— Pega sacīja, ka esat desmit minūšu attālumā.
Ai, pie velna, Peg, kāpēc tev tas bija jāsaka? Fredijs teica: Vai esat kādreiz pazinis sievieti, kurai būtu kaut kāda laika izjāta? Piedod, Pega. — Būšu tur pēc divdesmit minūtēm.
— Piecpadsmit. Ja jūs nebūsiet, viņa zaudēs pirkstu.
— Tad sāciet ar kreisās rokas mazo pirkstiņu, ko viņa nekad neizmanto. Būšu tur pēc divdesmit minūtēm, — Fredijs teica. — Un pirmais, ko tur nonākot darīšu — saskaitīšu Pegas pirkstus.
Nolika klausuli un skrēja.
53
Pega, Bāmijs un viens no bandītiem telefonsarunas laikā bija atradušies bosa birojā, jo tur bija divi paralēlie telefoni, viens no tiem bezvadu. Bāmijs, izmantojot to, bija visu sarunas laiku soļojis šurpu turpu kā resnais Napoleons un, kad tā bija galā, ar īkšķi nospieda telefonu, nosvieda to uz galda un sacīja Pegai: — Augšā.
Viņa bija sēdējusi pie galda, runājot pa otru telefonu, un tagad paklausīgi piecēlās kājās. Viņa bija darījusi Fredija labā, ko spēja, tagad tas bija atkarigs no viņa paša. Ja vien Bāmijs nebūtu tik zemisks, tik straujš un ne tik maniakāls. Bet viņš nebija, un tā nu tas bija.
Bāmijs sauca: Ievediet bosu, un tad sāka atvērt atvilknes un sienas skapjus, rīklē radīdams sīkas skaņas, it kā dūcot, ja vien viss nenotiktu vienā tonī. Ap laiku, kad ienāca Boss Vīdabikss kopā ar otru bandītu, Bāmijs bija atradis veselu rokudzelžu kasti. Tas klabēja kā kastaņetes, kad viņš ar tām norādīja uz rakstāmgalda krēslu, sacīdams: — Atpūtiniet kājas, Bos. Lietas tagad norimst un kļūst mierīgākas.
Priekšnieks teica: Kā zināt, tas jums slikti beigsies.
— Nē, to es nezinu vis, Bos, — Bāmijs atteica. — Taču ja jūs tūlīt pat nenovietosiet pakaļu uz krēsla…
— Valoda, — sacīja Boss un apsēdās rakstāmgalda krēslā.
Bāmijs blenza uz viņu. Valoda ? Bos, ceru, ka jūs nekad nesatiksiet sliktos večus. Izvilcis divus rokudzelžu komplektus, viņš tos iedeva bandītam, kas bija iecelts par bosa uzraugu. Vienu locītavu pie katra no krēsla rokturiem. Ja viņam kāds zvana, pielieciet klausuli pie viņa auss. Ja viņš saka kaut ko, kas jums nepatīk, nolieciet klausuli un iešaujiet viņam galvā. Un tad nāciet un man par to pastāstiet.
— Sapratu.
Pagriezies pret otru bandītu, kas bija piedalījies telefonsarunā, Bāmijs teica: — Paķeriet tos auklu ruļļus no tā tur sienas skapja un ņemiet līdzi.
-U-u.
— Nāciet līdzi, Pega.
Viņa sekoja Bāmijam, atstājot biroju, bet bandīts pilnu klēpi ar auklu ruļļiem sekoja viņai, kamēr Boss bija pieāķēts pie sava paša biroja krēsla. Viņš arvien vēl izskatījās baigs un varonīgs kā Rašmoras kalns.3
Gaitenī viņi satika trešo bandītu un advokātu Lītu. Bāmijs sacīja: — Kustamies.
Līts prasīja: — Kas notiek?
— Viņš ir ceļā. Paskatieties augstajā skapī, otrajā atvilktnē, tur atradīsiet kastu kastes ar piespraudēm un kniepadatām. Gribu ar tām noklāt zemi visapkārt mājai, durvju sliekšņus un logu palodzes. Jūs un Bosko ķerieties klāt. Domādams trešo bandītu.
Līts izskatījās pārsteigts un neapmierināts. Bārnij, viņš ieminējās, vai domājat, ka esmu viens no jūsu rokaspuišiem?
— Nē, domāju, ka esiet viens no NAABOR rokaspuišiem, tas pats kā vienmēr. Mums nav laika mīlināties gar jūsu ego, Advokāta kungs. Fredijs ir ceļā.
Līts savilka nejauku sejas izteiksmi, taču aizgāja, lai izpildītu Bāmija pavēli, viņam sekoja bandīts, kas tagad tika nokristīts par Bosko, kamēr Bāmijs izveda Pegu un palikušo bandītu uz verandas, kur viņus sagaidīja parastā lauku koka un klūdziņu mēbeļu kolekcija. No tiem izturīgākais bija kāds koka krēsls ar taisnām atzveltnēm, kas bija jau sen nokrāsots tumši zaļā, ko Bāmijs tagad pāri pa pelēki krāsoto verandas gridu aizvilka tuvāk pie durvīm. — Novietojiet to, — viņš sacīja Pegai un, kad viņa apsēdās, pagriezās pret bandītu, kas turēja klēpi ar auklām. — Dodiet man vienu rulli, — viņš sacīja, to paņemot, — un tad ejiet ārā un izvelciet klupšanas auklas visapkārt mājai, no koka uz koku.
