Resnais zars, pa kuru Fredijs lēni un ar grūtībām virzījās uz priekšu, kad bija pakāpies diezgan augstu, no viņa svara locījās un šūpojās; taču par laimi neviens neskatījās uz augšu. Tas viņam ļāva sasniegt verandas jumtu, ko viņa basās kājas skāra tik maigi, ka pat Pega lejā viņu nesadzirdēja, bet tikai turpināja vērot ielu, alkdama sagaidīt, kad kaut kas notiks.
Augšstāva logi bija atvērti (labi), taču aizklāti (slikti). Fredijs nebija līdzi paņēmis nevienu darbarfku. Aizsegi bija vecmodīgi, tādi kā koka rāmji, ar maziem, šķeltiem metāla stieņiem augšējos stūros. Tie karājās metāla mēlītēs, kas bija piestiprinātas pie loga rāmja. Ziemā, bez šaubām, boss uzkāpa augšā un noņēma aizsegus, lai ieliktu vecmodīgus ziemas logus, izmantojot tos pašus dzelzs izstrādājumus.
Vispirms, protams, bija jāatāķē aizslietņi. Jā, katrs aizslietnis bija ieāķēts no iekšpuses. Aizsega koka rāmis bija vienā līmenī ar loga koka rāmi; nebija nekur, kur pieķerties. Bet kailas rokas nespēja izsisties cauri šādiem labi būvētiem aizsegiem, ne jau bez roku savainošanas un jau tā satraukto cilvēku uztraukšanās tieši lejā.
Tas ir ļoti kaitinoši, domāja Fredijs. Pa vienu no atvērtajiem logiem viņš varēja dzirdēt Bāmiju un cituSjkopā sarunājamies apakšstāvā. Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.
Viņš aizgāja līdz verandas jumta labajam stūrim, un, no turienes pastiepies uz pirkstgaliem, viņš tikko varēja saskatīt stāvo galvenā jumta nogāzi. Šajā pusē nebija lūkas; nē, un tās nebūtu arī otrā pusē, vai arī tā būtu aizslēgta. Pretējā pusē bija skurstenis, pa kuru viņš nebija ar mieru rāpot lejā.
Mēģinot apskatīt jumtu, viņš bija turējies pie novadcaurules, kas stiepās uz leju gar šo mājas stūri. Nu viņš novērtēja novadcauruli, pakratīja to, izmēģinādams, un tā bija diezgan stingra. Jauna vai ne tik veca. Boss bija arī būvniecības meistars, tāpēc varbūt dažreiz lika savai būvbrigādei pastrādāt pie paša mājas, kad darba bija mazāk.
Fredijs paskatījās pāri malai. Verandas margas izskatījās ļoti tālu, tieši lejā. Ja viņš kristu, protams, piezemētos tikai zālē — tur lejā bez kniepadatām; tās visas bija krietni nostāk bet viņš nenokristu klusi, un tad viņi zinātu, ka viņš ir te.
Taču, kāda izvēle viņam bija? Viņš bija virs mājas, un viņam bija jānonāk pašā mājā. Nebija klusāka veida, kā tikt cauri aizsegiem. Nebija arī jēgas kāpt pa koku atpakaļ uz leju. Vēl varēja mazliet pabūt par Tomu Soijeru.
Tas nozīmēja, ka vispirms bija jāizstiepj labā kāja uz leju, lai varētu atspiest pirkstgalus pret metāla ieliktni, kas turēja novadcauruli tieši zem verandas griestiem. Šis metāla ieliktnis bija necerēti ass un griezās viņa miesā, bet aizvien vēl nebija nekādas izvēles, tā viņš satvēra novadcauruli, pārcēla svaru uz ārkārtīgi sāpīgajiem kāju pirkstiem, nolaida roku jaunam saķērienam, salieca labo ceļgalu, mēģināja ar karājošos kreiso kāju aizsniegt verandas margas, nolaida kreiso roku jaunam satvērienam, salieca ceļgalu daudz vairāk, taustījās vēl vairāk, atsita pirkstgalu pret margām, ar pirkstu galiem aizskāra margas, salieca ceļgalu vairāk, kā viņš domāja, ka var, pārlika svaru uz kreiso kāju, atgrūdās no novadcaurules, arvien vēl turoties pie tās, nocēla savu ārkārtīgi sāpīgo, labo kāju no asā metāla ieliktņa, turpināja turēties pie novadcaurules, pagriezās pret margām un redzēja Pegu profilā, sēžot krēslā — rokas saliktas uz krēsla atzveltnēm, kājas bija piesietas pie krēsla kājām.
Fredijs nokāpa uz verandas grīdas, atspiedās pret mājas sienu un sajuta savas labās kājas pirkstgalus. Viņš bija pārsteigts, izrādījās, ka viņš nebija sagriezies vai neasiņoja. Viņš masēja kāju pirkstus, līdz tie jutās nedaudz labāk, un tad sakustējās.
