— Labāk ļaujiet man saslaucīt, — sacīja Džeofs. — Negribu, lai kaimiņi padomā, ka te uzvedu «Burvja mācekli».1
Džeofs tikko ienesa slotu atkal mājā, kur sīkstie veči bija nākuši pie samaņas un bezspēcīgi vārtījās pa grīdu, jo rokas bija saāķētas aiz muguras, kad, ieveldamies no virtuves, nāca Klifs un būv-brigāde. — Kur viņi ir? Džeof, kas notiek? Kas te noticis?
Džeofs iesaucās: — Jūs tikāt ārā! Cik lieliski!
Brigāde izskatījās nedaudz nokaunējusies. Viens no viņiem sacīja: — Mums bija tā kā jātiek cauri sienai blakus durvīm. Ta kā nedaudz izdemolējām, saproti.
Kāds cits sacīja: — Darījām to tik uzmanīgi, cik vien varējām.
Trešais piebilda: — Varam to atkal salāpīt, Džeof, tā nebūs problēma.
— Nu, — Džeofs sacīja, — tas šo lietu padara daudz vienkāršāku. Nāciet uz dzīvojamo istabu un apsēdieties, zēni, un ļaujiet izstāstīt nelielu stāstiņu, pirms piezvanu pavalsts puišiem.
56
Kad Mordons atmodās, viņš vēroja, kā ovālais saules gaismas plankums lēnām pacēlās pa tīkkoka kabīnes sienu, tad lēnām nogrima, lai aizskartu kājas pakalnus zem krēmkrāsas segas, tad atkal pacēlās; ari Mordons piecēlās, drebošs, bāls, streipuļojošs, kad iegāja vannasistabā.
Ta nebija jahtas maigā, lēnā šūpošanās, kas viņam tā bija atņēmusi līdzsvaru, nedz alkohols (lai arī pagājušajā naktī viņš bija ieņēmis tā pavairāk), bet gan bailes. Bailes no lidojošā cirvja, kad viņš vakar juku jukām bija bēdzis no Bosa Vīdabiksa mājas un prom pa ceļu no Dadlejas pilsētas, drīz bija aizstājušas pat spēcīgākas atmaskošanas, bojāejas un cietuma bailes. Viņa bailes bija bijušas tik spēcīgas, ka bēgšana notika tik šausmīgā apmulsumā, ka viņš tik tikko atcerējās pikapu, kas bija viņu uzņēmis, bufeti, no kuras bija zvanījis autoservisam Ņujorkā, stundas, kuras pavadīja3drebēdams3pie neizdzertas kafijas bufetes aizmugurējā kabīnē, stundas, ko bija pavadījisjdrebē-damSjlimuzīna aizmugurējā sēdeklī, kad tas viņu nogādāja atpakaļ Ņujorkā, un stundas, ko pavadīja, trīcēdams3savā birojā, gaidīdams, kad Merils Fulertons viņam piezvanīs.
Bet tad Merils Fulertons beidzot piezvanīja un piekrita, ka Mordo-nam būtu viņš jāapmeklē ne jau NAABOR birojos Pasaules tirdzniecības centrā, jo Merils vēl savu varu nebija tur nostiprinājis, bet gan Merila dzīvoklī, kas atradās Trampa torņa augšgalā.
Kad Mordons galējā izmisumā Merilam atstāstīja iepriekšējās dienas notikumus, viņš pilnībā bija pārliecināts, ka viņu izmetīs uz ielas, izbarojot suņiem viņa sirdi, bet tā vietā Merils lieliski nosliecās viņu aizstāvēt, sacīdams: — Beilers jūs noteikti nodos , tik daudz mēs zinām. Atstājiet to manā ziņā.
Stundu vēlāk Mordons, Merils un ducis citu ļaužu kravas kuģī Nikotiāna no Ņujorkas ostas kuģoja garām Brīvības statujas jaunkundzei, iebraucot nemierīgajā Atlantijas okeānā, un ikviens, kas atradās uz klāja, bija gatavs zvērēt, ka bija aktīvi izklaidējušies jau divdesmit četras stundas, un izcilais advokāts Mordons Līts viņu vidū bija izcēlies.
Vai tas iedarbosies? Vai tas vispār varētu notikt? Vai pat Merils Fulertons bija spējīgs glābt Mordonu, kas bija tik tālu nogrimis negoda dziļajā peklē? Pagājušās nakts miegs bija bijis mokošs un tāpat arī viņa šī rīta piedzīvojumi tualetē.
Kad viņš beidzot atkal iestreipuļoja spožajā kabīnē ar tās klejojošo saules prožektoru tā, it kā taisnīguma dievi viņu meklētu, lai ļautu vaļu viņu pašu atriebībai, pie kabīnes durvīm varēja sadzirdēt uzmanīgu klauvējienu. Ienāciet, viņš nosēca, bet tādu ķērcienu neviens nevarētu sadzirdēt, tāpēc devās, lai atvērtu durvis, un tur stāvēja baltā uzvalkā ģērbts kuģa apkalpes loceklis, ar pirkstu galiem aizskarot deniņus, kas patiesībā izskatījās gandriz kā sveiciens, kurš teica: — Fulertona kungs sūta savus sveicienus. Viņš jūs gaida vēdekļveidīgajā astesgalā, ser. Kad vien jūs būsiet gatavs.
