šurp?
Ja es kļūdos, viņa teica, esmu nepatikšanās līdz ausīm.
— Tur nu jums taisnība.
Tad atkal ienāca Vīdabikss, izjuzdams riebīgumu, bet aiz muguras vilkās abi bandīti. Visi viņu ignorēja. Līts turpināja: Bārnij, domāju, ka ir vērts to pamēģināt. Ja Pega Brisko ir āķis, uz kā uzķertos Fredijs Nūns, tad izmantosim to. Ja viņa nav, noskaidrosim to tagad un pēc tam dosimies nolaupīt viņa māti.
Pārsteigumā iesmējies, Bāmijs teica: — Advokāta kungs, es sāku notrulināties.
— Kas iesākts, tas jāpabeidz, Līts teica. Ja jau viņa mūs atveda pie policijas priekšnieka… Kas notiks, kad būsim projām no šejienes, Bārtiij, un visi šie cilvēki sāks mūs atpazīt?
Vispirms viņiem būs mūs jāatrod, atbildēja Bāmijs. Pega ir vienīgā, kas zina, kas mēs esam, un viņa nevienam neteiks, vai ne, Pega?
Tikai līdz tam brīdim, kad tikšu no jums prom, — Pega atteica, ievērojusi, ka neko ar šiem cilvēkiem nevar panākt ar glaimiem. Tas, ko bija uzsākusi vai nu nostrādās, vai arī nē, un tas bija viss.
Toties Bāmijam viņas atbilde patika. Smejoties sacīja: — Ta tas ir, Pega, tikai līdz tam brīdim, kad tiksiet no mums prom, bet tas nu gan nenotiks. Lītam viņš teica: Lai nu kā, Advokāta kungs, man ir pavisam noteikts alibi. Vai tad jums nav?
— Vēl ne, — atbildēja Lits. Viņš neizskatījās ne laimīgs, ne vesels.
— Jums viss būs labi, — apgalvoja Bārnijs un pagriezās pret Pegu.
— Ar ko Fredijs šajās dienās brauc?
— Ar oranžu Subaru mikroautobusu. Es to viņam nopirku, kas jau ir lietots.
Bārnijs pagriezās pret Vīdabiksu. — Bos, man vajadzētu telefonu šai dāmai un paralēlo līniju man. Viņš pasmaidīja Pegai pa visu seju.
Ne jau tāpēc, ka jums neuzticētos, viņš piebilda.
52
Fredijs nomākti vazājās pa māju, to viņš tik tiešām darīja. Viņš nevēlējās peldēt baseinā, negribēja skatīties filmu video, nebija ieinteresēts sēdēt saulē vai ēnā, iekšā vai ārā. Patiesībā negribēja darīt neko.