— Skaidrs.
Bandīts atstāja verandu un devās pāri mauriņam līdz lielajai kļavai, kur uzsāka darbu. Bāmijs atšķetināja auklas rulli, notupās līdzās Pegai un piesēja viņas labo potīti pie viena no krēsla kājām, bet kreiso potīti pie otras. — Viegli atraisāms mezgls, — viņš sacīja, pieturoties pie verandas margām, lai palīdzētu piecelt savu masu atkal kājās. — Ja nolieksieties uz leju, lai aizskartu virvi, raidīšu brīdinājuma šāvienu plecā. Kad Fredijs ieradīsies, prasiet, lai viņš jūs atsien.
Līts un Bosko iznāca ārā, rokas un kabatas bija pilnas ar piespraudīšu un kniepadatu kastītēm. Viņi staigāja kā Džonijs Abolsēkla,4 apkaisīdami celiņus un mauriņu ar spožām, asām lietiņām, lai tad, kad Fredijs te ieradīsies, viņš pārvietotos ļoti lēni, novācot visas spraudītes un kniepadatas no viņa baso kāju ceļa, ja viņš būs ar basām kājām, vai arī ar kurpēm. Katrā gadījumā Bāmijs un viņa cilvēki redzēs viņu nākam.
Bāmijs iegāja atpakaļ mājā. Pega sēdēja uz krēsla un vēroja sagatavošanas darbu turpinājumu, Līts nogriezās ap māju pa kreisi, Bosko un bandīts auklu vilcējs pa labi. Laiku pa laikam kāda mašīna vai pikaps pabrauca garām pa Mārketstritu, un nozibsnīja daži ziņkārīgi skatieni, taču ne daudz. Pilsētā visu laiku noritēja kādi būvdarbi.
Zaļā Hometā garām pabrauca Bārts Simpsons.
Bāmijs savai komandai klupšanas auklām lika pievienot kafijas krūzītes, galda piederumus un citus troksni izraisošus priekšmetus un gādāt, lai visas durvis un logi, izņemot plaši atvērtās ieejas ārdurvis, būtu aizslēgtas un aizkrautas, un nodrošinātas ar spraudītēm. Tad norāva segas un gultas pārklājus no gultām augšstāvā un gaidīja tieši atvērtajās ārdurvīs. Doma bija tāda, ka tad, kad Fredijs nolieksies vai notupsies atsiet auklas no Pegas potītēm, viņi izleks, ietīs viņu gultas pārklājos un sasies viņu, un tad ar viņu mnās.
Var jau būt, ka nebūs tik slikti, domāja Pega, ja Fredijs strādās pie Bāmija un advokāta. Pastāvīgs darbs zema riska pakāpe. Lai gan droši vien, veselības apdrošināšanas nebūs.
Ir grūti domāt saulainas domas, ja atrodies sūdu vētrā.
54
Fredijs devās atpakaļ uz māju. Viņš, braucot garām, bija redzējis sagatavošanas darbus un nu apskatīja tos tuvāk. Klupšanas auklas, kas radītu šķindoņu. Asi priekšmeti uz zemes viņa kailajām kājām. Nebija neviena atvērta loga šajā jaukajā, saulainajā dienā, tātad, jādomā, ka viss bija aizslēgts, atskaitot tās aicinošās, atvērtās durvis blakus Pegai, kas sēdēja fasādes puses verandā. Vai ap viņas potītēm bija apvīta kaut kāda aukla vai virve? Ļoti jauki.
Fredijs apgāja visapkārt ap māju. la nebija pilnīgi koku ieskauta, bet ar gana daudz lielām, vecām kļavām, kas bija izvietotas šur un tur, lai radītu patīkamu vasaras ēnu. Toties pašlaik tās veidoja parocīgus stabus, pie kā novilkt klupšanas virves.
Labajā pusē lielās kļavas zari sniedzās tieši pāri jumtam. Tas zemākais resnais zars atradās tikai kādas septiņas pēdas no zemes, kas stiepās prom no mājas un klupšanas auklām. Ar otru mēģinājumu Fredijs satvēra šo zaru un pamanījās sevi uzvilkt uz augšu.
Lai kails cilvēks uzkāptu kokā, viņam jābūt vēl viltīgākam, nekā braucot ar riteni.
Fredijs to, protams, nezināja, bet ceļš, pa kuru viņš tagad pārvietojās, bija bijusi Džeofa Vīdabiksa iemīļotākā taka prom no mājas un atpakaļ uz māju tad, kad viņš desmit divpadsmit gadu vecumā dažreiz lavījās pa šo ceļu, tāpēc ka viņa vecāki negribēja, ka viņš tik vēlu paliek ārā; dažreiz lēkāja pa zariem tāpēc, ka tas viņu iepriecināja.