-Vēd…
— Aizmugurē, ser. Pakaļgalā. Kuģa aizmugurē. Tur un uz augšu, — viņš norādīja.
— Pateicos.
Mordons nekad nebūs pa īstam gatavs, ne pilnīgi gatavs, bet desmit minūšu laikā bija daudzmaz savācies, lai ietu uzmeklēt vēdekļa astesgalu un savu labvēli, kas stāvēja pie brokastu letes — milzīga bufetes galda, kas lūza no pārpilnības. Nevienu citu neredzēja.
— Labrīt, sacīja Merils un norādīja uz daudzajiem ēdieniem. — Brokastis?
— Varbūt… vēlāk.
Vēdekļveidīgais astesgals atradās ārpusē, bet bija pārklāts ar zilibalti svītrotu brezenta jumtu. Jūra bija milzīga un visapkārt, bet nekur mierīga. Diena bija asi izgaismota ar spilgtām kontūrām.
— Jādomā, Merils teica ar smaidu, jūs gribēsiet uzzināt, kas notiek krastā.
-Jā.
— Apsēdieties, Mordon, sēdieties.
Viņi sēdēja blakus viens otram un blakus baltām maigām uz lieliem un ērtiem ādas un hroma krēsliem. Mordons labāk būtu pazaudējis samaņu, nekā gājis gulēt, taču viņš piespieda saglabāt modrumu, pietiekamu možumu, lai klausītos.
Merils teica: — Esmu daudzkārt šorīt runājis ar Ņujorku pa telefonu. Jums bija taisnība par detektīvu Beileru, viņš patiešām iejauca jūs, mani un nabaga veco Džeku Ceturto, ārstus un ikvienu, kurus varēja iedomāties. Taču mums palaimējās nosūtīt mūsu ļaudis uz Beilera māju Longailendā, pirms tur ieradās policija, un cik daudz pierādījumu viņš bija pret jums savācis, Mordon! Merils staroja, to iedomājoties.
— Viņam vajadzēja, — bilda Mordons, — pasargāt sevi no visiem.
— Man šķiet, ka otrādi, — Merils komentēja un piebilda. — Bet nav ko uztraukties. Visas tās audiolentes, visi pierādījumi, kas, man jāsaka,
būtu jūs atmaskojuši un, iespējams, iebāzuši jūs aiz restēm līdz mūža galam, ir tagad manās rokās, tāpēc jums vairs ne par ko nav jāuztraucas.
—Jūs tās iznīcināsiet, vai ne? Vai atdodiet tās man, lai es to varētu izdarīt.
— Ak, nav nekādas vajadzības to darīt, — sacīja Merils. — Tas pie manis ir drošībā. Un tāpat arī jūs, Mordon. Vakardienas aktivitātes pavalsts ziemeļos tiek uzskatītas kā vienkārši neizdevusies bankas aplaupīšana, bet Beilera apmelojumi pret cilvēkiem, kas par viņu ir daudz labāki, īstenībā diezgan pamatoti ignorēti, un mēs visi esam veiksmīgi visu pabeiguši. Un tagad parunāsim par neredzamo cilvēku.
Mordons nedaudz pacēla galvu. — Vai viņš atkal ir aizbēdzis?
— Liekas, ka šoreiz uz visiem laikiem, — Merila smaids uz brīdi izskatījās pavisam nežēlīgs. Izskatās, ka tie abi stulbie, idiotiskie zinātnieki paspēja ne tikai šo zelli atrast un papļāpāt ar viņu, bet, pirms to atkal pazaudēja, viņi atklāja, ka viņam nav ne mazākās cerfbas atgūt savu iepriekšējo izskatu. Viņam nav nekāda iemesla sazināties ar viņiem, nedz kāds no mums var sazināties ar viņu. Tāpēc viņš ir nozudis.
— Ļoti slikti, — teica Mordons.
— Piekrītu. Arī pēc tā viena eksperimenta, izskatās, ka viņu, tomēr, nespējam aizvietot.
— Acīmredzot nevaram.
— Tāpēc mums, Mordon, jums un man, jāizdara daudz lielāks spiediens uz ārstiem, nekā es sākumā biju paredzējis.
Mordons spilgtajā, spožajā gaismā piemiedza acis sava labvēļa virzienā. — Man?
— No šī brīža uzskatiet to par jūsu uzdevumu, — sacīja Merils. Projekta direktors, sauksim to tā. Cilvēka genoma projektam. Jās uzmanīsiet, lai šie ārsti neslaistās vai neizvairās, vai neiznieko savu laiku pie smieklīgā projekta, pie kā viņi strādāja. Jūs gādāsiet, lai viņi koncentrējas uz genomu projektu, lai viņi uztver to kā darbu -tiekas un iedraudzējas ar pētniekiem šajā laukā, un lai paši kļūst par projekta pilntiesīgu sastāvdaļu, labi, es zinu, ka tādas lietas nedrīkst steidzināt, nu, teikšu, astoņpadsmit mēnešu laikā.