Viņam bija žēl, ka pa ceļam nespēja Pegai pačukstēt kādus uzmundrinājuma vārdus, bet viņš negribēja riskēt, ja viņa pārsteigti kaut ko atbildētu, kas satrauktu večus iekšpusē. Tā viņš klusi aizslīdēja viņai garām, tad izgāja pa atvērtajām durvīm, un tur bija policists, notupies tuvu sienai, satvēris abās rokās segu kā milzis — cilvēkbērnu ēdājs pasakā.
Kopā ar policistu bija kāds jauneklis, kas bija kopā ar viņu toreiz Beiridžā, puisis, par kuru vēlāk Pega bija teikusi, ka viņš ir advokāts, kaut gan pašlaik viņš neizskatījās un nemaz neuzvedās kā advokāts. Viņš dūrēs bija savilcis jauku, vecu, antīku dūnu segu, kas nokarājās viņam priekšā, kas lika viņam izskatīties kā ļaunajam brālim no lugas «Arsēns un vecas mežģīnes», ko uzved ceturtās šķiras ceļojošais teātris. Un klāt bija arī, turēdami segas kaujas gatavībai, vai nu lai dzēstu ugunskuru, vai sagūstītu neredzamu cilvēku, divi nejaucēni uzvalkos, baltos kreklos un kaklasaitēs. Izskatījās kā bulterjeri, kam kāds pavēlējis valkāt augstākā labuma kaklasiksnas.
Kad Fredijs ienāca, lai apskatītu šo diorāmu, advokāts jautāja: -Cik jau pagājis?
Policists paskatījās uz savu rokas pulksteni. — Piecpadsmit minūtes. Dosim viņam tās divdesmit minūtes, ko prasīja.
Paldies, Fredijs nodomāja.
Advokāts turpināja: — Un ja nu viņš neparādās?
— Tad plāns B.
— Bāmij, es negribu…
Izklausīdamies gandrīz tā, it kā nožēlotu, gan ne patiesi , policists iebilda: — Līta kungs, mums nav izvēles. Ja sakām, ka piesavināsim vienu viņas pirkstu, bet tad pirkstu nenogriežam, mēs pazaudējam visu uzticamību. Fredijam nebūtu iemesla vispār mums vairs uzticēties. Un es gribu, lai Fredijs tic, patiešām zina un tic, ka tad, kad saku, ka kaut kas notiks, tas tiešām notiks.
Ak tā. Fredijs pameta viņus kaļam plānus un stratēģijas un gāja izpētīt, un pirmais, ko atrada, bija boss, kas ar rokudzelžiem bija pieķēdēts pie sava paša krēsla savā birojā, trešais nejaucēns uzvalkā un kaklasaitē sēdēja blakus citā krēslā, viņu uzmanīdams. Boss izskatījās sarūgtināts, bet nejaucēns garlaikots.
Fredijs turpināja pētīt. Nevienu citu viņš neatrada apakšējā stāvā un necerēja, ka kāds būs augšstāvā, tāpēc tur pat neapskatījās. Ejot cauri virtuvei, viņš izdzirdēja balsis, visas strīdējās, un pēc laiciņa saprata, ka daži cilvēki bija pagrabā, bet pagraba durvis bija aizslēgtas.
Okei. Tie ir labie veči, acīmredzot bosa draugi. Acumirklī atstāsim viņus ārpus lugas.
Fredijs devās atpakaļ uz bosa biroju, bet nekas nebija noticis, neviens nebija pakustējies. Viņš aizgāja līdz sienai aiz nejaucēna, kur bija pakārtas visas cepures, un zem cepurēm viņš atrada dažādus bosa aprīkojumus. Tur bija ļoti jauks ugunsdzēsēju cirvis, bet tas likās pārmērīgs. Ā, te bija policista steks.
Fredijs paņēma steku, un boss palēcās kādu jūdzi. Vai ari būtu palēcies jūdzi, ja rokudzelži viņu neturētu pie krēsla.
Nejaucēns pret viņu savilka pieri. — Kas tad jums?
— Ods, atteica boss. Vai jūs nevarētu pamāt ar kādu žurnālu ap manu galvu vai ko tamlīdzīgu?
— Neuztraucieties, — nejaucēns sacīja. — Jums vairs ilgi neniezēs. Sēdiet tik un…
Boss saviebās.
Fredijs satvēra nejaucēnu, lai viņš nenokristu uz gridas, iekārtoja viņu krēslā, tad aizgāja aiz galda un iečukstēja bosa ausī: Atslēga. Čukstiet.
Bosam bija pavisam lielas acis. Uz āķiem, viņš čukstēja un ar degunu un zodu norādīja uz nelielu dēli ar āķiem pie pretējās sienas, uz kura lielākoties karājās atslēgas.
Fredijs šķērsoja istabu, pie atslēgām bija kārtīgi aprakstītas mazas, kartona birkas, piesietas ar baltu auklu. Viņš sāka birkas lasīt.